«Mums bieži vien, it īpaši par tā saukto oligarhu laiku, ir izveidojies priekšstats, ka politika ir mašīna, ar kuras palīdzību kļūt bagātam. 95 procentos gadījumu tas ir garām,» tā intervijā žurnālam Playboy saka politologs Ivars Ījabs.
«Pirmkārt, publiskos politiskos amatos ir mazas algas. Protams, var izmantot politisko resursu materiālu labumu gūšanai, bet ir jāzina, kā to darīt. Nav iespējams vienkārši iet un izkārtot sev baigos miljonus. To, kuri kaut ko tādu spējīgi darīt, Latvijā nav daudz. Saeimā tagad gandrīz puse deputātu ir ienākuši, tā sakot, no ielas. Iedomāties, ka šādi ļaudis var izkārtot tādas ekonomiskās rebes, lai atlikušo mūžu varētu pavadīt Maldivu salās… Aizmirstiet, tas tā nav!» viņš skaidro.
«Ja runā par paša došanos politikā, nebūtu īpašas problēmas pārdot savu reputāciju. Latvijā ir diezgan maz cilvēku, kas to grib un vienlaikus arī objektīvi var darīt, līdz ar to katrās vēlēšanās viņiem parādās kārdinošais piedāvājums pārdot savu reputāciju,» intervijā norāda populārais politologs.
Jautāts, vai ir bijuši šādi piedāvājumi, viņš saka: «Tiešā veidā ne, netiešā – jā. Taču man reputācijas pārdošanas elements neliekas īpaši pievilcīgs egoistisku apsvērumu dēļ – ja paskatās uz tiem jaunajiem, kas ir gājuši politikā reputācijas pārdošanas nolūkā, viņu scenāriji nav īpaši veiksmīgi. Ļoti retos gadījumos tas sakrīt ar dabisku talantu, piemēram, žurnālista Ušakova iešana politikā.»
«Cits jautājums, ja tev gribas nevis vienkārši pārdot reputāciju, bet kaut ko mainīt, ietekmēt procesus. Man patlaban nav tādas pārliecības, ka es politikā varētu kaut ko mainīt arī jautājumos, kas man tiešām šķiet būtiski, kaut vai tajā pašā augstākajā izglītībā. Ķīlis, protams, ir specifisks kadrs, viņa piemērs daudziem var kalpot par mācību, kā nevajag darīt,» turpina I. Ījabs.
Intervijā Playboy viņš arī atklāj, ka viņa «pirmā profesija ir mūziķis – esmu beidzis Mediņa mūzikas vidusskolu un līdz 25 gadu vecumam biju profesionāls mežradznieks pūtēju orķestrī Rīga un Liepājas simfoniskajā orķestrī».
«Tas bija darbs, kuru varēja savienot ar citām interesēm, jo pēc rīta mēģinājuma bija daudz brīva laika, varēju lasīt. Muzikanta darbā apguvu precizitāti, spēju nekavēt un ansambļa izjūtu. Tad ilgi mācījos filozofiju, 2003. gadā beidzu Universitātes filozofus, bet jau no bakalaura pēdējiem gadiem te biju maz, jo studēju Vācijā. Tur kļuvu par ģermanofīlu – tas, kas notiek Vācijā, man ir daudz saprotamāks nekā pārējā Eiropa. Atbraucis atpakaļ no kārtējā studiju semestra Vācijā, faktiski mētājos uz ielas, jo savu mežragpasākumu biju nolicis uz ledus un vairs nevarēju atdzīvināt. Tad uz ielas satiku savu labu kolēģi Juri Rozenvaldu, kurš mani aicināja pie sevis nodarboties ar politikas teoriju,» par savu karjeru stāsta politilogs.
