Šobrīd sabiedriskajā telpā aktīvi izskan uzņēmēju viedokļi par VID represīvo attieksmi un nekvalitatīvo apkalpošanu. Izskan apgalvojumi, ka valsts iestādes neuzticas uzņēmējiem, birokrātija neļauj izdzīvot u.tml. Medijos izskan uzņēmēju pieredzes stāsti, kuri savus uzņēmumus reģistrējuši Igaunijā un uzteic kaimiņvalsts ērto sistēmu. Ne jau VID ir vainīgs pie tā, ka uzņēmēji nespēj izdzīvot, uzņēmējs nedrīkst apvainoties, jābeidz čīkstēt un jāsāk mācīties no savām kļūdām, bet labāk no citu kļūdām!

Uzņēmējiem ir jāpārtrauc šausmināties

Saskaņā ar jaunākajiem datiem, Latvija zaudējusi piecas pozīcijas 2016./2017. gada Globālās konkurētspējas indeksa tabulā un ieņem 49. vietu no 138 valstīm. Gan Ekonomikas ministrija, gan iedzīvotāji, protams, ir sašutuši, no visām ES valstīm konkurētspējas jomā esam topa apakšgalā. Nenoliedzami, birokrātijas slogs ir viens no zemās konkurētspējas iemesliem, nemaz nerunājot par nodokļu politiku vai tiesiskā regulējuma efektivitāti, taču, manuprāt, tas nav šķērslis tiem, kuri ir uzņēmīgi un zinoši. Ja Latvijā ir šāda situācija, tā vienkārši ir jāpieņem un uzņēmējam jāspēj adaptēties. Uzņēmējiem ir jāpārtrauc šausmināties, nav taču tā, ka pērn viss bijis vislabākajā kārtībā un šogad pēkšņi – viss ir slikti. Nav šaubu, ka Latvija ir brīnumu zeme. Prognozējami neprognozējamā vide paver kā riskus, tā arī iespējas.

Ceļu būves uzņēmuma SIA Matthai Latvija vadītājs Jovits Gurčus intervijā laikrakstā Diena.

Problēma ir milzīgā, pārspīlētā birokrātija

Jūsuprāt, valstij vajadzētu vairāk finansējuma atvēlēt galvenās nozīmes autoceļu pilnveidošanai vai arī nomaļāko ceļu, kas ir ļoti bēdīgā stāvoklī, sakārtošanai?

Situācija ir tāda, ka ir jāizvēlas pēc prioritātēm - pēc satiksmes intensitātes un drošības. Drošu apstākļu kritērijam noteikti neatbildīs ļoti sliktā stāvoklī esošais nomaļais ceļš, bet noslodze šādam ceļam ir niecīga, un pa to brauc pat par daudziem tūkstošiem mazāks skaits auto nekā pa valsts galvenajiem autoceļiem. Pirms dažiem gadiem Latvijā tiešām visa uzmanība bija fokusēta tikai uz A klases ceļiem, bet vairs tā nav, arī B klases jeb reģionālas nozīmes autoceļi ļoti intensīvi tiek uzlaboti, top jauni projekti, tiek izsludināti konkursi. Pieļauju, ka par nozari atbildīgās amatpersonas domā arī par citiem ceļiem, ne tikai A klasi.

«Īsti patiesi pret klimatu ir pateikt – ieviešam CO2 nodokli. Tas ir (būs) nepopulāri, taču bez šāda nodokļa nekas netiks atrisināts, vēl jo vairāk, ja vairākās ES dalībvalstīs jau tiek sperti soļi ceļā uz šāda nodokļa ieviešanu,» teic bijušais premjers un vides ministrs Indulis Emsis, komentējot Latvijas klimata politikas plānus.

2019. gadā būs jārada ceļa karte virzībai uz oglekļa mazietilpīgu attīstību, lai īstenotu siltumnīcu gāzu emisiju samazināšanu līdz 2030. gadam. Tas secināts Saeimas Ilgtspējas attīstības komisijas sēdē, skatot Latvijas klimata politiku 2030. un 2050. gada ES un globālo mērķu kontekstā. DB jau vairākkārt vēstījis, ka klimata mērķi «apgāzīs» visu – gan ekonomiku, gan dzīvesveidu, jo klimata pārmaiņu mazināšanai līdz 2050. gadam izvirzītais siltumnīcu gāzu emisijas samazinājums 80 līdz 95% salīdzinājumā ar 1990. gadu liks mainīties transportam, enerģētikai un arī lauksaimniecībai.

Lasi laikraksta Dienas Bizness šīs dienas numuru elektroniski!

Valsts iestādēm, tai skaitā arī drošības iestādēm, nevar būt savu personīgo interešu, tām ir jādarbojas vienotas konstitucionālas sistēmas ietvaros. Bet ir tā sagadījies, ka «iestādes» atrodas Vienotības ietekmē, intervijā uzsver pie frakcijām nepiederošais 12. Saeimas deputāts, Latvijas Universitātes profesors Ringolds Balodis, kurš šopavasar kļuvis par Nacionālās apvienības biedru

Medijos ir nonākušas ziņas par to, ka ekspremjers Indulis Emsis it kā ir brīdinājis deputātu Askoldu Kļaviņu, izsakot versiju, ka pie notikušā vainīgi ir arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, premjers Māris Kučinskis un KNAB vadītājs Jēkabs Straume. Kas notiek?

Notiek sabiedriskā viedokļa ietekmēšana ar apzināti veidotiem skandāliem. Cilvēkiem liek novērsties no būtiskā un pievērsties lietām, kuras beigsies ar čiku. Es esmu tiešām ārkārtīgi izbrīnīts, ka šādu jezgu var sacelt par, manuprāt, ārkārtīgi maznozīmīgām lietām, ja paskatāmies pēc būtības. Ja runājam par informācijas nopludināšanu, virknē gadījumu informācija no drošības iestādēm ir gājusi ārā kā pa «laidara vārtiem». Konkrētajā gadījumā par tiem diviem deputātiem, kas tika aizturēti, – Kaimiņu un Kļaviņu – abos gadījumos es nesaskatu pamatu tik lielai jezgai un rezonansei. Ja deputāts Askods Kļaviņš «muhļījās» ar benzīna atskaites papīriem, vai bija pamats prasīt kratīšanas? Ko tad tajās kratīšanās var atrast – degvielas mucas, vai? Trilleris riktīgais, Kučinskis neko nevienam nav teicis, bet Emsis nodarbojas ar analītiku. Kļaviņš kā Žanna d’Arka uz ešafotu dodas, nenododams analītiķi Emsi. Un kas?

Bez Covid-19 pandēmijas radītajiem izaicinājumiem, valdībai ir jārisina arī tādas ielaistas problēmas kā iedzīvotāju emigrācija, kvalificēta darba spēka trūkums un arvien augošais birokrātijas slogs.

Tā, tiekoties ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) prezidentu Aigaru Rostovski, sprieduši Vidzemes biznesa vides pārstāvji

Diskutējot par valdības ceturtdien atbalstīto Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna projektu, Vidzemes reģiona uzņēmēji pauda bažas, vai fonda izlietojums sekmēs vienmērīgu valsts attīstību, uzsverot to, ka būtisku pienesumu valsts budžetam sniedz arī uzņēmumi reģionos, taču fonda līdzekļus pamatā plānots izlietot Rīgā.

Savukārt, diskutējot par Covid-19 pandēmijas mazināšanas ierobežojumiem, Vidzemes biznesa vides pārstāvji uzsvēra reģionālo iedzīvotāju problemātiku pielāgoties ilgajiem tirdzniecības ierobežojumiem.

Ministru kabinetā 18.aprīlī tika apstiprināti tiešmaksājumu noteikumi. Tie regulēs pieteikšanās kārtību, atbalsta likmes un kontroles mehānismus atbalsta maksājumiem nākamajiem pieciem gadiem. Šie noteikumi paredz lielu birokrātisko slogu ikvienai lauksaimnieciskajai darbībai, norāda biedrība Zemnieku saeima.

Šobrīd, lai saņemtu līdzvērtīgu atbalstu kā pērn, lauksaimniekiem teju jākļūst par IT speciālistiem – pieteikumi jāpilda divās vai pat trīs platformās, un jāuzskaita: kad dodas uz lauka, ko tur dara un kāpēc, manuāli sistēmās jāvada iekšā saimniecības pavadzīmes, un tā tālāk.

Biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš: “Satrauc ne tikai birokrātija, bet arī tās neloģiskums. Šobrīd, kad līdz ražas novākšanai palikuši aptuveni 3 mēneši, ir apstiprināti noteikumi, kas regulē, kā šī raža būs jāaudzē. Raža jau aug vismaz pus gadu, un nedz sējumi, nedz ganāmpulki nav ierēdniecības dokumenti - ar atpakaļejošu datumu lauksaimniecībā darbus nevar veikt. Tas ir šokējoši, cik dziļā birokrātijā mēs grasāmies iedzīt savas valsts uzņēmējus, lauku saimniekus.

Pirms divdesmit gadiem Latvija ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) pārrakstīja tās līdzšinējo vēsturi. Eiropas Savienība mainīja mūsu kā uzņēmēju domāšanas veidu, sekmēja pielāgošanos globālajām modernizācijas tendencēm, kā arī pavēra līdz tam nebijušas attīstības iespējas.

Vienlaikus, kā jau raksturīgi jebkurai jaunai situācijai, nesa gan ieguvumus un iespējas, gan radīja zaudējumus un jaunus riskus. Katram sapnim ir sava cena, bet galvenais, lai tā nebūtu augstāka par ieguvumiem, ko saņemam.

Ko mēs kā valsts ieguvām

Viens no galvenajiem ieguvumiem ir Eiropas pases un brīvas pārvietošanās iespējas, samazinot birokrātiskos šķēršļus formalitāšu kārtošanai. Ceļojam bez vīzām, strādājam bez ierobežojumiem. Uzņēmējdarbības vide ieguva piekļuvi starptautiskajam kapitālam, kā arī izmaksu samazināšanu uz valūtu konvertēšanas, importa kvotu, muitošanas un citu nodevu rēķina. Latvijai tā bija iespēja vieglākā ceļā nokļūt pasaules tirgū un iegūt neierobežotu piekļuvi tam, vienlaikus kļūstot daudz pievilcīgākai ārvalstu investoriem un vietai, kur ieguldīt. Tā rezultātā Latvija piedzīvoja salīdzinoši strauju ekonomisko attīstību, salīdzinot ar pozīcijām pirms iestāšanās Eiropas Savienībā.

Plaisa starp Briseli un Eiropas tautām apdraud ES uzbūvi; risinājums ir politikas maiņa

Atraušanās no tādām reālām, konkrētām lietām kā vienotais tirgus ir sagādājusi Eiropai zaudēto desmitgadi, saka Eiropas Ekonomikas un sociālās komitejas (EESK) prezidents Anrī Maloss.

EESK darbs katrā ziņā ir arī sociālais dialogs, kas ir viena no lielākajām Eiropas problēmām. Kas par lietu – kāpēc dialogs nerisinās kā nākas? Kāpēc ir leģitimitātes krīze?

Eiropā tiešām ir leģitimitātes krīze – institūciju krīze, pirmām kārtām ar to saprotot EK. Ja runājam par birokrātiju un leģitimitātes trūkumu, tad tas nav par EP vai mūsu komiteju, vai ES Padomi, bet par EK ar tās 25 tūkstošiem darbinieku. Ir cerība, ka jaunās EK laikā ar [Žanu Klodu] Junkera kungu un arī [Valda] Dombrovska kungu kā «jaunām asinīm» kaut kas varētu mainīties. Proti, birokrātija varētu mazināties, un mēs tiktu pie vairāk politiski orientētiem ES lēmumu pieņēmējiem.

Vairāk nekā 80 uzņēmēji, universitāšu zinātnieki, jaunuzņēmēji un Aizsardzības ministrijas pārstāvji maija izskaņā dalījās pieredzē un iesaistījās diskusijās Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas (DAIF Latvija) rīkotajā divu dienu pasākumā ''Nacionālais ceļojums: atzīmējot divdesmito gadadienu Latvijas dalībai NATO".

Ceļojuma atklāšanā, kas notika 22.maijā RTU Zinātnes un inovāciju centrā, DAIF Latvija valdes priekšsēdētāja Elīna Egle iezīmēja šī ceļojuma diskusiju galveno tēmu –saruna par mūsu 20 gadu dalību NATO. Par mūsu sasniegumiem un to, ko visi kopā varam uzlabot nākotnē. Šis ir nozīmīgs gads - NATO svin pastāvēšanas 75 gadadienu un mūsu dalībai NATO aliansē ir 20 gadi. Tādēļ svarīgi ir izvērtēt, kādi ir bijuši mūsu uzņēmēju veiksmes stāsti un kādu ceļa maizi mēs varam nodot mūsu jaunajiem uzņēmējiem.

Elīna Egle atzīmēja, ka mūsu ceļš vienmēr vedis kopā ar Aizsardzības ministriju, tādēļ vārds tika dots Aizsardzības ministrijas valsts sekretāram Aivaram Puriņam. Viņš atzina, ka visiem klātesošajiem ir kopīgs mērķis – spēcīga industrija, kas var atbalstīt mūsu Nacionālos bruņotos spēkus un stiprināt mūsu valsts drošību. Armija nav vienkāršs klients un publiskās naudas vienmēr būs par maz, tādēļ jāliek idejas kopā, jāmeklē labākie risinājumi. Kopā ar Ekonomikas ministriju jāstrādā pie aizsardzības industrijas stratēģijas. Uzņēmējiem ir jāzina nozares vajadzības. Paralēli tam Aizsardzības ministrijā tiks stiprināta personāla kapacitāte, kas palīdzēs uzturēt saikni ar industriju un pētniecību. Arī NATO uzsver industrijas un pētniecības nozīmi. Ir jāspēj piesaistīt finansējumu idejām. Uzņēmējiem ir jāspēj iziet ārpus Latvijas tirgus, jāspēj iesaistīties NATO piegādes ķēdēs, bet tam nepieciešams atrast sadarbības partnerus Eiropā.

Starp dažādām politiskajām grupām Eiropas Parlamentā atšķiras viedokļi, kā vislabāk padarīt Eiropas Savienības (ES) ekonomiku konkurētspējīgāku, lai gan deputāti atbalsta ieceri strādāt, lai tā būtu spēcīgāka un noturīgāka, ceturtdien žurnālistiem norādīja Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētājas izpildvietnieks Valdis Dombrovskis (JV).

EP deputāti varēja iztaujāt politiķi, kurš izvirzīts ekonomikas un produktivitātes komisāra amatam. Dombrovskis, kurš jaunajā Eiropas Komisijā (EK) būs atbildīgs arī par "ieviešanas un vienkāršošanas" jautājumiem, uzsvēra, ka daudzos jautājumos būs svarīgi atrast pareizo politisko balansu starp dažādām politiskajām grupām, lai priekšlikumi gūtu EP vairākuma atbalstu.

Savā ievadrunā politiķis akcentēja, ka ES jāpadara vieglāka uzņēmējdarbības sākšana un attīstība, jāpalīdz cilvēkiem attīstīt vajadzīgās prasmes un jāsamazina birokrātija, vienlaikus jāturpina uzlabot sociālo taisnīgumu un kohēziju. Taujāts, kur bloks visdrīzāk izjutīs birokrātijas samazināšanos, Dombrovskis skaidroja, ka EK kā prioritāru jautājumu izvirzījusi ES konkurētspēju un viens no darba virzieniem ir birokrātijas mazināšana.

Uzņēmējdarbības vide un tās attīstība, ekonomiskā izaugsme, valsts kā investīciju galamērķis, konkurētspējīgi eksporta produkti ir cieši saistīti ar nodokļu politiku. Protams, nodokļu politika nav vienīgais instruments, bet tai noteikti ir ietekme uz uzņēmējdarbības vidi un nodokļu ieņēmumiem.

Savukārt iekasēto nodokļu apjoms korelē ar iespējām nodrošināt sabiedrības labklājību, kas attiecīgi atspoguļojas demogrāfijā, izglītībā, veselībā u.tml.

Diemžēl turpat stāvoša ir ēnu ekonomika – nenomaksāto un neiekasēto nodokļu apjoms, kas uzglūn ne tikai uzņēmēju motivācijai un godprātīgumam, bet ir kā smagi sprunguļi ceļā uz tautsaimniecības izrāvienu.

Latvijas ekonomikas un attīstības salīdzināšana ar tuvākajiem kaimiņiem Igaunijā un Lietuvā ir kļuvusi kā mēraukla gan labajām, gan ne tik labajām lietām – ekonomikas izaugsmē atpaliekam, nodokļu konkurētspējā atpaliekam, ēnu ekonomikas apmēros nevirzāmies uz būtisku samazinājumu. Ja vēlamies Latviju un tās iedzīvotāju labklājību redzēt augam, nedrīkstam turpināt tikai sekot līdzi rādītājiem samierinoties ar tiem. Mums ir jāatgūst ne tikai pārliecība, ka gan mazās uzņēmējdarbības attīstība, gan biznesa vienradži, gan milži var izaugt mūsu valstī, bet, virzienu mainītu, ir jāpieņem atbilstoši un drosmīgi lēmumi, kas radītu vidi un priekšnosacījumus straujākai izaugsmei.

Bijušais AS Latvijas Krājbanka īpašnieks Vladimirs Antonovs gatavs personīgi ierasties pie Raimonda Paula un atdot viņam bankā zaudētos ietaupījumus ar procentiem.

Tā pusotru gadu pēc Snoras un Krājbankas kraha portālam Delfi atzīst V. Antonovs.

«Manuprāt, patiesībā tas, kas notika ar Snoras bija politiski motivēts, lai arī tiek saukti citi iemesli,» uzsver V. Antonovs. «Godīgi sakot, tik lielas bankas nemēdz būt ideāli veselas. Visas Austrumeiropas un Krievijas bankas ar kaut ko slimo, īpaši tad, ja pārdzīvota krīze. Visām ir problēmas,» viņš norāda.

«Visas zviedru bankas saņēma valsts palīdzību, lai tiktu galā ar saviem sliktajiem kredītiem. Mēs to nekad nedarījām. Bet jebkurai bankai ir problēmas, un parasti, ja regulatori tādas redz, notiek sarunas ar īpašniekiem. Ja ir vajadzīga nacionalizācija, tas notiek civilizēti, kā Parex gadījumā, kad banku pārņēma, sadalīja labajā un sliktajā bankā un tā turpina strādāt. Ar Snoras notika pavisam citādi, banku, manuprāt, pretlikumīgi pārņēma. Manuprāt, tam, kas notika ar Snoras, ir vairāki iemesli,» uzskata V. Antonovs. «Lietuvas vara, saprotot, ka tuvojas vēlēšanas un Convers Group faktiski ir pieejami neierobežoti finansiālie resursi. Mēs vienmēr ieņēmām politiski neitrālu pozīciju, bet visi lieliski zināja, ka Baranauskam ir ļoti labas attiecības ar sociāldemokrātiem, ka mūsu rīcībā ir ļoti ievērojami finanšu resursi, kas pieder Krievijas pilsonim. »

Būvniecībā strauji jāsamazina radītais emisiju apjoms, bet valsts mēroga projekti šķietami netiek iekļauti gala aprēķinos.

SIA “Mežu un koksnes produktu pētniecības un attīstības institūta” direktors Andrejs Domkins sarunā ar “Dienas Biznesa” žurnālistu Māri Ķirsonu atklāj, kā valstī valdošā birokrātija ierobežo koksnes izmantošanas attīstību būvniecības nozarē. Analītisku un zinātnē balstītu lēmumu pieņemšana ir izšķiroša tagad, pirms Latvija kļūst tikai par izejmateriālu eksportētāju, tā vietā, lai ļautu attīstīties kokrūpniecības nozarei.

Skaties video un uzzini vairāk par izaicinājumiem kokrūpniecībā, Latvijā un pasaulē īstenotajiem projektiem koka būvniecībā un veidiem, kā sekmēt nozares attīstību.

Video apspriestās tēmas:

Kas ir būtiskāks – saturs vai forma? Kā teicis slavenais arhitekts Frenks Loids Raits: "Form and function are one." Skaidrs, ka viens bez otra nevar. Tieši tas man nāk prātā, lasot jaunās Izglītības attīstības pamatnostādnes, kas publiskotas pirmajai apspriešanai.

Tā gribētos, lai lielie izglītības politikas dokumenti būtu jaunu ideju caurvīti un iedvesmojoši, bet ... Nemainīgs ir palicis pat ierastais Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) stils - svarīgus dokumentus virzīt uz priekšu vasarā, kad pedagogiem ir atvaļinājums.

Iepazīstoties ar jauno dokumentu, mani nepameta sajūta, ka lasu feļetonu. Īsajā variantā it kā ietverts viss būtiskais - mērķi, uzdevumi, rezultāti un vizualizācija, bet garajā – sliktā valodā uzrakstīts sacerējums, kurā ir daudz pretrunu, tiešu tulkojumu, kaitinoši bieža dažādu terminu atkārtošana un liekvārdība, piemēram, "pierādījumos balstīta izglītības politikas veidošana", "lietotājcentrēts", "privātu līdzekļu finansētas skolas", bet "darba vidē balstītas mācības" (DBV) ir pieminēts tik bieži, ka jau sāk izklausīties pēc izsmiekla un visur izskan kā panaceja, kas visu sakārtos, it kā mācīšanās pati par sevi vairs nebūtu vērtība. Tāpat ir noplicināts arī jēdziens "uz izcilību vērsts". Dokumenta valoda ir tik infantila, ka es nespēju saturu uztvert nopietni.

Finanšu tirgos naudas ir pietiekami, trūkst ambīciju paraudzīties aiz Latvijas robežām un zināšanu - tāds ir bankas, biržas un uzņēmēju pārstāvju trīspusējas diskusijas galvenais secinājums. Sarunā piedalījās biržas NASDAQ Riga vadītāja Daiga Auziņa-Melalksne, Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidents un SIA Karavela valdes loceklis Andris Bite, kā arī Signet Bank valdes priekšsēdētājs Roberts Idelsons.

Kādas ir Latvijas uzņēmēju ambīcijas? Vai pašreizējo laiku var dēvēt par krīzi, kad jādomā par iespēju ne tikai iegādāties iekārtas vai būvēt jaunu cehu, bet arī par apvienošanos, pārņemšanu, ārvalstu tirgiem?

Andris Bite: Pirmkārt pateikšu tā, ka nekādas krīzes jau vēl nav. Ir neliela pabremzēšanās tai ballei, kas turpinājās divus gadus. Balle nebija slikta ražojošajai un eksportējošai sfērai. Protams, ir izņēmumi – tūrisms un viesmīlība. Tomēr jāteic, ka šobrīd notiek atgriešanās normālā stāvoklī. Jā, sākumā ir neliels kritiens, bet nedomāju, ka tas būs uz ilgu laiku.

Par uzņēmību un ambīcijām plašā spektrā runājot, ir jāsaka, ka ir vāji, tā patiešām vāji. Tas vēl būs maigi teikts. Manuprāt, ilgstoša biznesa vides nekopšana ir veidojusi aplamu uztveri sabiedrībā, tādēļ arī uzņēmēji realitāti redz slikti, visbeidzot, apejot apli, – arī no valsts puses uztvere ir aplama. Kopumā, runājot lauksaimniecības terminos, esam ieguvuši noplicinātu augsni, kurā nekas īsti negrib augt. Pārfrāzējot līdzību, ir maz tādu uzņēmēju, kuriem ir ambīcijas iet ārpus valsts, darboties plašāk, atņemt kādam tirgus, izveidot jaunus tirgus sev. Šī proporcija pret iedzīvotāju skaitu - aktīvie uzņēmēji pret kopskaitu - ir ļoti neliela. Kādēļ? Jau vēsturiski uzņēmējs nav mīlētākais pasažieris šajā kuģī – Latvija.

Valsts prezidents Egils Levits šodien "Jaunās vienotības" (JV) politiķi, pašreizējo premjeru Krišjāni Kariņu oficiāli nominēs Ministru prezidenta amatam.

Levits par Kariņa nominēšanu šodien paziņoja preses konferencē, piebilstot, ka attiecīgu dokumentu vēl parakstīs vēlāk dienas gaitā.

Prezidents stāstīja, ka iepazinies ar topošo valdības deklarāciju un esot guvis "pilnīgi skaidru pārliecību", ka topošā koalīcija ir pietiekami stabila un ka tai ir pietiekami daudz kopīgu uzstādījumu, kas var būt par pamatu nākamās valdības darbībai nākamajos četros gados.

Abi politiķi tikšanās laikā esot pārrunājuši valdības deklarācijas pirmo melnrakstu, informēja Levits. Kariņš dokumentu esot nosūtījis prezidentam izskatīšanai jau pirmdien. Deklarācijā ir paredzēti pieci bloki. Viens no tiem ir drošība un ārpolitika, kurā iezīmēta valdības rīcība šajās jomās. Nākamais bloks ir izglītība, kas, prezidenta ieskatā, ir ārkārtīgi svarīga joma. Viņaprāt, topošās valdības partiju pārstāvjiem pie šīs sadaļas būtu rūpīgāk jāpiestrādā - īpaši pie augstākās izglītības, zinātnes un tehnoloģiju jautājumiem.

Vai ārkārtējās situācijas laikā Ministru prezidentam kā valdības vadītājam ir pietiekamas pilnvaras, vai to apmērs ir jāpalielina? Vai pašlaik ir īstais laiks to darīt?

Uz šiem un citiem jautājumiem atbild seši bijušie premjeri “Dienas Bizness” un Tiesību zinātņu pētniecības institūts rīkotajā diskusijā.

Ņemot vērā, ka premjerministra pilnvaras lēmumu pieņemšanas procesā šobrīd, ārkārtējās situācijas laikā, ir tādas pašas, kā ierastā dzīvē, tad par valdības vadītāja pilnvaru palielināšanu sāk runāt ne tikai kuluāros, bet arī parlamenta tribīnē.

Tas tiek motivēts ar to, ka Ministru prezidents sāk atgādināt ministru sēdes vadītāju, nevis valsts pirmo personu, kurš spēj izvest no krīzes. Diskusijā aicināti nevis juristi teorētiķi, bet lietpratēji, kuri paši ir nesuši smago Ministru prezidenta atbildības nastu.

Lai gan vairums advokātu strādā godprātīgi, tomēr sabiedrība uzskata, ka advokātiem ir slikta reputācija un viņi rīkojas neētiski, tā intervijā DB norāda ZAB Ellex Kļaviņš zvērināts advokāts un partneris Filips Kļaviņš.

Birojs tāpat kā laikraksts Dienas Bizness, šogad atzīmēs savu 25 gadu pastāvēšanu. Tik tikko pieņemts lēmums apvienoties zem viena jumta ar ZAB Glimstedt, kas, pēc F. Kļaviņa teiktā, ļaus birojam straujāk attīstīties. Tāpat viņš uzsver, ka ir pienācis laiks advokātu starpā sākt runāt par ētikas jautājumiem, tādējādi parādot šo profesiju citā gaismā.

Fragments no intervijas

Kā ir mainījusies uzņēmējdarbība un tiesiskā vide Latvijā?

Uzņēmēji 90. gados te bija vakuumā. Jebkurš varēja pamēģināt jebko. Jebkura ideja bija pirmā. Vienkārši bliez uz priekšu un pamēģini, sanāk, vai nē bez lielas plānošanas. Visi bija pirmie Latvijā. Tagad ir cita pasaule, ir jāplāno rūpīgi un ir liela konkurence visās jomās. Ir grūti atrast jaunu nišu, kur kāds jau nestrādātu. Runājot par tiesisko vidi, ar likumiem 90. gadu sākumā bija traki, jo postpadomju tukšumā likumu faktiski nebija. Mūsu birojs toreiz lietas regulēja līgumos. Proti, ja likumos kaut kas nebija iestrādāts, tad tas bija jāieraksta līgumos, tā veidojot attiecības ar partneriem. Tāpēc iestāšanās Eiropas Savienībā ieviesa organizētību. Ja Latvija būtu darījusi visu uz savu roku, būtu liels haoss daudzu gadu garumā. Pēc tam Latvija atkal sāka slīdēt atpakaļ sliktajos ieradumos - samilza birokrātijas un korupcijas problēmas. Līdz ar iestāšanos OECD, atkal no ārpuses nāca stimuls sakārtot savu māju. Nedaudz gan žēl, ka jau atkal šis impulss nāca no ārpuses.

Valsts budžetā mācību līdzekļiem atvēlēti aptuveni 9 miljoni eiro gadā, kas ir apmēram 35 eiro uz vienu skolēnu, un tas nozīmē, ka visiem mācību priekšmetiem nepietiek.

Pedagogi cenšas meklēt dažādus risinājumus, piemēram, izmantojot vienu mācību līdzekļu komplektu visām paralēlklasēm, taču tas noteikti nav labākais risinājums. Arī pašvaldību rocība, lai piešķirtu papildlīdzekļus, ir ļoti atšķirīga. Ir pašvaldības, kam nav nekādu iespēju rast papildfinansējumu, bet ir pašvaldības, kā Rīga, kas atrod papildu naudu, taču tas notiek neprognozējami, tuvojoties budžeta gada beigām, tāpēc būtiski apgrūtina plānotu mācību līdzekļu iegādi un skolas darba organizēšanu ilgtermiņā.

Katra izglītības iestāde izlīdzas, kā var

Teikas vidusskolā mācās vairāk nekā 1000 bērnu, un mums nepietiek līdzekļu, lai iegādātos atbilstīgu skaitu mācību grāmatu un darba burtnīcu. Pērn valsts budžetā mācību līdzekļiem tika atvēlēti aptuveni 9 miljoni, un, lai gan dzīve kopumā kļūst aizvien dārgāka un cenas aug, arī nākamā gada budžetā lielāka summa nav paredzēta.Problēma nav jauna, tāda situācija ir jau ilgstoši, un pilnveidotais mācību saturs to padarījis īpaši sarežģītu. Lai iegādātos grāmatas un citus mācību līdzekļus, katra pašvaldība un arī katra izglītības iestāde cenšas izlīdzēties, kā var: daži mēģina ietaupīt citās budžeta pozīcijās, citi lūdz iesaistīties vecākus u. tml. Piemēram, mūsu skola izīrē telpas (sporta zāli, koncertzāli u. c.), un par iegūtajiem līdzekļiem varam iegādāties mācību līdzekļus, tomēr tas nav nedz ilgtermiņa risinājums, nedz prakse, kas piemērota visām skolām.

Ēnu ekonomikas kopējais īpatsvars zivrūpniecības nozarē Latvijā varētu būt apmēram 40%, intervijā aģentūrai LETA sacīja zivju pārstrādes uzņēmuma Brīvais vilnis valdes priekšsēdētājs Arnolds Babris.

«Domāju, ka tas [ēnu ekonomikas īpatsvars zivrūpniecībā] ir aptuveni tāds pats kā kopējais īpatsvars valstī - ap 40%,» sacīja Babris. Viņš atzina, ka ir nozares uzņēmumi, kuri nemaksā nodokļus pilnā apmērā, bet to izskaušanas process nevirzās uz priekšu. Nodokļu nemaksāšana uzņēmumiem dod lielākas priekšrocības pašizmaksas samazināšanai nekā efektivitātes paaugstināšana. Valsts pārvaldes uzdevums būtu to visu novērst, taču atbildīgās institūcijas šajā ziņā patlaban neesot uzdevumu augstumos.

Babris uzskata, ka ēnu ekonomika zivrūpniecībā varētu mazināties tad, ja valdība izlemtu Latvijā palielināt neapliekamo minimumu līdz 500 eiro tā vietā, lai celtu minimālo algu, jo tad sadārdzinātos ražošanas izmaksas un uzņēmēji būtu spiesti pacelt cenas. «Ieteiktu nevis palielināt minimālo algu, bet palielināt neapliekamo minimumu līdz 500 eiro, kas būtu tikai korekti. Daudzi līdz ar to izietu no ēnu sektora, reģionos būtu vairāk darbvietu. Tāpat tie 500 eiro tiks iztērēti veikalā un caur pievienotās vērtības nodokli atgriezīsies budžetā. Depresīvie rajoni varētu atdzīvoties, un tas būtu signāls investoriem. Samazinātos plaisa starp nabadzīgajiem un turīgajiem. Uzlabotos maznodrošināto nodarbinātība,» sacīja Brīvā viļņa valdes priekšsēdētājs.

Eiropas Komisijas jaunais Kopējās lauksaimniecības politikas piedāvājuma projekts nākamajam periodam radīs lielāku birokrātiju un nepiedāvā risinājumu būtiskām tirgus problēmām

Intervijā DB ekonomists, Agroresursu un ekonomikas institūta (AREI) vadošais pētnieks, kurš ilgus gadus strādājis ar politikas analīzes un teritoriju attīstības ekonomikas jautājumiem, Andris Miglavs norāda, ka Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) piedāvājumu izveidojušas citas Rietumeiropas valstis, bet Latvija šajā jomā ir pasīvā pozīcijā.

Konferencē par KLP iepriekš izteicāties, ka tā ir slima un jaunais Eiropas Komisijas (EK) piedāvājums nav revolūcija, bet evolūcija. Kāpēc tik skarbs viedoklis?

Piedāvājums, kas nācis no EK, ir radīts Briselē un atspoguļo primāri lielāko politikas veidošanas milžu – Vācijas, Francijas, Itālijas un Nīderlandes, iespējams, arī Polijas pozīciju. Šķiet, ka Latvija šajā procesā ir bijusi pasīvā pozīcijā un, cik man zināms, nav nākusi klajā ar savu iniciatīvu un uzstādījumiem nākamajam plānošanas posmam, ja neskaita tiešmaksājumu izlīdzināšanu. Izskatās, ka tā nav bijusi mūsu valsts prioritāte. Par to liecina arī fakts, ka 2010. gadā toreizējo budžeta grūtību apstākļos Zemkopības ministrija faktiski slēdza finansējumu pastāvīgam neatkarīgas politikas analīzes pētniecības virzienam, turklāt ne tikai mūsu institūtā, bet vispār Latvijā, un līdz šim tas praktiski nav atjaunojies. Tāpēc manis šodien teikto, no profesionālā viedokļa raugoties, var vērtēt kā zināmā mērā amatierisku un profesionālajā pieredzē balstītu, jo tas nebalstās kādā nopietnā, speciāli šai tēmai veltītā pētījumā. Jo nedz es, nedz kāds no Latvijas pētniecībā strādājošajiem kolēģiem šos politikas veidošanas piedāvājumus un jaunos uzstādījumus ir profesionāli analizējis, nedz palīdzējis veidot Latvijas pozīciju.

«Nekāp upē, ja ir bail samērcēt kājas,» – šī paruna, kurā iekodēts brīdinājums labāk neuzņemties risku, bieži vien raksturo stāvokli Latvijas biznesa uzsācēju vidē.

Ir daudz jaunu uzņēmēju, kuri upē sen jau ir iekāpuši, to veiksmīgi pārpeldējuši un tikuši līdz jūrām un okeāniem. Tomēr pat viņu iedvesmojošie stāsti, kurus aktīvi tiražē mediji un dažādas biznesa organizācijas, nespēj iekustināt jaunu uzņēmēju vilni – statistika liecina, ka jaundibinātu uzņēmumu skaits Latvijā sarūk. Iespējams, bailes no šīs «upes» – neprognozējamās straumes, neizzinātā krasta otrā pusē – ir lielākas par iespēju piedzīvot jaunas iespējas un ievērojami plašākus horizontus.

Altum pērn veiktā pētījumā 68% jaunuzņēmēju atzina, ka viņu apmierinātība ar dzīvi ir pieaugusi, 49% apliecināja, ka ir palielinājušies ienākumi. Vienlaikus pat apstākļos, kad dažādas biznesa atbalsta organizācijas un finanšu iestādes intensīvi piedāvā finansēt jaunas un tiešām perspektīvas iniciatīvas biznesā, daudzi netiek tālāk par sapni par savu uzņēmumu. Kāds cits pirms dažiem gadiem veikts pētījums rādīja, ka aptuveni trešdaļa no Latvijas ekonomiski aktīvajiem cilvēkiem gribētu sākt paši savu biznesu (tie ir ap 300 tūkstošiem cilvēku). Nedaudz vairāk nekā puse atzina, ka viņiem un viņām nav skaidras idejas, ar ko šis uzņēmums nodarbotos. Taču no atlikušajiem aptuveni 130 tūkstošiem «sapņotāju» savu ieceri iemiesot uzdrošinās mazāk par desmito daļu. Pie tam šis skaits samazinās.

«Latvijas start-up uzņēmumu iespējas daudz neatšķiras no citu valstu uzņēmumu iespējām, ja nu vienīgi šeit ir zemākas ikdienas izmaksas. Ja start-up interesē tikai Latvijas klienti, tad uzņēmumam radīsies grūtības, un, sarodoties daudz šādu «lokālu» uzņēmumu, kas pārdod cits citam, arī valstij radīsies grūtības. Ir jāskatās tālāk – tas nozīmē pelnīt naudu globāli, bet to tērēt un attīstīt uzņēmumu – lokāli», Db.lv stāsta Latvijas start-up uzņēmuma, foto piezīmju lietojumprogrammas Nowte izveidotājs Zigmārs Rozentāls, kurš nesen atgriezies no vizītes Silīcija ielejā.

Silīcija ieleja ir vienīgā vieta, kur ir vērts veidot start-up, ja mērķis ir globāls tirgus, pārliecināts web pārlūka rīka Froont start-up līdzdibinātājs Sandijs Ruļuks. Viņam piekrīt arī Z. Rozentāls, norādot, ka «nekur citur pasaulē vienā vietā nav tik daudz reālu start-up piemēru, ekspertu, investoru un iespēju iegūt unikālus kontaktus un sadarbības iespējas».

Organizācijas StartupLatvia un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) organizētā misijā uz Silīcija ieleju šā gada vasaras sākumā devās četru Latvijas start-up uzņēmumu pārstāvji.

Marta sākumā Krišjāņa Barona ielā, Rīgā, tiks atvērta pirmā zero waste jeb bezatkritumu kafejnīca.

Café M izveidotāji Ulla Milbreta un Johans Safrajs (Yohann Saffray) iegūto pieredzi Singapūrā un Francijā atveduši uz Latviju, lai to iedzīvinātu Rīgā.

Pēdējos desmit gadus U.Milbreta ir veltījusi darbam muguras smadzeņu traumu jomā, bijusi prom no Latvijas. Tagad viņa kopā ar vīru – francūzi Johanu – un meitu ir atgriezusies. «Man vienmēr bija vēlme atgriezties. Es nebraucu prom, lai dzīvotu ārzemēs, bet devos prom, lai gūto pieredzi atvestu atpakaļ. Pirmo reizi vēlējos atgriezties mājās jau pēc doktorantūras, bet tad atradu darbu Singapūrā. Sapratām, ka jāizveido kaut kas, kas varētu šeit darboties. Aptuveni 80% cilvēku dzer kafiju, un ideja bija, ka caur kafiju varētu pasniegt to, ka ir iespējams dzīvot bez atkritumiem. Primārā ideja nav atvērt kafejnīcu, bet caur to stāstīt sabiedrībai to, kā var dzīvot zaļāk,» uzsver U. Milbreta. «Ar Café M projekta palīdzību vēlamies parādīt, ka šobrīd pasaulē jau eksistē daudzi inovatīvi risinājumi, kā piekopt videi draudzīgāku dzīvesveidu arī uzņēmumu līmenī, ka nepieciešamās izmaiņas atkritumu daudzuma samazināšanā neprasa nedz lielus finansiālus ieguldījumus, nedz arī kompromisu ierastajā ikdienas komfortā,» viņa akcentē.

Prognozes liecina, ka jau nākamgad visas Baltijas valstis būs eirozonā, eksportētāji berzē rokas, bet lietuvieši baidās no inflācijas.

Neraugoties uz mūsu dienvidu kaimiņu ilgāku un, iespējams, vairāk pārdomātu minstināšanos par to, cik ātri aizstāt savu nacionālo valūtu ar eiro, jau šobrīd samērā droši var prognozēt, ka nākamgad arī Lietuva atradīsies eirozonā. Jau tagad gan uzņēmēji, gan finansisti domā par potenciālajiem ieguvumiem, ko nodrošinās visu trīs Baltijas valstu atrašanās vienotās valūtas zonas mehānismā.

Ja vērtē no ekonomiskā viedokļa, tad Lietuvas gatavība ieviest eiro ir līdzīga Latvijai pērnā gada sākumā, un tieši abu pārējo Baltijas valstu atrašanās eirozonā ir iemesls, kāpēc arī Lietuva vēlas pēc iespējas ātrāk pievienoties eirozonai, skaidro SEB bankas sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis.