Ceļu būves uzņēmuma SIA Matthai Latvija vadītājs Jovits Gurčus intervijā laikrakstā Diena.
Problēma ir milzīgā, pārspīlētā birokrātija
Jūsuprāt, valstij vajadzētu vairāk finansējuma atvēlēt galvenās nozīmes autoceļu pilnveidošanai vai arī nomaļāko ceļu, kas ir ļoti bēdīgā stāvoklī, sakārtošanai?
Situācija ir tāda, ka ir jāizvēlas pēc prioritātēm - pēc satiksmes intensitātes un drošības. Drošu apstākļu kritērijam noteikti neatbildīs ļoti sliktā stāvoklī esošais nomaļais ceļš, bet noslodze šādam ceļam ir niecīga, un pa to brauc pat par daudziem tūkstošiem mazāks skaits auto nekā pa valsts galvenajiem autoceļiem. Pirms dažiem gadiem Latvijā tiešām visa uzmanība bija fokusēta tikai uz A klases ceļiem, bet vairs tā nav, arī B klases jeb reģionālas nozīmes autoceļi ļoti intensīvi tiek uzlaboti, top jauni projekti, tiek izsludināti konkursi. Pieļauju, ka par nozari atbildīgās amatpersonas domā arī par citiem ceļiem, ne tikai A klasi.
Satiksmes ministrija (SM) apgalvo, ka Latvijas autoceļu kvalitātes uzlabošanai pieejami apjomīgi finanšu resursi, bet autobraucēji daudzu ceļu kvalitāti vērtē kā visai bēdīgu. Jūsuprāt, kāpēc Latvijā ne viens vien ceļš ir patiešām sliktā stāvoklī?
Jā, iedzīvotāji sūdzas, ka ceļi nav kvalitatīvi, un taisnība jau tā ir. Esmu nonācis pie secinājuma - padomju laika mantojums ir smags, respektīvi, Latvijā tādu ceļu, kas ir uz sabrukuma robežas un kurus nepieciešams rekonstruēt, ir ļoti daudz. Ja ir lieli naudas līdzekļi, daudz ko var paveikt, bet nav jau tā, ka Latvijā naudas visiem ceļu darbiem pietiktu.
Arī Lietuvā un Igaunijā ir bijuši padomju laiki, tomēr Lietuvā un Igaunijā autoceļiem ir labāka kvalitāte.
Jā, tā ir skarba patiesība. Lietuva un Igaunija jau kopš atmodas laikiem autoceļiem pievērš lielu uzmanību, Latvija ne, varbūt trūka iespēju. Tas, ka mūsu valsts savlaicīgi nepievērsās ceļu kvalitātes uzlabošanai, ir iemesls, kāpēc Latvijas autoceļi atpaliek no kaimiņvalstu autoceļiem.
Es atbalstu ideju, ka ir nepieciešams Autoceļu fonds, es arī piekrītu, ka no akcīzes nodokļa nestajiem ienākumiem vairāk varētu atvēlēt tieši autoceļu izbūvei. Labi ceļi ir ļoti būtisks faktors, lai tautsaimniecība vispār varētu attīstīties - tā ir mūžveca patiesība. Tas finansiāli nav mazs slogs mūsu Latvijai, bet nedrīkst aizmirst, ka ir ES līdzfinansējums. Pati saviem spēkiem Latvija nevarētu izbūvēt un savest kārtībā tādu autoceļu apjomu, kādu vajadzētu, bet, ja Latvija aktīvi piesaista ES līdzekļus, tas situāciju var uzlabot.
Patlaban daudzviet redzam grandiozus ceļu rekonstrukcijas un arī uzturēšanas darbus. Ja ceļi jau iepriekš ir rekonstruēti un tagad sākās uzturēšanas fāze, tas liecina par progresu.
Savulaik ceļu būvniecības nozares uzņēmējs Dienai teica, ka gribētu veikt apjomīgākus ceļu uzturēšanas darbus, bet pasūtītājam parasti nepietiek līdzekļu, tāpēc tiek prasīts tikai minimāls remonts, lai gan ceļu būves profesionālim labi redzams - ar to ir par maz.
Tas ir mūžam aktuāls jautājums. Problēmas sakne, par kvalitāti runājot, saistīta ar to, ka notiek tā - valsts izvirza mērķi izbūvēt kādu ceļu, sagatavo plānu, visi projektētāji iesniedz savus labākos piedāvājumus, un tad, kad nonāk līdz darbu veikšanai, projektu apcērp, lai ietaupītu pēc iespējas vairāk naudas. Es varu piekrist uzņēmuma Binders pārstāvim Aigaram Sējam, ka ar stingriem rāmjiem tiek ierobežota ceļu būvētāja iniciatīva. Projekts tiek apstiprināts pēc pamatīgas finansējuma ierobežošanas, bet vēlāk būvniekam pārmet, ka viņš nemāk būvēt, lai gan patiesībā problēma ir tajā, ka nemaz nebija iespējas būvēt tā, kā sākotnēji projektā bija paredzēts.
Ar SM, tātad valsti, saistītas struktūras pastiprinājušas kontroli pār ceļu būvi un rekonstrukciju. Kā to vērtējat?
Par nepietiekami stingru šo kontroli noteikti nevar nosaukt. Es esmu par to, ka kvalitāte jāpārbauda, jo tas ir veids, kā disciplinēt Latvijā strādājošos ceļu būvniekus un pārbaudīt viņu darba kvalitāti ilgtermiņā, turklāt tas ir veids, kā valstij uzraudzīt savus autoceļus šodien un noteikt, kā tos vajadzētu būvēt nākotnē. Autoceļu kompetences centrs, kas strādā ar mērķi pārbaudīt kvalitāti, noteikti ir vajadzīgs. Ja mēs virzāmies uz tādu ceļu kvalitātes līmeni, kāds ir daudzviet ES, mums jāapkopo informācijas bagāža par Latvijas ceļu tīklu - kādā stāvoklī tie ir, kā tiek būvēti, kādas ir pieļautās kļūdas. Uzraudzīt vajag arī labā kvalitātē veiktus darbus, jāpārliecinās, vai rezultāts atbilst sākotnēji iecerētajam.
Jāsaka gan, ka ir būtiski izprast robežu: kontrole ir vēlama, pārspīlēta birokrātija - ne. Brīžiem šķiet, ka Latvijā daudzu jautājumu lemšanā vispār uz birokrātiju vien balstās, pārāk liela uzmanība tiek pievērsta dažādiem sīkumiem un niansēm. Ir gadījumi, kad, startējot valsts izsludinātā konkursā, pretendents tiek izslēgts nevis tāpēc, ka tiek konstatētas būtiskas nepilnības viņa piedāvājuma kvalitātē, bet tāpēc, ka iesniegtajā pieteikumā lappušu numerācija nav pareiza. Birokrātija Latvijā tiek novesta līdz galējībai. Protams, saprātīgā apjomā tai jābūt ikvienā valstī, bet runa ir par to, vai amatpersonas un sabiedrība izprot, kur velkama birokrātijas lietderības robeža, vai tomēr neizprot.
Visu interviju Problēma ir milzīgā, pārspīlētā birokrātija lasiet trešdienas, 8. oktobra, laikrakstā Diena (8.-9.lpp.)!
