Ceļu tīklu daudzgadu plāni problemātisko budžetu laikmetā ir retums, bet bez tiem cieš plašāka ekonomika
Tā kā biznesa attieksme pret savām vērtībām nav izteikta ne sabiedrībai, ne politiķiem, nākas pārlikt uzsvarus uz ceļu infrastruktūras sociālo nozīmību, saka Pasaules ceļu asociācijas (PCA) ģenerālsekretārs Žans Fransuā Kortē.
Kāds ir ieteicamais finanšu instruments šai valstu budžetiem spiedīgajā situācijā? Vai tā ir publiskā un privātā partnerība (PPP)?
(Vilcinās.)
Un – vai ir kāda noslodze, pie kuras PPP darbojas efektīvāk? Teiksim, Latvijā tās noslodzes ir atšķirīgas no Polijas vai Vācijas – vai šeit PPP ir labākais modelis?
Vislabāk jau tas darbojas tur, kur ir liela satiksme, jo tur ceļu būve atmaksājas efektīvāk. Dažādos veidos atmaksājas, bet pārsvarā es ar to domāju transporta nodevas.
Bet pašlaik mēs esam laikā, kad valstīm pieejamais kapitāls ir ļoti lēts, tāpēc daudzos gadījumos valstīm lētāk būtu aizņemties naudu ceļu būvei tieši un nevis to finansēt ar PPP. Jo, pirmkārt, PPP veidā ieguldītā nauda iznākumā būs ar augstāku procentlikmi, un, otrkārt, ja paredzētā noslodze neīstenojas vai arī tā vienkārši ir maza, tad arī jaunā ceļa pašatmaksāšanās no iekasētajām nodevām būs problemātiska, tomēr jāmaksā par PPP valstij būs, un tad tas tik un tā notiks no budžeta maka, tikai dārgāk.
Tāpēc es neteiktu, ka PPP ir universāls risinājums pašreizējās budžeta grūtībās nonākušām valdībām ceļu infrastruktūras atjaunošanai un būvei. Tas var būt labs instruments, bet tas ir jāizvērtē no gadījuma uz gadījumu, no ceļa uz ceļu. Ja ir skaidrs, ka noslodze un valsts iekasētās nodevas par to segs privātajam sektoram atmaksājamās izmaksas un peļņu, tad ir labi, jo tādā gadījumā valsts šo biznesu nesubsidē. Ja tādas skaidrības nav, tad jau tas ir apšaubāmāk.
Latvijā kopš ceļiem domātā fonda likvidēšanas vien apmēram trešdaļa attiecīgo nodevu tiek tiešām ceļiem. Vai tā ir izplatīta prakse pasaulē?
Latvija šai ziņā ne tuvu nav vienīgā. Transports valstīm ir ļoti liels un salīdzinoši vienkāršs ieņēmumu veids. Tas ir tiešām labs avots budžeta ieņēmumiem, un finanšu ministri visā pasaulē ir vienādi – viņi šādu iespēju garām nelaidīs, un līdz ceļu sistēmai tai domātā nauda nonāk krietni mazāk.
Taisnīgums un morāle šeit būtu pārāk skaļi vārdi, bet pragmatiskāka pieeja gan derētu, tāpēc man patīk ceļu kā aktīvu koncepts. Sevišķi ja, kā jūs sakāt, ceļiem domātās naudas novirzīšana budžeta lāpīšanai ir izplatīta prakse, tad tas jo vairāk ir spiediens rīkoties tieši valdībām ar budžeta instrumentiem.
Šai sakarā cits nozīmīgs aspekts ir tas, ka jums nevar būt efektīvas aktīvu pārvaldes, ja jums par tiem nav vidēja un ilgtermiņa vīzijas un plāna. Jā, jums ir jāzina savu aktīvu stāvoklis, bet tas ir tikai sākums. Nākamie soļi ir sapratne, ko jūs ar saviem aktīviem gribat iesākt un panākt, kādas ir prognozes par tā iespējamību, un tad jau ‒ kādi ir tam lietojamie finanšu instrumenti. Ja ir tāda sapratne, tad sekos arī stratēģija – ka ir jāiegulda tik un tik desmit gados, un tas tiks darīts noteiktos termiņos un apmēros.
Diemžēl pašlaik šādas sapratnes pārsvarā nav, un ceļiem domātā budžeta plānošana nepārsniedz gada robežas. Tā arī ir lielākā nepieciešamā pārmaiņa pašreizējai praksei – ka ceļu administrācijai vajag daudzgadu plānu un daudzgadu finansējumu, nevis tikai gadskārtējo budžetu.
ES stratēģija ir pārcelt transportu aizvien vairāk uz dzelzceļu, un es pieļauju, ka tam vajadzētu nozīmēt arī pārbīdes finansējumā. Latvijā pašlaik valsts nauda tiek tikai autoceļiem. Dzelzceļš publisko naudu saņem, ja nu vien no ES fondiem, un pārējais ir paša biznesa investīcijas. Vai jūs paredzat šādas pārbīdes?
Diemžēl es neesmu kompetents salīdzināt dzelzceļu ar autoceļiem.
Cita ES dilemma ir eirovinjetes jeb pārvadātāju maksa par ceļu lietojumu. Proti, to duālā sistēma, kas dažviet ir maksa par nobraukto attālumu, bet citur – par laiku. Kāda būs to nākotne?
Manuprāt, godīgāk ir prasīt maksu par nobraukto attālumu, un es uzskatu, ka tuvākajos gados arī tajās valstīs, kur maksa tiek prasīta par laiku, tomēr pāries uz nobrauktā attāluma principu. Tehnoloģijas, lai to izdarītu, nav pārāk sarežģītas.
Visu interviju Politikas tuvredzība kaitē ceļiem lasiet pirmdienas, 20. aprīļa, laikrakstā Dienas Bizness (6.-7. lpp.)!
