Plaisa starp Briseli un Eiropas tautām apdraud ES uzbūvi; risinājums ir politikas maiņa
Atraušanās no tādām reālām, konkrētām lietām kā vienotais tirgus ir sagādājusi Eiropai zaudēto desmitgadi, saka Eiropas Ekonomikas un sociālās komitejas (EESK) prezidents Anrī Maloss.
EESK darbs katrā ziņā ir arī sociālais dialogs, kas ir viena no lielākajām Eiropas problēmām. Kas par lietu – kāpēc dialogs nerisinās kā nākas? Kāpēc ir leģitimitātes krīze?
Eiropā tiešām ir leģitimitātes krīze – institūciju krīze, pirmām kārtām ar to saprotot EK. Ja runājam par birokrātiju un leģitimitātes trūkumu, tad tas nav par EP vai mūsu komiteju, vai ES Padomi, bet par EK ar tās 25 tūkstošiem darbinieku. Ir cerība, ka jaunās EK laikā ar [Žanu Klodu] Junkera kungu un arī [Valda] Dombrovska kungu kā «jaunām asinīm» kaut kas varētu mainīties. Proti, birokrātija varētu mazināties, un mēs tiktu pie vairāk politiski orientētiem ES lēmumu pieņēmējiem.
EESK ir devusi savu situācijas novērtējumu un ieteikumus, kas sakrīt ar Latvijas sociālo partneru viedokli – birokrātija ir jāmazina. Uz to norāda arī šā gada EP vēlēšanas – elektorāta aktivitāte bija kritiski zema, un lielajās dalībvalstīs – arī manā zemē, Francijā – uzvaru guva antieiropeiskas partijas. Labi, bija vienprātība par to, ka par EK prezidentu jākļūst Junkera kungam, bet plaisa starp Briseli un tautu paplašinājās un apdraud visu ES uzbūvi.
Bet jūs arī esat «Brisele». Kas ir noticis? Kāpēc pēc pusgadsimta ilga sociālā dialoga mums ir leģitimitātes krīze?
Ir pieļautas vairākas kļūdas. Ļoti laba ideja bija vienotais tirgus, un mums šai ziņā ir laba sadarbība ar sociālajiem partneriem, jo tas ir kaut kas konkrēts – tiek aizvākti šķēršļi, atvērti tirgi un radīti labāki konkurences apstākļi. Kļūda ir tajā, ka pēdējos desmit gados Eiropā esam aizmirsuši pragmatismu un esam kļuvuši par izsmalcinātu ideoloģisku un filozofisku pasākumu.
Noticis tas ir ar EK prezidenta [Žozē Manuela] Barozu kunga Lisabonas stratēģiju, kas ir izgāzusies – tas ir zināms visiem. Pirms tam mēs bijām kļuvuši par pasaulē konkurētspējīgāko reģionu, un nu tas ir pagājis. Centieni to atjaunot ir ES stratēģija Eiropa 2020, bet tās efektivitāte nav sevišķi skaidra. Tā vietā, lai darītu kaut ko konkrētu, piemēram, vienotā tirgus jomā, mēs nevirzāmies tālāk. Bet ar sociālā dialoga palīdzību tas tagad tiek mēģināts – panākt lielāku integrāciju. No vienas puses tas ir uzdevums panākt plūstošāku ekonomiku – mazāk birokrātijas, darbotiesspējīgu vienoto tirgu un pēc iespējas mazāk konkurences izkropļojumu. Jo kas gan cits, ja ne konkurences izkropļojums ir «nodokļu paradīzes», kad vienā valstī var paglābt savu naudu no aplikšanas ar nodokļiem turpat kaimiņos? Tas ir absurds.
Ir jāatgriežas pie konkrētas rīcības, un tam ir vajadzīga sociālo partneru, pilsoniskās sabiedrības iesaiste. Ja gribi taisīt reformas, ja gribi kaut ko tiešām mainīt, sabiedrība ir jāiesaista. Viena lieta ir vēlēšanas, bet ikdienā ir vajadzīga arī ekonomikas un sociālās sfēras pārstāvju klātbūtne lēmumu pieņemšanā.
Pie jums nākot, man gadījās kļūda – steigā sāku iet EK pārstāvniecības virzienā. Acīmredzot zemapziņā jūsu iestādes sarežģītais nosaukums ar to pašu «Briseli» vien asociējās, kuru jūs aicināt nogalināt. Politiski, protams.
Briselē mēs esam vienīgā ES institūcija, ko veido normāli cilvēki. Parlamentā ir politiķi. Vai politiķi ir normāli cilvēki? Nu... kā kurš. Un tad ir birokrāti. Bet mēs esam cilvēki no reālās dzīves. Tāpēc mēs varbūt pat vairāk par citiem arī izjūtam sociālā dialoga steidzamību un nepieciešamību tikt vaļā no birokrātijas.
Kad 1950. gadā ES sākās, tās dibinātāji tēvi visu nepieciešamo uzrakstīja septiņās lappusēs. Ja mūsdienās izlasa šo Šūmana deklarāciju, tā aizvien ir derīga un darboties spējīga. Bet Lisabonas līgumā ir 7000 lappušu. Kā mēs esam nonākuši no septiņām līdz 7000 lappusēm!? Gribat tās izlasīt? Vēlu veiksmi – tad būsit pirmais, kas to dokumentu ir pilnībā izlasījis, jo tas vienkārši nav iespējams.
Mans politiskais piemērs ir Žans Monē, viens no ES veidotājiem. Viņš dokumentus pirms došanas tālāk apstiprināšanai deva lasīt savam šoferim. Ja šoferis nesaprata, viņš tos deva atpakaļ pārstrādāt. Tāds ir mans ieteikums Junkera kungam – taisiet tādus likumus, lai jūsu šoferis tos saprastu.
Visu interviju Nogalināt birokrātu. Politiski, protams lasiet ceturtdienas, 20. novembra, laikrakstā Dienas Bizness (4.-5. lpp.)!