Krievijā tika ievēlēts jauns prezidents, par kuru kļuva Vladimira Putina ieteiktais kandidāts Dmitrijs Medvedjevs. V.Putins jau iepriekš ir paziņojis, ka negrasās aiziet no politikas un labprāt pieņemtu valdības vadītāja amatu, ja viņam tas tiktu piedāvāts.
Var secināt, ka minētajā situācijā pastāv iespēja attīstīties divvaldības modelim, kurā ir prezidents D.Medvedjevs, kas ir vēlēta persona ar lielām pilnvarām de jure, un ir de facto valsts procesu vadītājs premjera krēslā. Ņemot vērā, ka Krievijas Federācijā prezidenta postenim ir pakļautas pārējās valsts institūcijas, prezidenta amatā esošā cilvēka rokās neapšaubāmi ir liela ietekme. Savukārt de facto pie varas ir nolēmis palikt V.Putins. Kā nonākt līdz šīs situācijas atrisinājumam? Viens variants ir stiprināt premjera funkcijas, kas gan, manuprāt, nenotiks, - nedomāju, ka V.Putins vēlētos savā jaunajā amatā aizkavēties. Otrs variants pieļauj Ķīnas nacionālajam līderim Denam Sjao Pinam līdzīgi veidotu pārvaldības modeli, iedzīvinot valsts nacionālā vadītāja tēlu. Tomēr šeit gribu atzīmēt, ka Krievija nav Ķīna, un Dens Sjao Pins neiederas tajā veidolā, kādā Krievija vēlas sevi pasniegt starptautiski. Tāpēc paliek trešais variants, uz ko vairāk arī sliecos – D.Medvedjevs kādu laiku pilda prezidenta funkcijas, lai sagatavotu augsni V.Putinam, strādājot pie prezidenta pilnvaru stiprināšanas un pat iespējamas pagarināšanas. Tad arī uz nākošajām vēlēšanām 2012. gadā V.Putins varētu veiksmīgi atgriezties. Pilnīgi noteikti nebūs tā, ka līdzšinējais Krievijas prezidents nodos amatu un aizies. Tāpat gribas domāt, ka viņš nesamierināsies ar otrā cilvēka lomu valstī. Tāpēc spriedzi rada jautājums, cik ilgā laikā šī jaunizveidotā situācija atrisināsies?
V.Putins, kurš uzskatāms par VDK cilvēku, nodevis varu D.Medvedjevam, kuram ar spēka struktūrām nav bijusi tieša saistība. Valdošās elites līmenī tas var radīt minējumus, ka līdz ar D.Medvedjeva ievēlēšanu par prezidentu pie varas var nākt cilvēki, kuri līdz šim ir pārstāvējuši vairāk liberālo spārnu, kas var izraisīt konkurenci starp atšķirīgiem grupējumiem. Tāpēc var pat apgalvot, ka politiskās elites spēku līdzsvars Krievijā ir sašūpots. Tāpat var apgalvot, ka, visticamāk, veidosies divas ietekmīgas administrācijas – prezidenta administrācija un premjera administrācija. Jau šobrīd V.Putina cilvēki no prezidenta administrācijas sāk pāriet uz premjera administrāciju, šādi nodrošinot, ka V.Putina komanda būs iepriekšējā un daudz nemainīsies. Tas nozīmē, ka D.Medvedjevam ir jāveido sava komanda. Protams, daļa no administrācijas cilvēkiem būs šiem amatiem iepriekš sagatavotās personas, tajā pašā laikā pastāvot iespējai, ka viņi būs ar savu individuālo redzējumu par lietu kārtību. Tas ļauj cerēt, ka varētu sākties zināma konkurence, jo arī prezidenta administrācijas cilvēkiem būs jāizstāv savas pozīcijas. Līdz ar to veidojas paradokss: vēlēšanas Krievijā nav bijušas demokrātiskas, savukārt pēc tām valdības līmenī var parādīties zināmas demokrātijas iezīmes, jo rodas augsne konkurencei, kas līdz šim nav novērota. Parādīsies divi varas centri, kādi līdz šim nav pastāvējuši. Varbūt tieši šī iemesla dēļ Putins savā vietā vēlējās redzēt nevis kādreizējo Krievijas Federālā drošības dienesta virsnieku un bijušo aizsardzības ministru Sergeju Ivanovu, bet tieši D.Medvedjvu, kurš ir lojālāks cilvēks un, kurš izpildītu V.Putina pasūtījumu augsnes sagatavošanai nākamajām vēlēšanām. Tomēr, kamēr nonākam līdz šim pasūtījumam, kādu laiku ir jāpastāv minētajiem varas centriem, un jāpastāv zināmai uzticībai no V.Putina puses. Tomēr, nenoliedzami, šāds divvaldības elements pastāvēs jebkurā gadījumā.
Savu pienākumu izpildē jaunievēlētā prezidenta liberālā pieeja var izrādīties viņam kaitējoša, jo jebkura piekāpšanās Rietumu interesēm un liberālāka kursa īstenošana var kaitēt, norādot uz viņa bezspēcību, aizstāvot Krievijas intereses. Pēc iecelšanas amatā viņam būs nepieciešams pierādīt, cik viņa jaunais vadības stils var būt stingrs un cik viņš var būt labāks nekā V.Putins. Tieši asāka rīcība un lielvalstiskuma ideju aizstāvēšana var viņu parādīt kā pilnvērtīgu V.Putina mantinieku. Te arī novērojams paradokss, ka liberālā spārna pārstāvis nevar atļauties pielietot liberālu politiku un aizstāvēt savas vērtības. Savukārt, ja par prezidentu būtu kļuvis S.Ivanovs, kurš ir spēka struktūru cilvēks, viņam bez pārmetumiem būtu atļauts vadīt valsti no spēka pozīcijas, jo pārmest interešu nodevību nebūtu pamata. Ja tiešām sāksies šī konkurence starp šiem diviem varas centriem un ja tiešām sāksies varas pretnostatīšana, vēl jo vairāk abiem politiķiem – prezidentam un premjeram – būs sevi jāpozicionē kā Krievijas lielvalsts vērtību aizstāvjiem un atbalstītājiem.
Daļēji ir pat pārsteidzoši, ka vēlēšanās netika pielaisti galvenā kandidāta oponenti – Mihails Kasjanovs vai, piemēram, Garijs Kasparovs. Jo viņi, visticamāk, tāpat nesavāktu pietiekamu atbalstītāju skaitu, lai spētu radīt nopietnu konkurenci D.Medvedjevam. Protams, kaut arī bezcerīgi kandidāti pretstatā Kremļa virzītajam D.Medvedjevam, tomēr viņu klātbūtne būtu nostādījusi Krieviju starptautiskajā arēnā daudz pozitīvākā gaismā vien ar to, ka tiek pieļauti opozīcijas izvirzīti cilvēki sacīkstēs par prezidenta amatu. Var pieņemt, ka Krievijas oficiālajai varai ir bailes no tā, ka tiktu atlaistas slūžas tam, pie kā ticis strādāts vairākus gadus – zināmas publiskās telpas un vārda brīvības ierobežošana. Šāda situācija parāda vienīgi to, ka valdošajai elitei bija divi uzdevumi – noņemt pat vismazākās jautājuma zīmes no iespējamās D.Medvedjeva kandidatūras apdraudējuma, kā arī pierādīt, ka Krievija negatavojas piekāpties Rietumu prasībām un ārvalstu viedoklis tai ir vienaldzīgs.
Šobrīd neredzu priekšnoteikumus, kas liktu strauji mainīties Krievijas politikai attiecībā uz Latviju. Latvijas-Krievijas attiecības būtiski nemainīsies. Pirmkārt, Krievijas ārpolitikā tiks saglabāts iepriekš nospraustais V.Putina kurss, un otrkārt – ne jau Latvija ir tā valsts, kas ir Krievijas dienas kārtības pirmajā punktā. Mums varbūt Krievija ir starp dienas kārtības prioritātēm, kamēr mēs Krievijai vismaz pašreiz nekā īpaši ārpus kopējās ārpolitikas nostādnēm neizceļamies. Ja mainīsies Krievijas politika kopumā, varam sagaidīt, ka tā mainīsies arī attiecībā uz Latviju. Starpvalstu attiecību jautājums ir vairāk par to, kā uz Krievijas realizēto kopējo ārpolitiku atbildēs Latvijas valdošā koalīcija. Ja Aigara Kalvīša valdības laikā pieeja ārpolitikai pret Krieviju uzskatāma par pārāk maigu un pielaidīgu, tad līdz ar jaunā premjera Ivara Godmaņa nākšanu pie varas zināmi akcenti ir mainījušies. Tas parādās gan ar diplomāta izraidīšanu, gan arī ar prezidenta neaizbraukšanu uz Maskavu.
Latvijai aktuāls ir ilgtermiņa stratēģiskās attīstības jautājums. Ar Krieviju ir jāsadarbojas, tomēr ir jāpastāv zināmām šīs sadarbības robežām. Ir skaidrs, ka politikā mēs visupirms esam NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Pozitīvi, ka esam atzinuši Kosovas neatkarību, nevis vadījušies saskaņā ar Krievijas viedokli. Tāpat arī esam atbalstījuši Gruziju un Ukrainu. Savukārt ekonomiskajos jautājumos ir jābūt skaidram, ko īsti mēs no Krievijas vēlamies. Krievijas interešu grupu līdzdalība un naudas ienākšana Latvijā ir pieļaujama tajās jomās, kurās mūsu valstī darbojas pietiekami liels atšķirīgu interešu loks, lai pārstāvība būtu sabalansēta. Tāpēc nebūtu pozitīvi ļaut Krievijas pārstāvjiem piedalīties Lattelecom privatizācijā, jo šim uzņēmumam Latvijā ir stratēģiska nozīme. Tajā pašā laikā nepieciešams apzināties, ka esam atkarīgi no Krievijas gāzes. Savā reģionā esam visatkarīgākie. Un pašreiz mums arī nav īpaši lielas diversifikācijas iespējas šajā jomā. Esam atkarīgi arī no eksporta uz Krieviju, kā arī no enerģijas. Tāpēc nepieciešams nošķirt, kuros jautājumos esam gatavi ar Krieviju sadarboties un kuros ne. Un jo svarīgāk ir nospraust šīs sadarbības robežas.
