Mums jāmāk dzīvot tehnoloģiju laikmetā, izmantot to iespējas valsts un sabiedrības labklājības paaugstināšanai, uzsver foruma 5G Techritory programmu direktors Neils Kalniņš.

Tehnoloģiju attīstība šobrīd notiek ļoti straujā tempā, dažādi jauni risinājumi tiek prezentēti teju ik nedēļu. Šķiet, savā ziņā to visu sekmē arī 5G sniegtās iespējas. Arī Latvijā tiek radītas dažādas jaunas lietas, kas arī sekmīgi tiek ieviestas mūsu ikdienā. Kādi mēs izskatāmies uz pasaules fona tehnoloģiju attīstības jomā?

Kā valsts esam mazi kad tirgus izmērā, gan dažādās citās kategorijās, bet vienlaikus – maziņš tas nenozīmē, ka tas ir slikti, un Latvija, manuprāt, ir izcila gan tajos uzņēmumos, kas šeit darbojas tieši tehnoloģiju laukā, gan arī caur šo savu mazumu mēs iegūstam ļoti lielu spēju būt elastīgiem, tādējādi daudz ātrāk spējam reaģēt uz dažādām pārmaiņām un globāliem un lokāliem izaicinājumiem. Protams, te jānovelk zināmu robežu starp tehnoloģiju pasauli un ikdienas dzīvi, jo vienmēr varam skatīties pagātnē – uz nesakārtoto izglītības sistēmu vai ne tik viediem pieņemtajiem lēmumiem saistībā ar Covid-19 apkarošanu vai enerģētikas nozari, kuru negatīvās sekas mēs šobrīd izjūtam – tie ir jautājumi, kurus vienmēr var kāds uzsvērt, norādot, ka nemaz tik sekmīgi mēs neesam un esam pēdējās vietās Eiropā.

Jānis Jurkāns tagad ir organizācijas Baltijas asociācija – transports un loģistika prezidents ar plašiem darba apartamentiem solīdā Elizabetes ielas namā. Pie sienām izvietotā latviešu glezniecība rada estetizēti pārdomātu vidi, un tāds ir arī pats Jurkāns – vienmēr sniegbaltā kreklā, nevainojami iededzis un ar džentlmeņa stāju.

Pret dzīvi un apkārt notiekošo viņš izturas ar apskaužamu mieru, kas viņā sadzīvo ar analītisku prātu. Ne bez pašironijas, ko apliecina viņa un dramaturga Jāņa Jurkāna kopā iedziedātā līgodziesma par nabago un bagāto brāli. «Man ne par ko nav kauns, arī šodien parakstos zem katra sevis teiktā vārda,» apmēram tā varētu rezumēt Jurkāna politisko pagātni.

Vai loģistika, kurā šobrīd darbojaties, arī nav saistīta ar politiskajām attiecībām ar kaimiņvalstīm? Tā sakot, blakus politikai vien esat...

Investīciju holdinga uzņēmums Summus Capital, kas pirms pāris gadiem nopirka tirdzniecības centru Riga Plaza, plāno savu otro obligāciju laidienu, cerot piesaistīt 15 miljonus eiro. Par Igaunijas ģimenes uzņēmuma attīstību līdz biržas emitentam, izaicinājumiem un plāniem sākt darbību Polijā Dienas Biznesam stāstīja Summus Capital valdes loceklis Hanness Pihls (Hannes Pihl).

Pastāstiet īsumā par uzņēmuma pirmsākumiem un ideju, kā arī attīstību līdz 2021. gadam, kad uzņēmums parādījās biržā ar pirmo obligāciju laidienu. Kad nolēmāt kļūt par Baltijas mēroga spēlētāju, un kādi bija galvenie argumenti?

Summus Capital savu darbību uzsāka 2013. gadā kā neliels ģimenes uzņēmums. Mums bija plāns veikt atsevišķas investīcijas Igaunijā, jo saskatījām iespēju sasniegt pievilcīgu investīciju atdevi. Uzņēmums savu pirmo ieguldījumu Igaunijā veica 2014. gadā. Vietējie labi zina, ka vienīgā modernā ēka Tallinas vecpilsētā ir universālveikals De La Gardie. Lindex tur bija un joprojām ir galvenais īrnieks. Tur viss sākās. Jāteic, ka lēmums pirkt toreiz bija pat nedaudz emocionāls, jo mums patika ēkas unikalitāte, lai arī ilgtermiņā redzējām ierobežotu piedāvājumu. 2015. gadā Igaunijā veicām vēl divas lielas iegādes, tostarp nopirkām tirdzniecības centru Auriga. Pēc šīm iegādēm sapratām, ka investīciju izvēle Igaunijā ir ierobežota un ir jāskatās tālāk. Jau 2015. gadā veicām pirmo pirkumu Lietuvā. Mēs iegādājāmies Nordika mazumtirdzniecības parku Viļņā, netālu no IKEA. Turpmāk regulāri darījumi sekoja katru gadu. 2017. gadā ienācām jaunā nekustamā īpašuma segmentā, iegādājoties medicīnas ēku. Stāsts ir ne tikai par medicīnas uzņēmumu birojiem, bet arī par klientu apkalpošanu un veselības pakalpojumiem. Pirkums bija izdevīgs, jo atrašanās vieta nebija centrālais noteikums un citiem bija maza tirgus izpratne par nozari, t.i., šāda biznesa ilgtspēju šaurā sektorā. Šo portfeļa segmentu paplašinājām ar vēl vienu iegādi 2019. gadā. Šodien varu teikt, ka pieprasījums pēc šādām ēkām ir liels – mums ir vismaz pāris piedāvājumu gadā pārdot šāda veida ēkas, kas pielāgotas medicīnas nozarei. Tajā pašā laika posmā mēs Viļņā iegādājāmies arī divas A klases biroju ēkas lieliskā vietā. Ēkas ir pazīstamas kā Park Town, un tās joprojām ir mūsu vadošās investīcijas šajā nozarē.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Cīņa starp materiālajām un garīgajām vērtībām ir mūžīga, uzskata aktieris Mārtiņš Kalita. Galvenais – lai cilvēki nepārstāj domāt.

Liepājas teātra aktieris Mārtiņš Kalita tikko noslēdzis sezonu ar titullomu iestudējumā Minhauzena precības. Šovasar tiks uzņemta arī pēdējā epizode filmai, kurā liepājnieks lomu ieguva, izkonkurējot Bredu Pitu. Vismaz tā vēstīja Krievijas mediji, komentējot faktu, ka latviešu aktieris apstiprināts galvenajai lomai Ņikitas Mihalkova filmā pēc Ivana Buņina divu darbu – Saules dūriens un Nolādētā diena – motīviem. Lai arī šis fakts šķita pārsteidzošs, iespējams, daļēji to veicināja Mārtiņa Kalitas veiksmīgi veidotais portfolio, kura tapšanā lieti noderēja aktiera prasmes reklāmā. 2010.gadā viņš bija viens no dibinātājiem Kurzemes biznesa inkubatora uzņēmumam – sociālo mediju aģentūrai CCS. Tiesa, tagad viņa dzīvi pilnībā piepilda aktiera darbs. Pēc sarunas ar Bkodu Mārtiņš dodas atvaļinājumā – sapņu braucienā uz Grieķiju. Jaunā sezona teātrī atkal sāksies ar Minhauzenu, kurš tik ļoti pārņēmis aktiera domas, ka abu personības šķiet saplūdušas vienā.

Kaut arī viena no informācijas laikmeta iezīmēm - piekļuve informācijai bezprecedenta mērogā - ir pārveidojusi sabiedrību un līdz ar to arī uzņēmējdarbības vidi, rodas jautājums, vai sabiedrība ir kļuvusi patiesāka un cik lielā mērā tas ir ietekmējis biznesa ētikas vidi.

Pakāpeniski laika gaitā ir palielinājusies izpratne par uzņēmējdarbības ētisko dimensiju. Tomēr krīzes situācijās visbiežāk atklājas patiesās ētikas vērtības. Ar interneta laikmeta parādīšanos 20.gadsimta beigās tika izstrādāti profesionālās ētikas kodeksi uzņēmumu stratēģisko mērķu sasniegšanai. Ja atzīstam, ka biznesam šodien ir divi mērķi - rentabilitāte un atbildība -, varētu pieņemt, ka biznesa ētika šobrīd ir daudz labākā situācijā nekā agrāk. Neraugoties uz to, viens no vissvarīgākajiem ētiskajiem apsvērumiem pēdējo gadu laikā ir bijis patērētāju privātuma saglabāšana, kamēr uzņēmumi turpina iegūt informāciju no lietotājiem mārketingam vērtīgu datu apstrādei. Tāpat priekšplānā aizvien straujāk izvirzās atbildība pret vidi, kurā visi dzīvojam.

No nerezidentu banku slēgšanas Latvijas zaudējumi būs teju 600 miljoni eiro gadā

«Sarkano kartīti» esam saņēmuši tikai mēs, Lielbritānijā tiek rādītas dažas «dzeltenās kartītes», bet stingrs «nē» Krievijas kapitālam nekur Rietumu pasaulē nav pateikts. Tas, protams, liek uzdot jautājumu – vai tomēr mums nebija un nav iespējams saglabāt šo ārvalstu finanšu pakalpojumu nozari? – jautā bijušais ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis, sakot, ka nerezidentu banku nozares kopējā pievienotā vērtība, pēc Deloitte pētījuma, 2016. gadā bija 592 miljoni eiro. Un kāda vēl ir netiešā ietekme?

Vjačeslavs Dombrovskis

Foto: Zane Bitere/LETA

Sākoties notikumiem, kuri, kā tagad redzams, ir sākums visas Latvijas finanšu eksporta nozares likvidācijai, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola teica, ka ABLV neesot «sistēmiskas ietekmes» uz Latvijas tautsaimniecību. Vai tā bija sabiedrības apzināta maldināšana?

Pasaule ir mainījusies. Par ASV prezidentu ir kļuvis Donalds Tramps, kurš atklāti saka – Amerika first! Viņam Amerika ir pirmajā vietā! Es domāju, ka arī Latvijai ir vajadzīgs tāds prezidents, kurš pasaka – pirmajā vietā ir Latvija! Pasaka un dara!

Tā intervijā saka Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Pēteris Sproģis.

Skaļa ieroča kārta parastā trešdienas rītā, kad cilvēki dodas uz darbu. Mūsu Latvijas valstī netālu no Mātes Latvijas pie Brāļu kapiem ar automātu nošauj cilvēku. Runā, ka maksātnespējas administratoru mafija Rīgas ielās kārto savas lietas. Parādās bailes, ka atgriezušies 90-tie… Jūs kā Baptistu draudžu savienības bīskaps divpads- mit gadus kopā ar citiem bīskapiem lūdzāt Dievu par Latviju. Svētkos vadījāt dievkalpojumus kopā ar katoļu kardinālu Jāni Pujatu un arhibīskapu Zbigņevu Stankeviču, ar luterāņu arhibīskapu Jāni Vanagu un pareizticīgo metropolītu Aleksandru. Vai tiešām šī skumjā aina ir tas, ko Latvijas simtgadē mēs visi kopā cerējām ieraudzīt? Ko šī notikusī vardarbība mums rāda?

Pirms vairāk nekā 10 gadiem Martins Zemītis kļuva pazīstams kā Jotul krāsniņu un kamīnu tirgotājs Latvijā un daudziem šķita visai interesanta personība latvietim neraksturīgā izskata dēļ. Martins brauca ar mašīnu, kuras numurs bija 666, un par to tikai smēja vien.

Cik tev bija gadu, kad sāki Jotul biznesu?

Man bija 20 – vēl jauns un zaļš. Uzsāku biznesu ar mēbelēm, bet tas mani īsti neuzrunāja. Tad mans sievastēvs Jānis Ciaguns, kurš jau bija Jotul pārstāvis Baltijas valstīs, man piedāvāja pamēģināt nodarboties ar Jotul krāsniņu tirdzniecību. Aizgāja. Jāsaka banālā frāze – viss notika īstajā vietā un laikā. Kad biju atvēris veikalus Latvijā, atvēru arī Lietuvā un Igaunijā. Savu mazumtirdzniecības biznesu pārdevu jau pirms vairākiem gadiem un šobrīd strādāju norvēģu kompānijā Nordpeis – nodarbojos ar viņu kamīnu tirdzniecību Austrumeiropas valstīs. Nekārtoju naudas darījumus, bet pārstāvu uzņēmuma intereses, strādāju ar konkrētiem klientiem un virzu zīmola tirdzniecību Latvijā, Ukrainā, Krievijā, Bulgārijā un citur. Bez angļu valodas pārzinu arī krievu, salīdzinoši labi pazīstu austrumnieku mentalitāti un tradīcijas, un tā ir mana priekšrocība. Krievu valodas zināšanas šobrīd ir liela bagātība, jo ko tad mēs varam izdarīt Eiropā, kur pilns ar vietējiem censoņiem! Tāpēc jāizmanto priekšrocības, ko dod krievu valodas zināšana un jālūkojas austrumu virzienā.

Ģeologi ierosinājuši atzīt, ka 1950.gadā sākusies jauna ģeoloģiskā epoha - Antropocēns jeb Cilvēka laikmets.

Ģeologi Zemes vēsturi iedala dažādos laikmetos un šobrīd tiek uzskatīts, ka mēs dzīvojam Fanerozoja eona Kainozoja ēras Kvartāra perioda Holocēna epohā jeb Pēcledus laikmetā, kas sācies pirms nepilniem 12 000 gadiem pēc pēdējā lielā leduslaikmeta.

Taču eksperti uzskata, ka Zemes vēsturē faktiski sācies jauns laikmets, kam nepieciešams cits nosaukums, jo cilvēce ar siltumnīcefekta gāzu izmešiem un ekosistēmu iznīcināšanu planētu ir fundamentāli mainījusi.

Antropocēna darba grupa (AWG) otrdien paziņoja, ka par atskaites punktu jaunā laikmeta sākumam ņemami nogulumieži kādā nelielā ezerā Kanādā, un konkrētu to slānis, kas radies 1950.gadā.

Eksperti par Cilvēka laikmeta sākuma marķieri izvēlējušies radioaktīvos nosēdumus, kurus Kanādas esera nogulumiežos atstājuši kodolieroču izmēģinājumi pēc Otrā pasaules kara.

Balstoties uz neseno sadarbību ar vietējiem zemniekiem ķiršu alus darīšanā, Lielvārdes alus radījis jaunu alu tradicionāli darīto eilu klāstam – Lielvārdes Zelta Laikmeta alu. Lielvārdes Zelta Laikmeta alus tapis, izmantojot Latvijā ražotu iesalu, un darīts ierobežotos apjomos – 20 000 pudeles, pastāstīja uzņēmumā.

Jaunais Lielvārdes alus Zelta Laikmeta radīts, izmantojot Latvijas miežu iesalu no LATRAPS, kas atrodas Jelgavas novada Elejā. LATRAPS iesalnīca tirgū darbību uzsāka 2014. gadā un šobrīd ir lielākā komerciālā iesalnīca valstī.

Lielvārdes alus meistars Uldis Vērsis stāsta: «Pēc Lielvārdes Ķiršu Kriek panākumiem, kas būtiskā mērā saistāmi ar vietējo – Tukuma novada – ķiršu izmantošanu, nākošais lielais solis bija vietējā miežu iesala izmantošana.»

Lielvārdes Zelta Laikmeta alus ir nefiltrēts rubīna eils, pusgadu noturēts ozolkoka mucās pirms pudeļošanas.

Ar Baltkrievijas valsts koncerniem saistītais uzņēmums SIA Oil Logistic kļuva par straujāk augošo uzņēmumu 2007. gadā - Gazeli 2008.

Vladimirs Demidovs

IVladimirs Demidovs ntervijā Db uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Baltkrievijas pilsonis Vladimirs Demidovs stāsta par uzņēmuma darbību, Baltkrievijas konfliktu ar ASV un savu Latvijas un Baltkrievijas sadarbības redzējumu.

Kāds bija uzņēmuma darbības sākums Latvijā?

Baltkrievijai nav pieeja jūrai – citi saka, ka tas ir trūkums, es – ka tā ir priekšrocība. Trūkumus vienmēr vajag pārvērst par priekšrocībām, tā ir izdevīgāk. Mums ir iespēja izvēlēties virzienus, izvēlēties ceļus. Izvēle ir atkarīga no tā, kur ir lētāk, operatīvāk un labāk. Kad es atnācu uz koncernu, es biju speciālists vieglajā rūpniecībā, jo 28 gadus biju nostrādājis tieši šajā nozarē. Mani nosūtīja uz Latviju. Sākumā pieeja bija tāda – brauc pie jūras no Gdaņskas līdz Pēterburgai un meklē, kur mums ir visinteresantākais variants, tur arī atvērsim pārstāvniecību. Mēs izvēlējāmies Rīgu ģeogrāfiski izdevīgā stāvokļa dēļ – 300 km līdz Tallinai, 300 km līdz Klaipēdai. Rīga ir arī Baltijas finanšu centrs. Pieradu pie domas, ka te būs jāstrādā. Tagad jau ir sestais gads, kopš es te esmu. Pirmos divus gadus mēs strādājām kā pārstāvniecība un paralēli – 11 mēnešus pēc pārstāvniecības izveidošanas – izveidojām arī uzņēmumu. Belneftehim Baltic, šodien Oil Logistic principā ir Baltkrievijas valsts kompānija, kuras īpašnieki ir uzņēmumi, kuri ietilpst milzīgajā Baltkrievijas koncernā Balneftehim. Šis ir arī iemesls, kādēļ amerikāņi mums „uzbrauca”. Īpašnieki ir kompānija Belarusjkalij – 55%, pašam Belneftehim koncernam pieder 25%, bet viņi nevada uzņēmumu – viņi savas akcijas ir atdevuši Baltkrievijas naftas namam. Un pa 10% pieder Naftan, kas ir naftas pārstrādes uzņēmums Novopolockā, un naftas ieguves uzņēmumam Belorusjneftj. Principā mums nav neviens procents privātā kapitāla, jo tā ir tāda Baltkrievijas specifika. Arī man kā uzņēmuma vadītājam ir vieglāk pārstāvēt valsts intereses, cīnīties par katru santīmu. Jo es zinu, ka tā nav mana nauda, par ko es cīnos.

Džudo cīņa, Imantā barotas cūkas un paštaisītie garie kokteiļi restorānā Ščecina – raibs bijis uzņēmēja Gunāra Ķirsona ceļš uz labklājību, ko viņam pavēra plaukstošās firmas Lido izveide.

Spriežot pēc Lido zīmola attīstības, jūs savam biznesam esat ielicis tik stabilus pamatus, ka uz tiem var uzcelt augstceltni, varbūt pat debesskrāpi. Kas kurā šīs būves stāvā atrodas?

Šīs būves pamatos ir gribēšana uztaisīt kaut ko labu, kas būtu paliekoša vērtība, nevis ekonomiskie rādītāji. Šajā ziņā esam dīvaiņi un biznesu veidojam tā, lai gūtu gandarījumu no sava darba. Līdzīgi kā cilvēkam, kurš raksta romānu – literāts taču nesāk ar topošās grāmatas pārdošanas aprēķiniem, bet gan domā par to, lai uzrakstītais būtu tīkams lasītājiem.

Un jūs domājat par to, vai ēdīs Lido?

Pērn septembrī pēc veiktās autologo cilmes šūnu transplantācijas sirds muskulī kardiologs Andrejs Ērglis vienā rītā pamodās slavens. Lai gan pašam Andrejam publikas interese šķiet apgrūtinoša, šī ir viena no retajām reizēm, kad sabiedrība uzmanību pievērsusi cilvēkam, kurā patiešām ir interesanti klausīties.

Andrejs Ērglis ir viens no Latvijas vadošajiem kardiologiem, zinātnieks, kurš mūsu valsti pārstāvējis starptautiskās konferencēs, asociācijās un biedrībās. Slavenā ārsta Paula Stradiņa mazdēls, Latvijas Universitātes Kardioloģijas institūta vadošais pētnieks, Latvijas Kardioloģijas centra vadītājs, Baltijas Intervencionālās kardioloģijas biedrības prezidents, Amerikas kardiologu koledžas un Eiropas kardiologu biedrības īstenais loceklis. Viņu kaitina mazizglītoti cilvēki, kuri tikuši pie varas, mājsaimnieces, kuras gatavas vadīt valsti, un laika trūkums. Būdams vienmēr skrienošs, arī šoreiz Andrejs atvainojas, ka nevarēs mūsu sarunai atvēlēt tik daudz laika, cik gribētos. Viņu gaidot pacients... operāciju zālē uz galda.

Mēs dzīvojam interesantā un mazliet dīvainā laikmetā. No vienas puses mēs datus metam pakaļ jebkuram, kurš mums tos pat nelūdz, lai kļūtu populāri un «uzlabotu» savu ikdienu, bet no otras puses arvien vairāk šausmināmies, ka brīva datu plūsma ietekmē mūsu iedomāto privātumu.

Diemžēl nekas nav melns vai balts un arī datu apstrāde pati par sevi nav nedz laba, nedz slikta, bet tas ir efektīvs «ierocis» kādas sabiedrības daļas rokās. Un to var pavērst vai nu par labu sabiedrībai, vai arī pret sabiedrību.

Lielo datu laikmets

Arvien vairāk mēs iegūstam elektroniskās ierīces, kas spēj radīt impulsus un mūsu dzīvi pārveidot vieniniekos un nullītēs, piemēram, gudri pulksteņi, kas saglabā mūsu asinsspiediena un pulsa izmaiņu dinamiku; viedie tālruņi, kuri piefiksē katru mūsu soli GPS koordinātēs, katru mūsu elpas dziļumu miega stadijas noteikšanā, katru mūsu nosūtīto vēstuli jebkurā no programmām, katru mūsu nopūtu par to, ka gribētos aizbraukt atvaļinājumā uz Tibetu; putekļusūcēji «Robīši», kuri piefiksē telpu izkārtojumu; televizori ar kamerām, kuri vēro arī mūs un telpu izkārtojumus, kuri piefiksē, ko mēs skatāmies; attālināti vadāmas apkures sistēmas, kuras piefiksē, cikos mums vajag siltāku un vēsāku telpu; ledusskapji, kuri kontrolē ledusskapja saturu, kā arī uzskaita mūsu iecienītākos ēdienus un dzērienus; tenisa raketes, kuras fiksē cik stipri un pareizi mēs sitam pa bumiņu un kurās dienās to darām; mājas videonovērošanas sistēmas, kuras atpazīst kaimiņu un piefiksē, kad tas pārvietojas gar mūsu māju; navigācijas sistēma, kura piefiksē, cikos mēs braucam uz māju un cikos uz darbu, kā arī zina, ka katru otro nedēļu ceturtdienās mēs braucam uz sporta nodarbību un, piemēram, meklētāju programmatūras, kuras atceras, ka esam meklējuši grūtniecības testus, zāles depresijas ārstēšanai vai kā kļūt par veģetārieti (..). Uzskaitījums nav pat pusē. Parasti mums jau pietiek ieskatīties sociālo tīklu kontā, lai izdarītu savus secinājumus par to – vai jaunais kolēģis ir labs cilvēks, vai nē. Tad iedomājaties, ko par mums var noskaidrot kāds, kurš kontrolē visu augstāk minēto datu kopu. Turklāt lielos datus nav iespējams pat apmānīt, jo tie nepēta mūsu domas, bet gan mūsu darbības, kuras ilgākā periodā mēs pat gribot noslēpt nespēsim.

Vai zems energopatēriņš ir sasniedzams tikai ar augsto tehnoloģiju palīdzību? Vai šādas ēkas nav pārāk dārgas un atmaksājas ekonomiski?

Par šiem jautājumiem laikraksts Dienas bizness iztaujāja arhitektu Robertu Riekstiņu, kas specializējies energoefektīvu ēku projektēšanā, kā arī SIA Rīgas industriālais parks izpilddirektoru un līdzīpašnieku Gati Jansonu, kas saimnieko Latvijā unikālā zema energopatēriņa biroja ēkā Dzelzavas ielā 120z.

Atrodamies Rīgas industriālā parka ēkā Dzelzavas ielā 120z, kas ir saņēmusi virkni apbalvojumu un nomināciju. Tā ir zema energopatēriņa biroju ēka, kas atzīta kā Ilgtspējīgākā ēka Latvijā 2014. Ko nozīmē ilgtspējīga ēka, ar ko tā ir īpaša?

Roberts Riekstiņš. Energoefektivitāte ir ilgstpējīgas domāšanas sastāvdaļa. Pagaidām savādais vārds «ilgtspējība» pēc būtības nozīmē ļoti globālu domu, ka mēs dzīvojam un būvējam ēkas tā, lai šo pasauli mūsu bērniem atstātu tādā pašā kvalitātē vai labāku, nekā šodien. «Ilgtspējība» ir jēdziens, kas skar arī visu dzīvesveidu – ēšanu, pārvietošanos, transportu. Un arī to, kur un kā mēs dzīvojam.

Šajā mapītē ir mana sagatavotā runa. Es nolikšu to malā, jo es domāju, ka šodien mums visvairāk ir nepieciešama cilvēciska, atklāta saruna par to, kur šobrīd atrodas mūsu valsts, kāda ir mūsu katra loma valsts darbā, kāda ir katra atbildība, lai mēs visi šeit būtu kopā un runātu vienā valodā.

Manuprāt, šodien, kad kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši gandrīz 20 gadi, mums ir jāpadomā un jāatbild sev, kāpēc gan no tā, ka mēs bijām gatavi kaut pastalās, bet brīvi celt savas valsts labklājību, esam nonākuši tur, kur mēs esam. Mēs samazinām algas, samazinām pensijas, mēs samazinām ienākumus vienkāršiem cilvēkiem, kas ir šīs valsts pamats. Kāpēc tas tā ir noticis?

Un jautājums tiešām skan – būt vai nebūt Latvijas valstij, mūsu valstij? Es pilnīgi piekrītu, ka pagājušās nedēļas izvēle bija grūta izvēle, bet tā bija izvēle no divām grūtām izvēlēm. Vai mazināt šos izdevumus, vai tiešām aizskart katras ģimenes ienākumus un kopā samazināt valsts izdevumus par 500 miljoniem vai izlikties neredzam, ka mūsu valsts ir krīzē un pieļaut nekontrolētu ekonomikas lejupslīdi ar vēl lielāku izdevumu samazināšanu, ar vēl lielāku algu un pensiju samazinājumu. Protams, ir grūti saprast, ka ir izdarīta labākā izvēle, ka ir izdarīta izvēle starp ļauno un ļoti ļauno.

IKT pakalpojumu sniedzējs Bite Latvija pēc pusgadu ilgas cīņas saņēmis pozitīvu SPRK lēmumu, kas atļauj uzņēmumam ar grupā ietilpstošo uzņēmumu, elektronisko pakalpojumu sniedzēju Unistars kopīgi izmantot 5G attīstīšanai nepieciešamās frekvences, līdz ar to šobrīd visiem mobilo sakaru operatoriem ir iespējas attīstīt 5G tīklu.

Par Bite Latvija plāniem un tirgus redzējumu Dienas Biznesa jautājumi uzņēmuma izpilddirektoram Arūnam Mickevičam (Arunas Mickevicius).

Nupat SPRK atļāva Bite Latvija izmantot meitas uzņēmuma rīcībā esošo 5G frekvenci, un var teikt, ka tirgus ir vaļā. Esat gatavi? Kas notiek tālāk?

Jā, jautājums par 5G frekvences kopīgu izmantošanu ir noslēgts. Kopumā 5G tīkla attīstība ir mūsu stratēģiskā prioritāte. Līdz ar pozitīvu SPRK lēmumu aktīvi strādāsim pie tā, lai attīstītu mūsu 5G kopā ar partneri Ericsson, piedāvātu augstas kvalitātes 5G pakalpojumus kā mājsaimniecību, tā juridisku personu vajadzībām. Gaidot atļauju par 5G frekvenču kopīgu izmantošanu, mēs jau paralēli veicām priekšdarbus, sagatavojot tīklu 5G, aprīkojot bāzes stacijas ar nepieciešamajām iekārtām, kā arī strādājot pie pakalpojumu attīstīšanas. Līdz ar to 5G pakalpojumus mēs varējām nodrošināt pat ātrāk, ja vien nebūtu bijis tik ilgs apstiprināšanas process. Šobrīd varam teikt, ka esam gatavi startēt 5G tīklā ar jauniem piedāvājumiem, turklāt šobrīd mēs to ne tikai varam, bet arī drīkstam darīt. Par 5G komerciālajiem pakalpojumiem paziņosim šomēnes. Tuvāko piecu gadu laikā tīkla attīstībai budžetā esam paredzējuši aptuveni 70 miljonu eiro investīcijas. Jāpiebilst, ka šie 70 miljoni eiro ir iezīmēti atbilstoši šā brīža aprēķiniem par situāciju tirgū un šā brīža izmaksām, bet potenciāli runa varētu būt arī par lielāku summu. Līdz ar šiem ieguldījumiem esam iecerējuši nodrošināt modernāko nākamās paaudzes tīklu Latvijā. Plānojam, ka līdz 2023. gada beigām Bites tīklā būs 350 5G bāzes stacijas, mūsu 5G tīkls aptvers 30% Latvijas teritorijas un teju 50% Latvijas iedzīvotāju. Tuvākajā laikā plānojam atklāt 200 5G bāzes stacijas tādās Latvijas pilsētās kā Rīga un tās apkārtne, Jūrmala, Liepāja, Daugavpils, Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Ventspils, Jēkabpils, Ogre, Sigulda, Kuldīga, Cēsis, Aizpute un citviet.

#Pārdodot Latvijā ražoto filmu ārvalstīs, iegūstam ne tikai atpazīstamību, bet arī nodokļus.

Latvijas kino industrija var būt kā rūpnīca, kas atnes valstij nodokļus un rada jaunas darba vietas, intervijā laikrakstam Dienas Bizness atklāj kino producents Andrejs Ēķis.

Fragments no intervijas

Nameja gredzens ir viens no vērienīgākajiem Latvijas kino projektiem ar 2,5 milj. lielu eiro budžetu. Kas Jums kā producentiem šķiet grūtākais posms – finansējuma piesaiste vai šis periods – kad ar kailu sirdi ir jāgaida kāds būs publikas un kritiķu vērtējums par paveikto?

Esmu producents, uz kritiku skatos nedaudz citādi. Ja man uz šo jautājumu ir jāatbild vienkārši, tad, visticamāk, manis teiktais varētu latviešiem nepatikt. Latvieši kā nācija nav pieradusi pie tā, ka visās jomā, arī mākslā, ir jābūt tirgus attiecībām. Mēs dzīvojam tādā pasaulē, kad valstis savā starpā konkurē. Rūpniecības jomā līdere ir Ķīna, mums Latvijā tiek postulēts, ka ar radošumu un izdomu varam kaut ko sasniegt. Diemžēl Latvijā kino industrijā visbiežāk nodarbojas hobija līmenī, bet šajā jomā iesaistītie, ieskaitot Nacionālais Kino centru (NKC), to nesaskata kā industriju, to, ka kino varētu būt viena no tām sastāvdaļām, kas varētu palielināt valsts IKP un vairot darba vietas. Mums ir jāveido tāds filmas projekts, kuru varam pārdot arī ārzemēm, eksportēt. Tieši šis ir viens no mērķiem, kāpēc tapa Nameja gredzens, jo, kad pirms četriem gadiem ar Aigaru Graubu pabeidzām veidot spēlfilmu Sapņu komanda 1935, pirmo reizi mūsu sadarbības vēsturē sapratām, ka ar nākamo projektu ir jāpanāk, lai izveidotā filma vairāk ceļo, tiek izrādīta ārvalstu kinoteātros un televīzijās. Mēs atradām izplatītāju kompāniju, kura bija gatava ar mums satikties un uzdevām konkrētu jautājumu: «Kāda ir tēma, kuru pasaulē gribētu dzirdēt no tādas valsts kā Latvijas?» Mūsu idejas nākamajai filmai bija par Baronu Minhauzenu, kurš 20 gadus ir dzīvojis Rīgā, leģendu par Nameja Gredzenu un trešā ideja bija par mūsu karavīru dalību Afganistānas karā.

Gadījumā, ja starptautiskās institūcijas atteiks aizdevumu Latvijai, mums nav alternatīva turpmākās attīstības plāna. To intervijā Db atzīst Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičev­skis. Tomēr joprojām netiek sniegtas atbildes ne par to, cik īsti naudas Latvija grib aizņemties, ne arī to, cik ilgā laikā tā būs jāatdod.

Ir skaidrs, ka Latvijas valdība vēlas aizņemties vairākus miljardus eiro no SVF un citiem starptautiskajiem tirgiem. Par cik lielām summām īsti ir runa?

Esam izdarījuši pirmo darbu, uzņēmēju valodā to sauc par biznesa plānu. Esam to sagatavojuši un par to vienojušies. Naudas devēji pieņem lēmumu par to, cik liela ir šā plāna vērtība, un tikai tad, kad viņi būs pieņēmuši lēmumus par iespējamā atbalsta apjomiem un savstarpējām sakarībām starp naudas iespējamo aizdevēju listi, mēs varēsim par to runāt. Mēs esam pilnībā atvērti, ļoti labi zinām, kādas ir mūsu vajadzības, kuras no tām ir primārās, kuras - sekundārās.

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Uzņēmējs Jevgenijs Gombergs, būdams Latvijas kultūras un vēstures erudīts, palīdz Rīgai atgūt pagātnes tēlniecības skaistumu, un arī tas mūs pietuvina Eiropai, kur metropoles rotā vēsturiski pieminekļi.

Pazīstamais miljonārs naudu iegulda ne tikai senu namu un skulptūru atjaunošanā, bet arī tranzītā un ražošanā – nesen Ventspils brīvostā palaista viena no lielākajām biodegvielas rūpnīcām Baltijā ar ražošanas jaudu 100 000 tonnas gadā.

Jau sen esat iekļauts miljonāru saraksta nodaļā Nekustamais īpašums, un te pēkšņi – biodīzeļdegvielas ražošanas rūpnīca! Ar ko jūs vispār nodarbojaties?

Deklarācija par Krišjāņa Kariņa (JV) topošā Ministru kabineta iecerēto darbību, par ko vienojušās koalīcijas partijas.

Saeima šodien lems, vai apstiprināt jauno valdību, kuru veidotu partiju apvienība "Jaunā Vienotība", partiju apvienība "Apvienotais saraksts" un Nacionālā apvienība.

Ievads

Krišjāņa Kariņa valdības mērķis: Latvijas ekonomikas transformācija labākai dzīvei Latvijā

Kopš Latvijas valsts neatkarības atgūšanas valsts un tās iedzīvotāji ir piedzīvojuši milzu pārmaiņas - pāreju no komandekonomikas uz tirgus ekonomiku, valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju, demokrātisko institūciju izveidošanu un nostiprināšanos, naudas un zemes reformas īstenošanu, pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) un NATO militārajai aliansei.Šajā ceļā ir pārvarēti dažādi izaicinājumi, šobrīd sastopamies ar Krievijas agresīvo karadarbību Ukrainā, kura grauj likuma varā balstīto starptautisko kārtību un ir lielākais drošības apdraudējums Eiropai, radot milzīgas cilvēku ciešanas. Karadarbība ir izraisīju

«Ātrā» laikmetā daudzi cilvēki dzer paciņu tēju, bet vienmēr būs tādi, kas tējas baudīšanas rituālam ir gatavi veltīt vairāk laika

«No maza veikaliņa un tējnīcas esam izauguši par tējas bāzi,» priecīgi stāsta Gundega Silniece, tējnīcas un veikala Illuseum (SIA Geliz) vadītāja. Līdztekus tējnīcai uzņēmums ir atvēris noliktavu/biroju, kurā apkalpo interneta veikala un vairumtirdzniecības klientus.

Arvien biežāk tējnīcas un veikala apmeklētāji jautājuši, vai var iegādāties tējas un augu maisījumus vairumā kā uzņēmums no uzņēmuma, turklāt gribēja pirkt nevis simt gramu tējas, bet dažus kilogramus. «Ar laiku sapratām, ka nepieciešams darbinieks, kas ar to nodarbojas, un vajadzīga lielāka noliktava,» saka G. Silniece. Šobrīd Illuseum ir noslēgts līgums ar Elkor, ar maziem eko veikaliņiem. Tējas nonāk arī bāros, restorānos, tējnīcās. Lielākoties šie uzņēmumi izvēlas populārākas un vienkāršāk pagatavojamas tējas, augu maisījumus un zāļu tējas ar eko sertifikātu. Taču esot arī drosminieki, kas izvēlas piedāvāt klientiem tējas ceremoniju.

Britu modes nams Burberry sācis tirgot jauno kolekciju uzreiz pēc skates Londonas modes nedēļā, turpinot zīmolu Tom Ford un Tommy Hilfiger Ņujorkā aizsākto tendenci.

Modes industrijā ierasts, ka kolekcija pārdošanā nonāk vairākus mēnešus pēc izrādīšanas modes nedēļā. Taču interneta laikmetā, kad fotogrāfijas no skates uzreiz nonāk atklātībā un «ātrās modes» zīmoli tērpus nokopē vēl pirms oriģinālu parādīšanās veikalu plauktos, parastā kārtība tiek mainīta.

«Man patīk tradicionāla, skaista, lēni tapusi amatniecība, bet mēs dzīvojam laikā, kad viss mainās. Ātrums ir ļoti nozīmīgs,» norāda Burberry radošais direktors Kristofers Beilijs. «Mēs mainām veidu, kādā strādājam, domājam un dzīvojam.»

Londonas un Ņujorkas modes nedēļās vērstas uz modes biznesa veicināšanu, kamēr Milānā un Parīzē lielākais uzsvars likts uz māksliniecisko izpaušanos. Tādi luksusa zīmoli kā Dior un Chanel uzstāj, ka acumirklīga kolekcijas nonākšana pārdošanā varētu izjaukt radošo procesu.