Merkele un Sarkozī vienprātīgi: visiem jātaupa, un biržām jāmaksā.
Eirozonas lielvaru vadītāju tandēms – Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, ironiski saukts arī par Merkozī, šogad pirmajā divpusējā tikšanās reizē paspēris solīti pretī fiskālajai koncentrācijai (fiscal compact) eirozonā un prom no britu kolēģa Deivida Kamerona, kas nav gatavs pieņemt Eiropas mēroga transakcijas nodokli. Kā varēja paredzēt, satriecošus jaunumus vakardienas tikšanās nesagādāja.
Finanšu tirgus gan burtiski skatījās līderiem mutē, un, kā vērtē The Guardian, eiro svārstījās līdzi sevišķi A. Merkeles paustajām svaigākajām atziņām. Sevišķi tas sakāms par jebkādiem jaunumiem Grieķijas sakarā, un Merkele preses konferencē pēc tikšanās norādīja, ka grieķi nākamo aizdevuma daļu, kas nepieciešama valsts parāda pārfinansēšanai, nesaņems, ja nesarunās ar privātajiem aizdevējiem par vēl lielākas tās parāda daļas norakstīšanu. Pašlaik vienošanās ir par 100 miljardu eiro parāda daļas atlaišanu.
Pirmdienas tikšanās vēl vienu reizi apliecināja, ka abi līderi pret jostu savilkšanu eirozonā attiecas nopietni. Tas notiek vienlaikus ar pirmo pārbaudījumu Eiropas Komisijas (EK) jaunajām pilnvarām diktēt noteikumus eirozonas valstu budžetiem – ir izteikts aizrādījums Elio Di Rupo vadītajai Beļģijas valdībai par nepietiekamu konsolidāciju šā gada budžetā. Kāds būs EK galējais lēmums un vai tas ietvers arī kādas sankcijas, taps zināms rīt.
Katrā ziņā jaunus caurumiņus uz īso galu budžetu jostās būs jātaisa visiem, un Vācija pati apņēmusies rādīt piemēru. Bezdeficīta budžetu Vācija apņēmusies sasniegt 2016. gadā, un tas pašlaik tai ir par šķērsli citam – ne konsolidācijas – risinājumam valstu parādu krīzes risināšanā. Šāda nostāja aizvien izraisa daudzu vērtētāju kritiku. Tā The New York Times komentē, ka vācu drudžainā ķeršanās pie taupības varianta ir iepriekšējās vēstures sekas, jo vācieši nav pārliecināti par atkalapvienošanās procesā Austrumvācijā ieguldītā triljona eiro atdevi (čehi un poļi atguvās straujāk ar saviem resursiem vien), kā arī aizmirsta nav 1970. gadu pieredze, kad vērienīgi valdības tēriņi nespēja mazināt bezdarbu un veicināt izaugsmi. Vācu secinājums: valdībai ekonomikas veselības vārdā jābūt piesardzīgai nevis izšķērdīgai.