Pēc izstāšanās referenduma Eiropas elitēm ir jāsavaldās un gramatikas testā «sodīt nevajag sadzīvot» jāsaliek pieturzīmes pareizi – ar uzsvaru uz sadzīvošanu.
Britu aiziešana no Eiropas Savienības (ES) ne tuvu nav pasaules gals. Arī ne Latvijai būtiskajā stratēģiskās drošības jautājumā, kas faktiski ir gruzdējis zem visām citām «vai, man’ dieniņ’» bažām. Kā to DB ir norādījis Latvijas-Lielbritānijas Tirdzniecības kameras vadītājs Mārcis Liors Skadmanis (28.04.2016.), «aizgājušo» britu kā NATO valsts stratēģiskās intereses Latvijā ir ne vien uz palikšanu, bet ir arī politiskā griba šo interešu dēļ stiprināt Latvijas un Lielbritānijas reģionu tieši ekonomisko sadarbību.
Saprotams, ka izstāšanās no ES šādu politiku neveicinās, un arī tāpēc referenduma iznākumu es nevaru interpretēt nekā citādi kā vien par kļūdu. Mārciņas vērtība ir nokritusi, un tas būs trieciens gan Latvijas eksportētājiem uz Lielbritāniju, gan jau tā rūkošajām investīcijām Latvijā. Pat ar esošo politisko gribu mūs te atbalstīt gan mārciņas vērtības kritums, gan izstāšanās procesa ellīte ar saradušos prioritāšu lērumu tādu gribu un politiku saskaldīs ne par labu Latvijai.
Attiecīgi ir nepieciešama aktīva un konsekventa Latvijas rīcība mūsu interešu aizstāvībai, un mūsu interesēs ir noturēt attiecības ar Lielbritāniju maksimāli ciešas. Tas pirmām kārtām nozīmē pieņemt britu visai pārliecinošo suverēnās un demokrātiskās gribas izpausmi par faktu un attiekties pret to ar cieņu. Britus par viņu izvēli nekādā gadījumā nedrīkst sodīt, apgrūtinot viņiem piekļuvi ES tirgum, vai viņu pilsoņiem – dzīvošanu un darbu šaipus Lamanša.
Sodīšanas un dzīves sagandēšanas arguments pirms referenduma ir izskanējis kā Eiropā, tā pašā Lielbritānijā – ka tā Eiropas elite varētu britiem «parādīt» un pie reizes arī atsist staigāšanas apetīti citiem potenciāli nemierīgajiem. Šāds arguments ir nederīgs kaut vai tā totalitārās loģikas dēļ. Brisele nav Phenjana, un šī atšķirība, jo sevišķi pēc notikušā Brexit, ir jāizceļ aizvien skaidrāk – ka motivācija būt ES ir pozitīva, ka šis aizvien ir un paliek vēsturiska miera projekta veiksmes stāsts un ka vārdu savienojums «stagnējoša izaugsme» sastāv no diviem vārdiem. Salīdzinoši labi dzīvojot, cilvēkiem ir kaitīga nosliece to izaugsmes daļu noniecināt.
Eiropā ir labi būt tāpēc, ka šeit ir tiešām labi, salīdzinoši droši, brīvi un pat ar mēru cerīgi, nevis tāpēc, ka aiziešana tiks bargi sodīta. Lai tā tas būtu aizvien uzsvērtāk, ES un Latvijas interesēs, no vienas puses, ir aizvien ciešāka eirozonas integrācija, bet no otras – atrast garantijas mehānismus, lai ārpus monetārās savienības esošās valstis, ar kuru turpinošu esamību ir laiks samierināties, nebūtu atstumtas. Ja šis otrais aspekts un līdz ar to arī pozitīvā motivācija netiks panākta, ES šķelšanās procesam ir paredzams turpinājums.
Bet atkal jau – ar varu mīļš nebūsi, un runāt no spēka pozīcijām ar partneriem ārpus eirozonas būtu kaitīgi. Ja šo vienlaicīgo federalizācijas un zināma plurālisma dilemmu varētu noturēt eksistenciālā līdzsvarā kā dzīvotspējīgu modeli, tad ES projektam ir iespēja atjaunot savu pievilcību. Lielbritānijas aiziešana arī nenozīmē, ka citos apstākļos tā nevarētu nākt atpakaļ. Jebkurā gadījumā – šis nav laiks emocijām, bet gan apņēmīgai rīcībpolitikai vienotākai un darboties spējīgākai Eiropai, no kuras rietumu krasta netālu aizvien mīt 65 milj. nedaudz atšķirīgu eiropiešu.
