Radikāli nekas nav mainījies: Rīgas šprotes, Melnais balzams, Allažu ķimelis, Lāču maize, sieriņš Kārums un kārtīgs krējums, nevis krējuma izstrādājums – lūk, Latvijas eksportpreces, ko nosauca Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze, kuram gandrīz vienmēr pa rokai ir fotoaparāts.
Sievietes esot viņam pozējušas aktiem turpat, Zemkopības ministrijas ēkā, fotostudijā, par kuras esamību Mārtiņš Roze runā nelabprāt. Viņš strikti nodala sevi ministra lomā un ārpus tās. Šīs lietas nedrīkst maisīt kopā, citādi būsiet auzās – Numuru draudīgi pamāca ministrs.
Latvija vēsturiski vienmēr bijusi agrāra valsts, tādēļ, šķiet, jums būtu jājūtas kā galvenajam valsts ministram?
Nedomāju, ka jūtos kā galvenais ministrs, bet noteikti tā ir milzīga atbildības sajūta, īpaši ņemot vērā Latvijas vēsturi. Mēs vienmēr esam lepojušies ar saviem kvalitatīvajiem lauksaimniecības produktiem. Tie garšo gan mums pašiem, gan ārzemju viesiem. Bet paralēli lauksaimniecībai Latvijā vienmēr pastāvējusi mežsaimniecība – ar šo nozari mēs patiešām šodien varam būt lepni. Tā bijusi nepārvērtējama jau pirmos atgūtās neatkarības gadus, jo deva cilvēkiem vajadzīgo finanšu nodrošinājumu.
Cik saprotu, runa ir par histērisko Latvijas mežu izciršanu...
Jā, tomēr šī izciršana nav radījusi neatgriezeniskas sekas. Un pašreiz var teikt – esam tādā attīstības posmā, kurā katra koksnes kubikmetra vērtība tiek pieaudzēta un Latvijā paplašinās gan meži, gan kokrūpniecība.
Kāda ir jūsu nostāja jaunas celulozes rūpnīcas jautājumā?
Šī ideja ik pa brīdim uzplaiksnī, bet sadarbība ar iepriekšējiem partneriem ir norakstāma. Nesaku, ka pašlaik celulozes ražotnei Latvijā nav vietas, bet no ekonomiskā viedokļa tas vairs nav tik nepieciešami kā pirms desmit gadiem, kad liela daļa koksnes tika izvesta un pārstrādāta celulozē. Tehnoloģijas ir attīstījušās, un tagad baļķi ar desmit centimetriem tievgalā vairs nav papīrmalka, bet gan lietaskoki. Celulozes rūpnīcas celtniecība Latvijā vairs nav tik aktuāla.
Attīstīta lauksaimniecība un tās produktu noieta tirgus – tas ir sapnis vai realitāte?
Latvijā ir vietas, kur tā kļuvusi par realitāti, bet ir vietas, kur gribētos, lai attīstība notiktu straujāk. Pirms gadiem trīs lauku dienās Baltinavā, pie pašas Krievijas robežas vietējā saimniecībā redzēju visprogresīvāko tehnoloģiju, kombinēto agregātu augsnes apstrādei un sēšanai, kādu pirms brīža bija demonstrējusi Upsalas Lauksaimniecības universitāte. Un simts metrus tālāk, aiz robežas, varēja vērot pavisam citu realitāti, kas atgādināja padomju laikus. Vēl ir daudz darāmā, lai mūsu laukos viss veiktos tā, kā gribētos.
Kas ir tas jūsu sāpju bērns?
Tā ir lauksaimniecības ražošanas vidējā efektivitāte. Sarēķinot, cik daudz cilvēku nodarbojas ar lauksaimniecību un kāds ir šīs nozares ieguldījums valsts kopproduktā, nākas secināt, ka šeit nodarbināto ir divas trīs reizes vairāk nekā vidēji tautsaimniecībā vispār. Tas nozīmē, ka blakus progresīvām saimniecībām ir ļoti daudz tādu, kas strādā naturālās līmenī – ar zemu ienākumu. Lielākā problēma ir mūsu lauksaimniecības divējādais raksturs: no vienas puses, tā ir ekonomikas nozare, no otras – sociāls slogs. Ar lauksaimniecību vien šo dilemmu grūti atrisināt, ir jānāk klāt papildu nodarbinātības iespējām lauku apvidos. Daļēji mēs to mēģinām risināt ar lauku attīstības plānu, diskutējam ar kolēģiem, it īpaši Reģionālo un pašvaldību lietu ministrijā, kas atbildīga par valsts nacionālās attīstības plānu. Jauni ienākumu avoti ir saistīti ar cilvēku resursiem, sociālo un ekonomisko infrastruktūru, bet tas ir kopīgi risināms komplekss, kas iziet ārpus Zemkopības ministrijas atbildības sfēras.
Ko tad zemniekam jūs ieteiktu audzēt? Cik saprotu, cukurbietes ir noiets etaps.
Kāpēc?! Audzēt var, un to arī dara, varbūt ne tādos apjomos kā agrāk. Bet es skaidri zinu, ka ir lopkopības saimniecības, kas speciāli pasūta šo kultūru lopbarībai. Ir arī medību kolektīvi, kas ar cukurbietēm piebaro meža zvērus. Protams, tie ir niecīgi apjomi. Bet esam panākuši samērā lielu piesātinājumu ar graudaugiem un rapsi, tagad bez papildu platības šīs kultūras palielināties nevarēs. Nenoliedzami, mums jāatgriežas pie tradicionālajām kultūrām: pašlaik veicam pilotprojektu par linu audzēšanas atjaunošanu Latvijā. Linus jau neaudzēja vienīgi Latgalē, paskatoties vietvārdus un palasot mūsu literatūras klasiķu darbus, redzam, ka linu mārki bija visai izplatīti arī Zemgalē un Kurzemē. Lini pasaules tirgū varētu būt viens no pieprasītākajiem produktiem gan vieglajā rūpniecībā, gan mašīnbūvē, piemēram, Mercedes un BMW iekšējās apdarēs arvien vairāk lieto dabīgo šķiedru.
Tātad valsts nolēmusi lobēt linu audzētājus?
Mēs to daļēji pašlaik mēģinām darīt. Daži aktīvi sadarbības partneri ar nelielu valsts palīdzību, bet lielu uzņemšanos un risku cenšas atjaunot šīs kultūras veiksmes stāstu.
Blakus tam – mums jāņem vērā, ka esam lopkopības valsts, tāpēc viena no galvenajām prioritātēm ir piena nozare. Pieaugot lopbarības un minerālmēslu cenām, mums jāskatās, kā nodrošināt šo nozari ar specializētām proteīna kultūrām. Piemēram, lopbarības miežu un kviešu šķirnēm, kam ir no iesala miežiem un maizes kviešiem atšķirīga audzēšanas tehnoloģija. Mūsu lopkopībai nepieciešama arī lucerna un lauku pupas. Tas ir iztrūkstošais posms, ko pagaidām nākas importēt.
Bet, neskatoties uz jūsu pūlēm, piena ražošana joprojām atrodas krīzes stāvoklī...
Mēs daļēji šo cenu kritumu paredzējām apmēram pirms pusotra gada. Piena cena nevarēja augt bezgalīgi. Un bija diezgan sāpīgs moments brīdī, kad piena cenas cēlās, pateikt – ziniet, tomēr jārēķinās ar to, ka piena cena būs zemāka. Pašlaik šīs cenas ir nostabilizējušās, mēs vairs nejūtam būtiskas izmaiņas. Tas nozīmē, ka arī diskusijas piena ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju starpā jau vairāk balstās uz ekonomiskām, nevis patikšanas un nepatikšanas kategorijām. Šobrīd piena nozares iekšienē veidojas ja ne draudzības, tad vismaz – uzklausīšanas iespējas.
Cik rezultatīvs bijis valsts protekcionisms lauksaimniecības izaugsmes veicināšanā, piemēram, ražotāju un pārstrādātāju atkarības ierobežošanā no lieltirgotāju patvaļas?
Mums tomēr viss ir jāskatās kopsakarībā. Protams, mēs nevaram pieļaut kāda ķēdes posma dominanti, bet nevaram arī kādu padarīt par vienīgo vainīgo un tad kopīgiem spēkiem iet un viņu sist.
Atvainojos, bet kaut kādiem uzsvariem, valsts lobijam svarīgās lietās taču jābūt...
Protams, jābūt. Ekonomiski pamatoti jāattīstās arī tirgotājiem, nenoliedzami! Situācijā, kad pilnīgi visi – zemnieki un pārstrādātāji – strādā ar zaudējumiem, bet gala posms pēkšņi darbojas ar ļoti lielu peļņu, īstas loģikas nav. Protams, es negribu teikt, ka tagad tirgotājiem obligāti jāiet uz zaudējumiem, tomēr zināmai solidaritātei jābūt.
Jums ir instrumenti, ar ko to panākt?
Ir. Tiesa, ne gluži Zemkopības ministrijas, bet Konkurences padomes rokās. 1. oktobrī stāsies spēkā grozījumi konkurences likumā. Pašlaik Konkurences padome apkopo informāciju par izmaksu struktūrām un cenu veidošanas mehānismu piena nozarē, veicot detalizētu piena ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju anketēšanu. Viņiem visiem ir pienākums šādu informāciju dot. Tādējādi oktobra sākumā jau varēs sniegt priekšvērtējumu par nozares attīstību un pastāvošo cenu līdzsvaru.
Kur jūs pērkat produktus?
Turpat, kur visi cilvēki. Gan no privātpersonām, Latvijas uzņēmumu veikalos, gan lielveikalos, gan tirgū. Ir arī mazie uzņēmēji, kuri piedāvā konkurēt spējīgus, izcilas kvalitātes kūpinājumus. Tiesa, tie ir mazliet dārgāki, bet, atrēķinot to ūdens saturu, kas bieži vien atrodams industriālos ražojumos, iespējams, esmu pat vinnējis.
Un kur tos izcilos kūpinājumus var dabūt?
Ir man viens ļoti labs draugs, kurš uzsācis šo biznesu, bet pašlaik tas atrodas izpētes stadijā.
Vai nojaušat, cik ekonomiski izdevīga Latvijas lauksaimniekiem izrādījusies dalība Eiropas Savienībā?
Pašlaik aktuālākais ir salīdzinājums ar vecajām dalībvalstīm. Tur mums ir it kā nelabvēlīgāka situācija. Bet, ja paskatās, kāda varēja būt alternatīva, neiestājoties Eiropas Savienībā, tad viennozīmīgi mēs esam vinnētāji. Ir būtiska starpība, kā attīstība gājusi uz priekšu šeit un kaimiņzemē Krievijā. Jā, pašlaik vērojams ekonomiskās izaugsmes bremzējums vai, iespējams, pat kritums, bet pārtikas ražošanā apjoms nav samazinājies. Salīdzinot valsts tiešo un Eiropas atbalstu lauksaimniecībai, jāsaka, ka no sava budžeta mēs zemniekiem dodam vienu septīto daļu no tā, ko viņi saņem kopumā – tie ir apmēram 30 pret 200 miljoniem.
Taču lauksaimniecības politikas atbalsta nosacījumi Eiropā joprojām ir mums diskriminējoši – kāpēc šie spēles noteikumi nav vienlīdzīgi un kropļo tirgu?
Protams, bet tā ir medaļas otra puse. Tāpēc es saku, ja mēs nebūtu Eiropas Savienībā, tad nāktos iztikt ar to valsts 30 miljonu atbalstu vien. Un vieniem tanī pasaules tirgū izdzīvot būtu pagrūti.
Bet mēs esam Eiropas Savienībā! Cik ilgi pastāvēs atšķirīgi subsīdiju nosacījumi vienas sistēmas ietvaros?
Pašlaik Francijas prezidentūras laikā notiek dokumentu izstrāde par to, kāda varētu būt nākotnes lauksaimniecības politika, kāds – atbalsta sadalījums dalībvalstīm nākošajā finanšu periodā. Tur franči ir pateikuši divas tēzes: Eiropas kopējā lauksaimniecības politika nenodrošina tās konkurētspēju pasaules tirgū; šī politika nav skaidri saprotama ne pašiem lauksaimniekiem, ne plašākai publikai. Zem abām tēzēm mēs varam pilnībā parakstīties un pielikt klāt vēl vienu lietu – starp dalībvalstīm ir jābūt salīdzināmam atbalstam. Šo pozīciju mēs spēcīgi aizstāvam Eiropas līmenī ne tikai lauksaimniecības padomē vien, to darīja arī mūsu finanšu un ārlietu ministri, iekļaujot attiecīgos dokumentos.
Un rezultāts?
Runājot par laika grafikiem – nu, mēs, protams, gribam pēc iespējas ātrāk. Bet visas prognozes un realitāte saka, ka vislabāk mums tagad būtu diskutēt un likt iekšā minētos pamatprincipus 2013. gada finansēšanas periodā. Jo šis gads pienāks pietiekami ātri, un mums jau tagad visos līmeņos ir jāaizstāv mūsu intereses par maksājumu izlīdzināšanu. Mēs arī nedomājam, ka šiem maksājumiem vajadzētu būt absolūti identiskiem, jo situācijas, protams, ir dažādas. Bet nedrīkstētu būt arī tā, ka valstīm atbalsta līmenis atšķiras vairākas reizes. Piemēram, Grieķija uz vienu hektāru saņem piecas reizes augstāku atbalstu nekā Latvija. Maltai tas atbalsts ir vēl lielāks, taču savu izmēru dēļ šī valsts varbūt nav tā, kas būtiski ietekmē konkurenci – tur apstākļi ir pilnīgi citādi nekā mums.
Latviju arvien vairāk noklāj rapšu lauki – vai tie gadījumā nav ģenētiski modificēti?
Teorētiski ir iespējams audzēt modificētas kultūras, bet tie nosacījumi ir tādi, ka stipri vien sarežģī šo procesu. Tas nav neiespējami, taču, domāju, ir neizdevīgi audzēt kaut ko modificētu. Mēs šinī diskusijā tomēr esam pietiekoši piesardzīgi, jo izlaist brīvā audzēšanā šādas kultūras nozīmē iespēju tālāk nodot šo ģenētisko materiālu savvaļas augiem. Piemēram, rapsis var krustoties ar pērkoni, jo šīs dzimtas augiem šāda šķērsappute un krustošanās ir iespējama. Tātad gēns, kas nosaka izturību pret herbicīdu, var pāriet uz nezālēm. Rezultātā mēs iegūsim herbicīdu izturīgas nezāles, un to nu mēs dabā galīgi nevēlamies panākt. Ar modificēto kultūru audzēšanu jābūt izcili piesardzīgiem.
Vai varat likt roku uz sirds un teikt, ka nekas tamlīdzīgs Latvijā jau nenotiek?
Maz ticams. Tirdzniecība ar šīm sēklām ir stipri kontrolēta, un Latvijā tās nevar iegādāties. Tās var iegūt tikai no kompānijām, kurām šīs šķirnes ir, un šīs kompānijas katrai sēklu partijai ļoti greizsirdīgi skatās līdzi. Tiesa, var būt mēģinājumi ievest šeit modificētu materiālu gatavu produktu veidā – eļļā vai lopbarībā. Latvijā ir atļauts tirgot ģenētiski modificētu pārtiku, tie ir Eiropas nosacījumi, tikai visam jābūt precīzi marķētam. Esam veikuši kontroles un konstatējuši pārkāpumus. Saeimas Eiropas lietu komisijā ierosinājām paplašināt debates, lai vienreiz par visiem laikiem šo jautājumu izlemtu un vairs nesvārstītos. Pie tam šajās debatēs būtu jāiesaista Eiropas institūcijas, lai nebūtu tā, ka izlemjam par labu saviem audzētājiem un patērētājiem, bet mums pēc tam pasaka – nē, jūs tā nedrīkstējāt darīt.
Pastāv arī pretējs ceļš – bioloģiskā lauksaimniecība. Cik tā ir izdevīga Latvijas zemniekiem?
Kļūst arvien izdevīgāka. Nupat man bija tikšanās ar bioloģiskās lauksaimniecības un Slow food biedrības pārstāvjiem – šīs tendences mūsu patēriņā vēršas plašumā, kaut vai paskatoties uz zaļo tirdziņu Berga bazārā. Veidojas spēcīgas ražotāju apvienības, kas spēj piedāvāt nevis pa kilogramam vai litram, bet jau nopietnus apjomus, kas aiziet pārstrādē. Zinu vairākus gaļas un piena uzņēmumus, kas jau domā par atsevišķu līniju ieviešanu bioloģisko produktu pārstrādei. Manuprāt, sastinguma punkts ir pārkāpts, un attīstība notiek. Tieši tāpēc mums ir jābūt tik piesardzīgiem ar ģenētiski modificētiem organismiem – to klātbūtne bioloģiskajā lauksaimniecībā nav pieļaujama. Lai arī mēs paši dažreiz neesam apmierināti ar vides stāvokli Latvijā, tas ir nesalīdzināmi labāks par vecajām Eiropas dalībvalstīm.
Gandrīz katram latvietim senčos ir zemnieki, kas bija jūsējie?
Mans vecaistēvs pa tēva līniju savulaik beidza Lauksaimniecības akadēmiju, tiesa, par agronomu viņam nebija iespējas strādāt, jo sekoja iesaukums vācu armijā, toties mana omīte – mammas mamma, kura ieguva piensaimnieka un pienotavas vadītāja diplomu Tukuma piensaimniecības skolā, lielu mūža daļu nostrādāja savā profesijā. Vēl tagad šo to no savas bērnības atceros, omītei bija pirmskara Latvijā izdota grāmatiņa Modrais piensaimnieks, kurā viegliem pantiņiem bija sarakstītas galvenās higiēnas lietas, kas jāievēro govju slaukšanā – domāju, daudziem mūsu zemniekiem derētu par to aizdomāties. Savukārt otrs mans vectēvs mantoja smēdi un bija ciema kalējs. Man pašam it kā bija jāiet pa medicīnas līniju, jo vecāki ir ārsti, taču tēvs mani ieinteresēja dabas lietās. Ar staigāšanu pa mežiem un pļavām. Man mājās daudzus gadus dzīvoja ūdensvabole, un es jau otrajā klasē zināju, ka studēšu bioloģiju. Šī interese izrādījās noturīga.
Noturīgs jums izrādījies arī ministra krēsls, taču, neskatoties uz to, pie lielas bagātības neesat ticis – kā tas nākas, ka citiem ministriem ticis daudz vairāk, bet jums ne?
Jebkurā gadījumā es sevi negribētu uzskatīt par nabadzīgu. Tiesa, nevaru sevi saukt arī par stāvus bagātu. Nu, nav man pieņemams iegūt labumus ar nelegālām vai morāli nepieņemamām metodēm.
Jūs taču stāvējāt blakus privatizācijas procesiem valstī...
Es biju tieši tajos iesaistīts – būdams Zemkopības ministrijas pārstāvis, atrados komisijā, kas izstrādāja privatizācijas noteikumus graudu pārstrādes uzņēmumiem. Es šo procedūru redzēju no otras puses.
Kam tagad šie uzņēmumi pieder?
Īpašnieki ir mainījušies, bet graudu pārstrādes jomā mēs aizvien esam labā attīstības līmenī. Nedomāju, ka privatizācijas gaita Latvijā varēja noritēt citādi, diez vai. Īpašumu lietas bija jāsakārto, un, lai arī cik savulaik gāja smagi, bija jāveic zemes reforma. Tagad ar lielām bažām mēs skatāmies, kas notiek Lietuvā, jo tur šī zemes reforma nav pabeigta. Lai arī lietuvieši slavē savu potenciālu, zemes īpašumu jautājumu līdz galam viņi nav atrisinājuši. Latvijā vismaz ir skaidri zināms, kurš ir īpašnieks. Tā ir pamatīga bāze, uz kuras var plānot attīstību, nekas pēkšņi nevar sašķobīties.
Kādas Latvijai ir iespējas aizsargāt savu tirgu?
Mūsu tirgus ir aizsargāts no trešajām valstīm, bet Eiropā, kā zināms, pastāv preču un darbaspēka brīva plūsma. Tiesa, tai jābūt uz nediskriminējošiem pamatiem, vispirms jau likvidējot minēto nevienlīdzību atbalsta maksājumos.
Kādi ir jūsu tuvākie mērķi ministrijas darbā?
Piensaimniecībā gribētos atrisināt jautājumu par zemnieku līdzdalību pārstrādē. Jebkurā no formām, citādi viens gads izdevīgāks zemniekiem, otrs – pārstrādātājiem, bet nozarei kopumā nav izdevīgs neviens gads. Tā nedrīkstētu būt.
Vēl man ir mērķis Zemkopības ministrijas sistēmā izveidot vienas pieturas aģentūru. Respektīvi, lai cilvēks, ieraugot uzrakstu – Zemkopības ministrija, neskatoties, kāds tur ir dienests, ietu pieņemamā telpā, izstāstītu savu sāpi un atstātu iesniegumu vai pieteikumu. Viss pārējais būtu jāizdara mūsu iekšējai sistēmai.
Cik darbinieku esat atlaidis, sekojot valsts izsludinātajai jostu savilkšanai?
Zemkopības ministrija ir viena no retajām, kur esam veikuši daudz funkcionālos auditus. Meža dienestā vien ir atlaisti vairāk nekā 300 cilvēki. Un tas ir noticis pirms šī pieprasījuma. Tas gan nenozīmē, ka tagad laimīgi sēdēsim un teiksim, ka esam visu izdarījuši. Jā, es negribētu, lai par galvas sāpēm un aktivitāti meža dienests tiktu sodīts vēlreiz un tam vēl kaut kas būtu jāsamazina, bet to es nevaru solīt pārējiem dienestiem. Notiks funkciju pārvērtēšana, īpaši – ņemot vērā jaunās tehnoloģijas: elektronizācija dod zināmu ekonomiju cilvēku resursos. Iespējams, mēs varam atļauties mazāk, bet kvalificētākus un augstāk apmaksātus speciālistus.
Vai jums pašam ir zeme, ko apstrādāt?
Jā, puķupodos (smejas). Bet esmu iegādājis zemes gabalu un vēlos kaut ko būvēt, tikai neiet tik raiti, cik plānots. Bet Talsos mums ir sievas vecāku būvēta māja, kur dzīvo mana ģimene.
Kurš, jūsuprāt, ir Latvijas labākais rajons, vai Rīgas?
Nē! Tā, kā to dara Rīga – nerēķinoties, kas notiek apkārt, attīstīties nevar.
Jūs jau arī nerēķināties – sēžat te vidi degradējošā objektā un priecājaties par skaistajiem skatiem...
Jā, bet mēs arī nepretosimies, kad piedāvās citu vietu, kur ministrijai normāli strādāt. Ticiet man, šajā mājā nav tie labākie darba apstākļi! Ir problēmas ar ventilāciju, ar lietus ūdeņu novadīšanu, ar apsildīšanu. Jāņem gan vērā, ka šo namu pēc divdesmit gadu ilgas celtniecības 80. gadu sākumā pabeidza par tā laika kolhozu un sovhozu naudu, šeit ir ieguldīts mūsu lauksaimnieku nopelnītais. Šī daļa privatizācijas gaitā nav atdota, varbūt izklausās demagoģiski, taču zināma emocionāla pieskaņa tur ir. Un vēl – arī tehniski nojaukt namu būtu ļoti grūti, jo tas celts ļoti pamatīgi: dzelzsbetona mugurkaulam bija jāiztur vilnis, kas veltos pāri pēc iedomātās Rīgas HES uzspridzināšanas. Te ir droši pat pēc mūsdienu mērauklām.
Starp citu, kur palikusi Latvijas zvejas flote – viena no lielākajām pasaulē?
Padomju laikā zivis pasaules ūdeņos bija daudz vairāk, bet šodien Baltijas jūrā resursi ir dramatiski samazinājušies. Esam tikko apstiprinājuši Zivrūpnieku asociācijas pieteikumu par stratēģijas izstrādi, pamatojoties uz ekonomiku, noieta tirgiem un resursiem. Dialogs veidojas. Mēs gribam attīstīt iekšzemju ūdens saimniecību, tie ir neizmantotie resursi.
Varbūt parunāt par Latvijas zilajām govīm?
Latvijā zilās govis parādās arvien vairāk. Pasaules tendence ir saglabāt retos ģenētiskos resursus, mājlopu vecās šķirnes, kurām nav lielas ekonomiskas nozīmes. Varbūt zilo govju gēni nākotnē līdz ar klimata izmaiņām mums noderēs. Viņas var ēst kāpu grīsli un dzert jūras ūdeni, esmu pats redzējis, kā zilā govs iebrien jūrā padzerties.
Kurp tad jūs īsti virzāt – uz labklājības vai izdzīvošanas modeli?
Mans viedoklis ir tāds: jāvirzās uz mērķi – pārticis cilvēks laukos. Esmu svēti pārliecināts, ka Latvija nevar pastāvēt bez laukiem.
Ko jūs tajā pārticības paketē liekat?
Iespēju savā dzīves vietā apmierināt savas vajadzības un gūt gandarījumu. Pie tam tās vajadzības ir gan finansiālas, gan sociālas: lai būtu izglītība, brīvais laiks, veikals un iespēja strādāt.
Vai stāsts par pašrocīgi notverto sikspārni savā kabinetā ir leģenda?
Nē, es to savās rokās turēju. Bija rudens, apkārtējos namos sākās lieli rekonstrukcijas darbi, un acīmredzot pagrabos tika iztraucēti sikspārņi, kuri tur ziemo. Citādi jau dienās viņi nelido. Sikspārnis nebija pārāk mundrs, gribēja gulēt, tāpēc arī ļāva sevi sagūstīt. Protams, viņš koda un sevi aizstāvēja, bet es tiku galā, kā nekā esmu biologs.
Jūs to nofotografējāt?
Nofotografēju.
Jums fotoaparāts vienmēr pie rokas?
Retas ir tās reizes, kad man nav fotoaparāta.
Kā fotografēšana kļuva par jūsu sirdslietu?
Esmu fotografējis gandrīz vienmēr. Manam tēvam un viņa brāļiem fotografēšana bija liels hobijs, pie tam brāļi bija ķīmiķi un jau 50. gados mājas laboratorijas apstākļos darbojās ar krāsu fotogrāfijām. Skolas gados izgāju cauri melnbaltai fotogrāfijai ar visu laboratorijas pusi, vēlāk radās iespējas dažādiem ārzemju braucieniem, tas bija tāds fiksēšanas periods. Digitālās ēras sākumā fotografēt varēji neierobežotos apjomos, tas vairs nebija tik dārgs prieks.
Kā jūs nonācāt līdz aktu bildēšanai?
Pirmo aktu nofotografēju diezgan sen, bet tas bija stipri amatierisks mēģinājums.
Vai arī dzīvesbiedre bijusi jūsu daudzo modeļu vidū?
Ziniet, visādi bijis.