Lai pārbaudītu savu varēšanu starptautiska mēroga uzņēmumā, Jānis Polis devās uz Malaiziju, ņemot līdzi savu pieredzes bagāžu digitālā mārketinga jomā .
Pēdējos desmit gadus Jānis Latvijā bija darbojies mediju un mārketinga nozarē, un, atskatoties uz noieto karjeras ceļu, viņš DB atzīst, ka bija viens no spēcīgākajiem digitālās komunikācijas speciālistiem Latvijā. Tomēr pirms trīs gadiem viņam radās sajūta, ka kaut kas dzīvē jāmaina, jo bija sasniegti profesionālo izaicinājumu un atalgojuma griesti.
Jānis atminas karjeras pirmsākumus 2008. gadā, kad popularitāti iemantoja draugiem.lv un facebook.com, bet mārketinga jomā nebija tādu speciālistu, kas prastu šos rīkus izmantot. Digitālais mārketings aprobežojās ar reklāmas laukuma jeb banera izvietošanu interneta portālā. Bija skaidrs, ka digitālais mārketings būs neizbēgamas sāpes visiem reklāmas devējiem un klientiem. Mediju aģentūra Inspired Communications tolaik bija vēl jauna un bija pirmā Latvijā, kas pieņēma darbā cilvēku, kura darbs tika saistīts tikai ar interneta medijiem, digitālā mārketinga stratēģiju izveidi. «Sociālie tīkli plauka un zēla, un ļoti daudzi zīmoli vēlējās tur izpausties, bet nevienam nebija ne jausmas, kā to izdarīt. Arī man tādu zināšanu nebija, jo to nevienā skolā Latvijā nemācīja. Es darbojos sabiedrisko attiecību jomā, bet paralēli biju aktīvs interneta blogu rakstītājs. Mani pamanīja un uzaicināja aprunāties,» stāsta Jānis. Darbu viņš ieguva. Uzņēmums Jānim deva brīvas rokas attīstīt līdz šim Latvijā nezināmu jomu. Zināšanas par interneta kā rīka izmantošanu Jānis smēlās starptautiskās konferencēs, semināros. Brīdī, kad SIA Inspired Communications guva pirmos panākumus interneta mārketinga jomā, to pamanīja arī konkurenti. «Mani pārvilināja holdings, kurā ietilpst trīs mediju aģentūras. Darbs trīs aģentūrās uzreiz piedāvāja atkal jaunus izaicinājumus un arī atalgojumam bija grūti atteikt,» atzīst Jānis. Viņa pārziņā bija izdomāt digitālā mārketinga pakalpojumus, kurus aģentūras varētu piedāvā saviem klientiem, kā arī pieņemt darbā cilvēkus, kuri tos varētu pārdot un īstenot. Šobrīd sociālā tīkla konta uzturēšana, mobilās aplikācijas, spēles un konkursi virtuālā vidē šķiet pašsaprotami, bet tolaik tas bija kādam jāizdomā vai jāadaptē no ārvalstīm.
Nākamais Jāņa karjeras pakāpiens bija aģentūras Djigital izveide, kas ražoja digitālā mārketinga pakalpojuma saturu. Līdz tam daļa holdinga līdzekļu aizplūda ārpusē pie izpildītājiem – programmētājiem un dizaineriem, kas realizēja idejas. «Tas nebija efektīvi. Nodibinājām savu digitālo aģentūru. Negāja viegli, jo tā bija man nezināma nozare, kurā bija jāstrādā ar programmētājiem, kas redz pasauli kodā. Kad aģentūra sāka veiksmīgi strādāt, kļuva garlaicīgi. Visi posmi bija izpildīti. To, ko es iepriekš darīju viens pats, tad darīja vesela cilvēku grupa. Es biju kā tāds pavecāks profesors, kas ir pabīdīts maliņā. Viņam ir statuss, bet reāli darba uzņēmumā nav. Skatījos no malas, kā sistēma strādā, bet jaunu pievienoto vērtību nespēju dot. Iet pie nākamajiem konkurentiem un vēlreiz izveidot sistēmu no jauna man vairs negribējās,» atzīst Jānis.
2012. gada otrajā pusē Jānis bija izvēles priekšā. Viņš vairs nevēlējās strādāt iesildītajā vietiņā, kur neredzēja reālas izaugsmes iespējas. «Profesionālā un atalgojuma ziņā biju sasniedzis maksimumu. Gribēju pārbaudīt, vai tas, ko es protu izdarīt Latvijā, vispār kaut ko nozīmē ārvalstīs. Izlēmu pamēģināt dabūt darbu ārvalstīs, bet ar nosacījumu, ka tas būs vadošs amats,» stāsta Jānis. Viņš izvēlējās nevis valsti, bet dienvidaustrumu Āziju kā reģionu, jo, lasot dažādus pētījumus, statistiku un aprunājoties ar internetā sastaptiem cilvēkiem, Jānim bija skaidrs, ka šajā reģionā mārketinga komunikācija un tehnoloģijas attīstās visstraujāk. Daudzas lietas digitālā mārketinga jomā tur notiek pirmo reizi un pēc tam aizplūst uz citām vietām. Izskaidrojums tam ir vājais valsts regulējums. Uzņēmējiem ir samērā brīvas rokas eksperimentiem. «Būt vietā, kur idejas dzimst, šķita aizraujoši. Tāpat mani un manu mīļoto sievieti vilināja Āzijas klimats un iespēja iepazīt atšķirīgu kultūru,» viņš turpina.
Pēc nelielas uzņēmumu izpētes internetā un aptuveni 15 e-pastu nosūtīšanas uz tādām eksotiski skanošām valstīm kā Vjetnama, Kambodža, Singapūra, Malaizija un Taizeme jau pirmā atbilde Jānim šķita gana interesanta un, kā beigās izrādījās, arī liktenīga. Pēc ilgstošas sarakstes un vairākām telefona sarunām Jānis saņēma uzaicinājumu no Mindshare Malaysia, kas piedāvāja digitālā direktora amata pozīciju. Uzņēmums ir lielākā mediju aģentūra Malaizijā un ir pasaules mēroga holdinga sastāvdaļa. Tā mātes uzņēmums bāzēts Lielbritānijā. «Kad biju izturējis darbinieku atlasi, viņi mani uzaicināja uz Kualalumpuru, lai es varētu iepazīties ar pilsētu, potenciālajiem priekšniekiem un kolēģiem. Darba piedāvājums bija interesants un arī finansiāli ļoti dāsns. Pirmās vizītes laikā šķita, ka pilsēta un darba vide būs man piemērota. Liels pamudinājums pieņemt vilinošo piedāvājumu bija arī fakts, ka mana mīļotā sieviete piekrita braukt man līdzi,» atklāj Jānis.
Mindshare Malaysia strādāja apmēram 200 darbinieku, no kuriem tikai daži bija eiropieši, kas visbiežāk ieņēma vadošos amatus. Tas saistīts ar eiropiešu un austrumnieku kultūras atšķirībām. Austrumu kultūrā bosam vienmēr ir taisnība un viņš hierarhijā atrodas augstu virs padotajiem. Šī kultūra arī paģēr, ka klientam vienmēr ir taisnība, pat tad, ja tas prasa padomu aģentūrai, kā veidot digitālo mārketinga stratēģiju. Rietumu kultūrā uzņēmumos vadības un padoto attiecības ir horizontālas. Priekšnieki no saviem padotajiem, kuri ir speciālisti konkrētās jomās, sagaida, ka viņiem tiks sniegts padoms. «Austrumos daudzi neprot saviem klientiem pateikt «nē». Tieši tādēļ Malaizijā starptautiskos uzņēmumos vadošos amatos ir eiropieši, kuri neievēro austrumniekiem raksturīgo pietāti pret priekšniekiem un klientiem.
Plasāk lasiet rakstā Uz Kualalumpuru pretim nezināmajam trešdienas, 26.augusta laikrakstā Dienas Bizness (14.lpp)!
Precizēta 3. rindkopa