Vidēja auguma vīrs, platiem pleciem un kupliem matiem bija Kristaps Morbergs. Joprojām visu laiku nepārspēts mecenāts latviešu vidū.
Visu savu mantu viņš novēlēja Latvijas Universitātei — mantojuma vērtība bija 2.7 miljoni latu 1928. gadā, ko 1937. gadā lēsa jau ap 3.1 miljonu latu!
— Morbergs ir liela un īpatnēja figūra, kam līdzīgas nav visā Latvijā. Varbūt kur nebūt Amerikā var atrast kādu miljonāru, kurš nodzīvojis tik savādu bagātnieka dzīvi. Izņemot pāris desmit anekdotes, kas cirkulē pa Rīgu no mutes mutē, nekā noteikta pat Morbergu ļaudis pateikt nezin. Viņš dzīvojis ārkārtīgi noslēgti, it kā izvairīdamies no cilvēkiem. Pie vecā miljonāra reti kas būs piegājis ar citādu domu, kā palūgt naudu. Tādēļ nelaiķim bij liela neuzticība pret cilvēkiem. Sabiedriskā darbā Morbergs nav piedalījies. Ar ziedojumiem nevienu nav pabalstījis. Dzīvojis savādu dzīvi, kā vienīgais mērķis bijis tikai krāt bagātības. Ne jau sev, jo viņa mūža dienas jau bija saskaitītas, bet kādam cēlam, augstam mērķim, — rakstīja žurnāls Aizkulises 1928. gadā, kad Kristaps Morbergs 83 gadu vecumā aizgāja mūžībā.
— Žēl, ka viņš savos pēdējos dzīves gados nav vedis dienasgrāmatu. Tas būtu pamācošs dzīves stāsts par to, kā cilvēks, ienākot Rīgā pastalās, tiek par visbagātāko cilvēku Latvijā.
Uz augšu!
Divdesmit gadu vecumā 1864. gadā Kristaps no Kurzemes Bukaišu pagasta devās iekarot Rīgu. Viņš dzīvo ārkārtīgi taupīgi, strādā smagu fizisku darbu. Kad Kristaps un viņa kaimiņš Fricis Sūna dodas uz darbu, Rīgas puikas izsmej viņus par pastalniekiem. Fricis kapitulē un atgriežas Bukaišos, bet Kristaps krāj un prāto, kā tikt uz priekšu.
Nepaiet ne desmit gadu, kad Morbergs jau atvēzējas Rokfellera cienīgam vērienam. No 1874. līdz 1885. gadam viņš pērk gruntsgabalus, uzceļ sešus piecstāvu namus Aspazijas bulvārī, Zigfrīda Meierovica bulvārī un Vaļņu ielā. Jā, protams, viņš trāpīja īstajā brīdī, jo laikā no 1857. līdz 1863. gadam tika nojaukti Rīgas vecpilsētu ietverošie vaļņi — radās plaša bulvāru josla un iespēja tikt pie jauniem apbūves gabaliem, kuros drīkst celt tikai daudzstāvu mūra namus. Deviņu gadu laikā Morbergs ir iekrājis pietiekami, lai 1873. gadā celtu nevis kādu koka nameli pilsētas nomalē, bet trīsstāvu mūra māju iepretim Strēlnieku dārzam (Kalpaka bulvārī 5). Deviņu gadu laikā no vienkārša, vien pagastskolas izglītību guvuša latviešu lauku puiša viņš kļuvis par izglītotu sava laika vāciskās Rīgas namsaimnieku. Turpmākās labklājības pamatus Morbergs ieliek laikā no 1874. līdz 1879. gadam, kad nopērk savus vērtīgākos gruntsgabalus un tos apbūvē.
No kurienes Morbergam radās vajadzīgie līdzekļi tik grandiozam pasākumam, ja ne tik sen viņš ieradās Rīgā ar maizes kulīti uz muguras un dažiem rubļiem kabatā?
— Morberga bagātības pamats esot pirmās sievas pūrs. Tā nav bijusi liela nauda, bet tā devusi iespēju apdāvinātam latvietim braukt uz ārzemēm, iemācīties būvniecību, — prātoja Aizkulises 1928. gadā. Jā, tiesa, 1874. gadā Morbergs apprecas. Viņa ir desmit gadus par Kristapu jaunākā Anna Adelheide Jūlija Hugenbergers, dzimusi Kurzemes mācītāja ģimenē. Tomēr Kristapa laulība nav laimīga — jau pēc pieciem gadiem Annu kā neglābjami garā vāju ievieto slimnīcā.
Morberga biogrāfs Artūrs Krūmiņš piedāvā savu versiju. Neesot patiess apgalvojums, ka Morbergam milzīgu peļņu ienesuši pilsētas vaļņa pamatakmeņi, ko viņš izlauzis savos grunstgabalos. Viņaprāt, Morberga labklājības pamatu veidoja izsvērts risks — kredīta darījumi. Piecpadsmit gadu laikā (1874 — 1889) tie, saskaņā ar zemes grāmatu ierakstiem, sasniedz respektējamu summu — apmēram 700 000 rubļu. Lielāko tās daļu kreditējusi Rīgas Namsaimnieku kredītbiedrība.
— Ja ņemsim vērā tikai šos 700 000 rubļus un ja atcerēsimies 1864. gada Morbergu ar dažiem rubļiem kabatā, tad kļūs jo skaidri redzams, cik daudz dzīvē spēj panākt trīs faktori: uzņēmība, neatlaidība un izturība. Nemēģināsim kaut ko slēpt vai aizplīvurot, bet teiksim droši un atklāti: spēle bija augsta. Va banqe! Un, ja kāds nokļūst līdz šim saucienam, tad jāpievieno vēl ceturtais faktors — laime, tas mazais, sīkais nieciņš laimes, kas kritiskajā mirklī novelk savā pusē likteņa svaru kausu, — skaidro Artūrs Krūmiņš.
Protams, arī objektīvu priekšnoteikumu netrūka — Rīga augtin auga. 1850. gadā tā saskaitīja 61 500 iedzīvotāju, bet 1897. gadā — jau 256 000. Caurmēra pieaugums gadā tātad vairāk nekā 4000. Turklāt 1858. gadā valdība atcēla veco ierobežojumu, atļaujot celt mūra ēkas arī priekšpilsētās, ko daudzi naski izmantoja. No latviešu tā laika censoņiem celtniekiem Morbergs vienīgais visu lika uz vienu kārti — iekšpilsētas bulvāru joslu. Priekšpilsētās rosījās Jānis Baumanis (1834 — 1891), Kristaps Bergs (1843 — 1907) un citi.
—Rīga auga nepārtraukti un raženi, bet dzīvokļu piedāvājumi varēja aizsteigties šim augumam priekšā gadu vai vairākus gadus, un tad — tad sākās namsaimnieku krīze. Tā varēja sevišķi bargi piemeklēt tos, kas atradās kredītu saistību valgā. Arī Morbergam krīzes rēgs nav pagājis secen, — norāda Artūrs Krūmiņš.
Riskēt prasme
Tas krīzes rēgs arī parādīja Morberga raksturu. Jāni Baumani kredītu atteikums izputināja, un viņš galu galā kļuva par ierēdni, bet Morbergam tas nekaitēja. Kad vietējie vācu kreditori draud liegt kredītus, par kuriem top viņa jaunbūves, Morbergs par pēdējo naudu dodas uz Berlīni pie banku centrālēm, no kurām ir atkarīgas Rīgas kredītiestādes. Artūrs Krūmiņš stāsta, ka Morbergs Berlīnē nopērk sev dārgu zirgu, bez kaulēšanās samaksājot pilnu prasīto summu un piedalās izjājienos, kur satiekas arī vairāki viņam personīgi pazīstami finanšu pasaules priekšstāvji. Jāšanas sports tuvina. Morberga stalto kumeļu apbrīno, tiek vaicāts, cik par to samaksāts. Tik un tik. Tik daudz?! Bet Morbergs vientiesīgi paplikšķina kumeļa kaklu:
— Bet kungi, to summiņu taču mans bērais būs vērts!
Aizdomas šķobās. Vai tiešām šā rīdzinieka situētība būtu apšaubāma? Viņš taču pērk dārgus zirgus! Berlīnes labās ziņas par Morbergu grūtajos laikos intriģē Rīgas finanšu aprindas. Vai tikai veiklais Morbergs nav Berlīnē veicis kādu izdevīgu naudas operāciju? Kad Morbergu drīz redz braucam lepnā divjūga karietē, arī Rīgā sāk nostiprināties pārliecība, ka viņa stāvoklis ir drošs.
Pirmais latviešu arhitekts Jānis Baumanis tikai prāto, ka apbūves gabals pie Teātra laukuma būtu sevišķi izdevīgs ienesīgas viesnīcas celšanai, ja vien tā īpašnieks nedzīvotu tālajā Parīzē. Bet Morbergs aizbrauc uz Parīzi un atgriežas kā zemes gabala īpašnieks. Top sava laika slavenākā Latvijas viesnīca Hotel de Rome (to nobumboja Otrā pasaules kara laikā, bet padomju gados tur uzcēla viesnīcu Rīga).
Pilnasinīgs egocentrists
Kristapa un viņa pirmās dzīvesbiedres laulību šķir 1881. gadā, nosakot, ka Morbergam pēc labākiem spēkiem jārūpējas par savas bijušās dzīves biedrenes uzturēšanu līdz pat viņas dzīves galam, maksājot mūža renti, ko viņš apzinīgi darīja. Jau nākamajā — 1882. gadā Kristaps Morbergs pārved mājās par sevi divdesmit vienu gadu jaunāko laulāto draudzeni Augusti Luīzi Hartmani. Ar tobrīd septiņpadsmit gadus jauno sievieti Kristaps iegūst uzticamu, mīlas pilnu sirdi uz mūžu. Līgums slēgts par šķirtu mantu starp laulātajiem. Viņu dzīvi gan sarūgtināja Adelheides brāļa aktīvie centieni panākt, lai tiesa piespriež māsai (kuras mantinieks ir viņš) pusi no Morberga 1874. — 1881. gadā iegūtās mantas.
90. gadu sākumā kredītu nasta kļūst vieglāka. Mājas ir viņa atpūtas oāze. Tur rosās divas kalpones un sulainis, kam jāuzņemas arī kučiera pienākumi. Pamazām apkalpotāju skaits pieauga — četras kalpones, divi sulaiņi, kučieris un divi staļļa puiši. Morbergs brauc jau četrjūgā.
Ik gadus janvāra beigās vai februāra sākumā Morbergs kopā ar kundzi atpūtās ārzemēs — Rivjērā Francijā vai Toskānā Itālijā. Aprīlī atgriezās Rīgā, lai drīz pēc tam braukātu uz Dzintariem. Morbergs nesmēķē, alkoholu lieto ļoti mēreni. Toties zirgi ir viņa kaislība! Drīz Morbergam to ir jau divpadsmit. — Savus plašos līdzekļus Morbergs vairoja, būdams sīkumos ļoti taupīgs, tā kā viņu pat dēvēja par skopu. Bet uz ārieni viņam patika dižoties: paša greznais dzīvoklis, vasarnīca Dzintaros, lepni neparastas rūzganas spalvas izbraucamie zirgi bija visu ievēroti un apbrīnoti, — raksta Pauls Kundziņš.
Aizkulises 1928. gadā atstāstīja, kā 1906. gadā kāds cara armijas virsnieks pie Morberga ieturējis pusdienas: pusdienas bijušas tiešām karaliskas. Bijuši labākie ārzemju vīni, pie galda apkalpojis mājas sulainis. Visvairāk virsnieku pārsteidzis tas, ka M. dzīvoklī bijuši 12 sunīši. Tiem bijusi rezervēta vesela zāle. Katram sava gultiņa ar mīkstiem spilvenīšiem un virs katras gultas uzraksts ar sunīša–īpašnieka vārdu. Pagāja 22 gadi, saka virsnieks, un līdz šim laikam es neesmu aizmirsis šo miljonāra sunīšu pansiju. Turpretim pēdējos gados Morbergs dzīvojis ļoti noslēgti, ne ar vienu nav sagājies, nav mīlējis tērēt naudu viesību rīkošanai.Var būt, ka šai noslēgtībā ir meklējams to baumu cēlonis, kas izplatīts par Morberga taupību. M. bijis tik taupīgs, ka pats maizi griezis un devis kalponēm.
Kas to lai zina, kā īsti bija ar Morberga taupīgumu, bet skaidrs, ka nostāsti par viņu ir pat kardināli pretēji. Lūk, vēl viens:
— Morbergam bija uzticīgs šveicars, kurš kalpojis jau ilgus gadus. Galu galā šefte tam apnikusi un tas aizgājis meklēt citu nodarbošanos. šķiroties Morbergs teica: tevi vienādi sagaidīs tava vieta, un tava alga tev tiks izmaksāta, kur tu arī nebūtu. šveicaram laimējās, tas dabūja labāku vietu, bet katru mēnesi akurāti no Morberga tas saņēma savu šveicara algu.
— Tādas ir ārējās, mainīgās pazīmes. Nemainīgs palika Morbergs pats sevī, — to jau apgalvo viņa biogrāfs Artūrs Krūmiņš.
— Viņa dzīves zelta gudrība bija tā, ka viņš prata izsvarot izdevumus ar ienākumiem, ka viņš nekad nedzīvoja pāri saviem līdzekļiem. Dzirdot par apkalpotāju lielo saimi, par Morberga lepno četrjūgu, par viņa mākslas priekšmetu kolekcijām, par viņa braucieniem uz ārzemēm, — varētu mosties doma par izšķērdību. Zinot Morberga prasību, ka jāiegrāmato izdevums pat par 7 kapeiku pastmarku, varētu domāt par skopumu. [..] Viņā nebija ne jausmas no tā askētiski ideālā dzīves uzskata, ka viss jādod un jāziedo līdzcilvēkiem, bet pašam jāatstāj — nekas. Morbergs bija pilnasinīgs egocentrists, kurā iemita bezgala daudz labsirdības. [..] Pēc Morberga taisnības sajūtas darba augļi vispirmā kārtā pienācās pašam darba darītājam. Viņš bija strādājis, viņš arī gribēja sava darba svētību baudīt!
Atturīgais tautiskums
— Nacionālā ziņā Morbergs bija atturīgs. Tautiskās atmodas pasākumos viņš nepiedalījās. Bet noliegt savu tautību viņš nenoliedza. Reiz pa gadu savā mājā viņš rīkoja plašu uzņemšanu latviešu sabiedrībai, kas tai bij svarīgs notikums, par ko daudz mēdza runāt, — 1963. gadā, apcerot latviešu celtniecības celmlaužus, raksta arhitekts Pauls Kundziņš. Sabiedriskajai dzīvei Morbergs pievērsās maz.
— Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija, kura ikgadus sarīkoja atpirkšanos no jaungada vizītēm studentu stipendiju fondam par labu, varēja uz savām listēm vienmēr atzīmēt Morberga vārdu. Latviešu biedrība ievēlēja Morbergu par savu mūža biedru, bet minētajā biedrībā kaut kādu amatu Morbergs, cik zināms, nav ieņēmis.
— Dzīves vakaram pienākot, vecais Morbergs, uzstādīdams savas dzīves bilanci, būs gan, visu pārdomādams, nācis pie atziņas, ka manta vien, kas nekalpo garam un paliek bez cienīga mantojuma saņēmēja, nedod nekā, un ka cilvēks, kas atraujas no savas tautas, izdziest kā sveces liesma, par ko pat piemiņas nepaliek,— raksta Pauls Kundziņš. Tā radās Morberga cēlais novēlējums. Nodrošinājis savus piederīgos un piešķīris mūža pensijas darbiniekiem un kalpotājiem, viņš savu nekustamo īpašumu novēlēja Latvijas Universitātei.
— Ļoti ticams, ka K. Morberga nodomus ietekmējuši tieši šie pirmie latviešu mecenātisma piemēri un populāri paraugi plašajā pasaulē (atgādināšu, ka kopš 1901. gada saskaņā ar rūpnieka Alfrēda Nobela testamentu sāka piešķirt Nobela prēmijas zinātnē un ap to pašu laiku veidojās amerikāņu naftas rūpnieka Džona Deividsona Rokfellera filantropa ieceres, kuras ar 1913. gadu sāka īstenoties arī starptautiskā mērogā, — norādījis akadēmiķis Jānis Stradiņš.
Post factum
Aspazijas bulvārī trīs namus — Romas viesnīcu, biroju namu un biroju un dzīvokļu namu, Zigfrīda Meirovica bulvārī divus (biroju un dzīvokļu namus) un dzīvokļu namu Vaļņu ielā, vasarnīcu Rīgas Jūrmalā (Dzintaru prospektā 52/54), Bukaišu Lielstrikaišus, grāmatas, mākslas darbus un 600 000 latu naudā Morbergs ar 1925. gada testamentu novēlēja Latvijas Universitātei. Testaments stājās spēkā 1930. gada 27. maijā, un 1931. gada 23. janvārī LU pārņēma mantojumu ar Morberga norādījumiem:
a) Manai mantojuma masai piederošos nekustamos īpašumus nedrīkst ne atsavināt, nedz arī apgrūtināt ar parādiem. Nekustamie īpašumi pastāvīgi uzturami vislabākā kārtībā. Dzīvojamās ēkas vienmēr izlietojamas dzīvokļiem, tās nedrīkst izīrēt traktieru uzņēmumiem, izpriecas iestādēm vai citiem tamlīdzīgiem publiskiem uzņēmumiem vai iestādēm;
b) manai mantojuma masai piederošais, Aspazijas bulvārī ar numuru pieci esošais nams, kurā šimbrīžam atrodas Romas viesnīca, arī uz priekšu izlietojams kā viesnīca un Romas viesnīca līdz ar restorāciju un restorācijas pagrabu tālāk uzturama, pie kam es stingri noteicu, ka tai, kā līdz šim jāpatur Rīgā pirmklasīga uzņēmuma raksturs;
c) man piederošais nekustamais īpašums — zemes gabals ar vasarnīcu Rīgas Jūrmalā, Edinburgā, kurš piešķirams manai laulātai draudzenei Augustei Mohrberg, dzimušai Hartman, lietošanai, kamēr viņa dzīvo [..], pēc viņas nāves izlietojams kā botānisks dārzs ar nosaukumu Augustei MOHRBERG vasarnīca–botānisks dārzs un tanī ievietojami, bez manām puķēm un dažādiem augiem, manā pilsētas dzīvoklī esošie retie stādi. šo nekustamo īpašumu nedrīkst iznomāt.
Izpildot Morberga piekodinājumu, ka Romas viesnīcai jāpatur Rīgā pirmklasīga uzņēmuma raksturs, 1931. gada 1. martā LU to slēdza, lai pārbūvētu par modernāko viesnīcu Baltijas valstīs. 1932. gada 9. septembrī tā vēra durvis apmeklētājiem. Uz viesnīcas pirmo stāvu, pametot telpas tagadējā Basteja bulvāra namā, kur atrodas Makdonalda ēstuve, pārcēlās slavenais Otto Švarca restorāns, bet viesnīcas pagraba stāvā Švarca īpašniece Dora Jirgensone ierīkoja ne mazāk slaveno Romas pagrabu. šo iestāžu pirmklasīgo raksturu vēl joprojām apliecina krāšņie no stāsti par šajās sienās pavadīto brīvo laiku tā apmeklētāju memuāros.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Universitāte sāka rīkoties — tās meitas uzņēmums LU fonds finansiālo darbību sāka 1999. gada 1. janvārī. šobrīd ne tikai ar Morberga mantojuma apsaimniekošanu nodarbojas divi uzņēmumi — LU fonds, kas pārvalda naudas līdzekļus un maksā Kristapa Morberga stipendijas, un SIA Latvijas Universitātes nekustamā īpašuma aģentūra. Universitāte, saņēmusi nolietotas mājas Rīgas pilsētas centrā ar vecajiem īres līgumiem spēkā, nolēmusi atjaunot nekustamo īpašumu un iegūto naudu izlietot mecenāta novēlējumu īstenošanai. šobrīd jau sākti darbi, lai Basteja bulvāri 10 un 12 rekonstruētu par piecu zvaigžņu viesnīcu Kristaps Morbergs (projektu izstrādājis arhitektu birojs Sarma & Norde). Daļu no tā realizācijā iegūtajām finansēm novirzīs studentu dzīves uzlabošanai, tādējādi pildot Kristapa Morberga testamentu. LU restaurēs arī Morberga vasaras villu Jūrmalā un visas tai piederīgās vēsturiskās ēkas, kurās iekļaus trīs un četru zvaigžņu viesnīcu. Un būs šeit arī Augustei MOHRBERG vasarnīca–botānisks dārzs.
