Nevajag gaidīt, ka laime tev visu metīs klēpī. Sasniegumi meklējami tikai darbā – ar Dieva svētību. Tāda bijusi akciju sabiedrības Ch. Jirgenson–Otto Schwarz īpašnieku Kristiāna un Doras Jirgensonu devīze.
— Uz katriem 18 iedzīvotājiem Rīgā ir viens telefona aparāts, bet katrs iedzīvotājs runā pa telefonu ik pa trijām dienām reizi,— vēstīja Jaunākās Ziņas 1932. gadā. Tas nenozīmē, ka cilvēki sarunājās mazāk kā šolaik — vien telpa, kurā viņi to darīja, atšķirībā no mūslaiku virtuālās, bija apskatāma, aptaustāma, izgaršojama. Kafejnīcām un restorāniem, kur satika paziņas un vajadzīgos cilvēkus, uzzināja jaunumus un pārrunāja skandālus, vidusšķiras ikdienā bija milzīga loma. Ne velti tieši par krodziņiem reflektēja Pirmās republikas slavenie laikabiedri mūža otrajā pusē, populārāko vidū nosaucot Otto Švarca restorānu, Operas kafejnīcu un Romas pagrabu.
Aiz šiem zīmoliem stāv Kristiāns un Dora Jirgensoni, nākuši no Auces un Ķekavas, 1887. gadā viņi sāka kopīgu biznesu Rīgā kā dzelzceļa stacijas bufetes nomnieki, galu galā kļūstot par iespaidīgas impērijas īpašniekiem.
Zīmola saknes
Vai zināt, kur jaunās Latvijas Republikas prominentās aprindas svinēja ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica sarūpēto Latvijas atzīšanu de iure 1921. gada 26. janvārī? Protams, Otto Švarca restorānā.
— Sākot ar 1920. gadu, gandrīz visas starptautiskās sarunas, miera līgumu parakstīšana un t. t. noslēdzas ar mielastu Švarca restorānā. Lielākus sarīkojumus pie Valsts prezidenta pilī, uzņemot Somijas un Igaunijas Valsts prezidentus, Zviedrijas karali Gustavu V, pāvestu Piju IX (toreiz nunciju Rīgā) vadījusi Otto Švarca firma,— rakstīja Jaunākās Ziņas 1932. gadā.
Švarca restorāns bija neapšaubāmi populārs. Taãu vārds Otto Švarcs tobrīd — patiesībā jau kopš 1905. gada — vairs neatklāja firmas īpašnieka vārdu, vien kalpoja kā neapšaubāmi slavens zīmols, ko radīja Otrās ģildes tirgotājs Otto Švarcs. Viņš 1882. gada rudenī atvēra restorānu latviešu būvuzņēmējam Kristapam Morbergam piederošajā Romas viesnīcā. Restorāns ātri kļuva populārs, tāpēc jau 1892. gadā Švarcs to paplašināja, pārceļot uz Kaļķu ielas un Basteja bulvāra stūra ēku (tur šobrīd atrodas Makdonalds). Pēc Švarca nāves 1902. gadā biznesu pārņēma viņa atraitne, kas pēc trim gadiem restorānu, vīna un delikatešu veikalus pārdeva Kristiānam Jirgensonam. Viņš tad arī sarūpēja zīmolam slavu, kas nav mirusi šobaltdien.
Kas bija šis vīrs? Kristiāns Jirgensons dzimis 1862. gada 31. augustā (pēc vecā stila) Aucē. Jau trīspadsmit gadu vecumā sāka strādāt tirdzniecībā. Divdesmit piecu gadu vecumā (1887) sāka savu biznesu kopā ar sievu Doru. Viņa dzimusi 1866. gada 1. janvārī Ķekavā lauksaimnieka un tirgotāja Frīdriha Cimmermaņa un Doras, dzimušas Siliņas, ģimenē. 21 gada vecumā ar 100 rubļu pūra naudu kabatā, stipru ticību nākotnei un paļāvību savām darba rokām, Dora kopā ar vīru centās likt pamatus savai dzīvei — viņi nomāja bufetes Rīgas 1. un galvenajā dzelzceļa stacijā. Neatlaidīga darba, uzņēmības un veikalnieciskas tālredzības dēļ nokļūstot Rīgas turīgāko tirgotāju aprindās.
Kristiāns katru gadu braucis uz Parīzi, kur vērojis jaunievedumus restorāciju, kā tolaik dēvēja restorānus, dzīvē. Nežēlojot naudu, pasūtīja Parīzē modernākās mēbeles un Beļģijā labākos kristālspoguļus. Pirms Pirmā pasaules kara Švarca restorāns bija vāciska iestāde. Tas nav jāuztver kā pārmetums vai pārsteigums, jo vēl 19. gadsimta 90. gados latvieši pilsētas sabiedrībā lietoja galvenokārt vācu valodu. Īpaši ar to bija jārēķinās turīgajiem. Vēsturniece Kristīne Volfarte grāmatā Katram bija sava Rīga uzsver, ka vēl gadsimtu mijā bulvāru rajonā atradās restorāni, kuros nebija pieņemts lietot latviešu valodu. Tāds bija arī Otto Švarca restorāns. Tāpēc šis šķietamais jūklis tā īpašnieka uzvārda rakstībā — tikai Latvijas Republikā, kad 30. gados valsts veica kārtējo uzvārdu latviskošanas kampaņu, Ju¨rgensons ar diviem punktiņiem uz u pārtapa par Jirgensonu.
Starp citu, 20. – 30. gados Švarca restorāna vāciskums palika pagātnē. 1928. gadā Jaunākās Ziņas rakstīja, ka tas — tāpat kā visi šīs priekšzīmīgās firmas pasākumi — sāk arvien vairāk pulcināt Rīgas labāko sabiedrību. Delikātā mūzika un garšīgie atspirdzinājumi tur valdzinot publiku līdz pat vēlam vakaram. Apmeklētāju ir tik daudz, ka galdiņi jāpasūta iepriekš. Kā patīkams izņēmums esot jāmin arī, ka Otto Švarca five o’clock apmeklētāju vairākums ir latviešu inteliģence.
Pēckara renesanse
Pirmais pasaules karš nepiespieda Jirgensonus nolaist rokas. 1915. gadā kopā ar savu uzņēmumu viņi evakuējās uz Pēterpili, kur Jirgensons atpirka Krievijas impērijā pazīstamo Zmurova vīnu un delikatešu veikalu Jūras prospektā un viņa plašos vīna dārzus Krimā. Taču boļševiki, nākuši pie varas pēc 1917. gada apvērsuma, uzņēmumus, protams, atsavināja.
Dzelzs griba un nesalaužamā enerģija Kristiānam devusi spēku panest smagos likteņa sitienus, ko makam cirta karš. Atgriezies no Pēterpils Rīgā, teju pusgadsimtu vecais uzņēmējs metās atjaunotnes darbā. Tapa Tirdzniecības un rūpniecības akciju sabiedrība Ch. Ju¨rgenson — Otto Schwarz. 1920. gadā Jirgensons Jaunākajās Ziņās vēstīja, ka savu kopš 1915. gada slēgto restorānu atvērs 1. martā, turklāt agrākajām telpām tagad pievienojis arī kafejas restorānu pirmajā stāvā moderni un jaunlaiku prasībām piemērotās stilveidīgi iekārtotās telpās, kur pēcpusdienas un vakara stundās koncertēs pirmklasīgs trio. Sevišķu vērību, cik tas pie tagadējiem apstākļiem iespējams (Rīgā karastāvoklis ilga līdz 1921. gada 14. augustam — ī. B.), esmu piegriezis ēdienu un dzērienu izvēlei, tādēļ ceru uz jo dzīvu apmeklēšanu. Augstcienībā Ch. Ju¨rgensons zem firmas Otto Schwarz.
Tajā pašā 1920. gadā uzņēmējs nodibināja liķieru fabriku, sākumā sava restorāna vajadzībām. ņemot vērā pieprasījumu tirgū, nodibināja arī augļu un ogu vīndarītavu. Turklāt izveidoja vienīgo Kaukāza un Krimas vīnogu vīna pārstāvniecību Rīgā. Firmas plašajās vīnu noliktavās vienmēr krājumā atradās ap 25 000 litru labāko ārzemju un 72 000 litru vietējā vīna. Liķieru fabrikas apgrozījums auga gadu no gada, un 30. gados tā ieņēma vadošu vietu savā nozarē. Akciju sabiedrība Ch. Ju¨rgenson–Otto Schwarz ražoja visas liķieru šķirnes — ne tikai galda šņabjus: pomeranci, ķimeli, pīlādzi, bet arī smalkākos liķierus pēc ārzemju parauga, par izejvielām izmantojot tikai dabīgās sulas un ekstraktus. Īpaši iecienīti bija Allažu ķimelis, Pomerancis, Rīgas Balzams, vietējais ražojums Dubois un tāpat arī upeņu un citu vietējo ogu liķieri. Savus ražojumus firma eksportēja arī uz ārzemēm. Piemēram, Anglijā Ch. Ju¨rgenson— Otto Schwarz ražoto Allažu ķimeli dzēra Anglijas parlamentā, angļu kavalērijas un citos labākajos klubos.
Firmas uzņēmumos — liķieru fabrikā, vīndarītavā, vīnu lieltirgotavās, minerālūdeņu iestādē, konditorejā, kafejnīcā, restorānā un delikatešu tirgotavā 30. gadu sākumā strādāja apmēram 300 darbinieku. 1930. gadā Ch. Ju¨rgenson–Otto Schwarz piedalījās Beļģijas starptautiskajā izstādē, kur ieguva Grand Prix.
Robežu paplašināšana
Ieguvuši īpašumā gruntsgabalu ar namu tieši iepretim Švarca restorānam Aspazijas bulvārī 1, 1926. gada 2. februārī Jirgensoni atvēra populāro Cafe de l’Opera, tautā dēvētu par Operas, arī Švarca kafejnīcu un Švarcīti. Taču restorānu bizness nebija tāda pastāvēšana miera vējos. Ar alkohola tirdzniecību saistītās iestādes pastāvīgi atradās pašvaldības rūpju bērnu skaitā. Rīgas Dome modri rūpējās par žūpības apkarošanu, ar katru gadu palielinot traktiernodokli. Un, kaut gan kafejnīcās tolaik alkoholu nepārdeva, cieta arī tās. Piemēram, Cafe de l’Opera 1927. gadā maksāja 2000 latu lielu traktiernodokli, 1928. gadā — 4000, 1929. gadā — 8000, bet 1930. gadam Rīgas Dome to noteica jau 10 000 latu lielu. Tāpēc īpašnieki 1930. gadā nesekmīgi lūdza samazināt nodokli līdz 4000 latu, uzsverot, ka lielākā un moderni ierīkotā Cafe de l’Opera kafejnīca strādā ar mazāko peļņu, bet tajā pašā laikā esot spiesta maksāt trešo daļu no visām 28 Rīgas kafejnīcām uzliktā nodokļa. Un ka bez pamata esot konkurentu apgalvojums it kā trešdaļa visu kafejnīcu apmeklētāju uzturoties Operas kafejnīcā. Protams, šī pieticība īsti neatbilda īstenībai.
Ne tikai tase īstas pupiņu kafijas, garšīgas tortes un cepumi vilināja publiku uz Operas kafejnīcu — tās otrs trumpis bija pirmklasīga orķestra mūzika. Ik dienas no pulksten pieciem vakarā līdz pusnaktij koncertmeistara, vijolnieka Bruno Čunčiņa vadībā skanēja džeza un salonmūzika, arī nopietno komponistu darbi: operu fantāzijas, uvertīras, baletu svītas. Otrdienās un piektdienās no pulksten deviņiem vakarā līdz pusnaktij — nopietnāka mūzika. Publika pieprasījusi krievu čigānu romances un iepazīstināta arī ar jaunākajiem grāvējiem.
Otto Švarca restorāns savukārt 1930. gadā traktiernodoklī maksāja 22735 latus, kas nozīmēja, ka 17 Rīgas 1. šķiras restorānu sarakstā ienesības ziņā togad tas ierindojās 6. vietā (ienesīgākais bija naktslokāls Alhambra, kurš pilsētas kasei deva 35 235 latus traktiernodokļa).
Doras uznāciens
Kristiāns Jirgensons bija vecās skolas tirgotājs — ar plašu vērienu, dziļi taisnīgs un godīgs, iecienīts vietējās un ārzemju tirgotāju aprindās. Viņš bija valdes loceklis Latvijas Lloidā, akciju sabiedrībā J. Taube, Latvijas būvbiedrībā, Latvijas Tirgotāju savienībā, Rīgas tirgotāju kamerā, piedalījās daudzos saimnieciskos uzņēmumos, labdarības un citās biedrībās. Viņa vārds bijis vērtīgāks par katru rakstisku saistību. Solīdums bija viņa augstākais bauslis un kā tāds viņš arī bija plaši pazīstams, — uzsvēra laikabiedri nekrologos, kas ziņoja: 1928. gada 2. aprīlī pulksten pusdesmitos vakarā ar sirdstrieku viņā saulē aizgājis Ch. Ju¨rgenson — Otto Schwarz impērijas valdes priekšsēdētājs un direktors rīkotājs. Pēc Kristiāna nāves viņa vietā stājās Dora. Viņa neapstājās pie Kristiāna spraustajām robežām, bet impēriju paplašināja.
šī ekspansija saistās ar Kristapa Morberga vārdu. Atgādināsim, ka izcilais latviešu uzņēmējs Morbergs, kas mūžībā aizgāja 1928. gada 13. aprīlī, savu iespaidīgo mantu novēlēja Latvijas Universitātei. Tās vidū arī slaveno Romas viesnīcu. Testaments gan spēkā stājās tikai ar Rīgas apgabaltiesas lēmumu 1930. gada 27. maijā. Tad arī Latvijas Universitāte sāka Romas viesnīcas pārbūvi, kas ilga teju divus gadus, pēc kuras Roma kļuva par modernāko viesnīcu Baltijas valstīs. Iespēju tajā nomāt restorānu telpas ieguva akciju sabiedrība Ch. Ju¨rgenson — Otto Schwarz.
1932. gadā uz viesnīcas pirmo stāvu no līdzšinējām telpām Basteja bulvārī 2 pārcēlās Švarca restorāns, un prese pompozi ziņoja, ka Otto Švarcs pēc 50 gadiem atkal dzīvo Romā. Jirgensone nomāja arī restorānu Romas pagrabs. Pārbūvētā Romas viesnīca vēra durvis publikai 10. septembrī. Vestibilā viesus — Valsts prezidentu Albertu Kviesi, Ministru prezidentu Marģeri Skujenieku, ministrus, diplomātiskā korpusa pārstāvjus, armijas vadošos virsniekus un visādu citādu prominenci — saņēma Latvijas Universitātes rektors profesors Mārtiņš Bīmanis un prorektori profesors Fricis Balodis un docents Pēteris Zālīte, bet pēc viesnīcas apskates uz banketu Švarca restorānā aicināja Dora Jirgensone.
1936. gada 1. janvārī Ministru kabinets godināja firmas īpašnieci 70. dzimšanas dienā ar 4. šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Laikraksts Rīts, apbrīnojot gaviļnieces panākumus dzīvē, norādīja, ka enerģiju, nelokāmo raksturu, reizēm paskarbo valodu, mīksto sirdi un jauko humoru Dora Jirgensone mantojusi no mātes — īstas latviešu lauku sievietes, kas darbā bijusi stingra un veicīga, bet visus vadījusi un rīkojusi kā bajāriete. Tāpat stāstīja, ka Dorai darbā palīdz visas trīs meitas un dēls Arvīds, kas bijis viņas labā roka.
Tomēr Jirgensonu ģimenes dzīve nebūt nebija tik rāma, kā to skicēja prese. 1933. gadā Latviju pāršalca sensācija, ko avīze Jaunākās Ziņas izteica virsrakstā Vai gaišreģis Finks ieprecēsies Otto Švarca firmā? Tapa zināms, ka skandalozais Eižens Finks saderinājies ar Jirgensonu vidējo meitu Alisi Lilienfeldi, vienu no Švarca impērijas mantiniecēm, kurai prese piedēvēja skandalozi brīvdomīgas sievietes reputāciju. Apgalvoja, ka revolūcijas un Pilsoņu kara laikā viņa esot dienējusi Kaukāza mežonīgajā divīzijā, bijusi redīsiņš, proti, balto spiegs pie sarkanajiem, bet Latvijā lielinieku laikā sēdējusi cietumā.
— Līdz šim Lilienfelde dzīvo atsevišķā dzīvoklī un saņem visus dzīves līdzekļus no savas mātes. Lilienfeldei ar Finku apprecoties, šie līdzekļi aptrūks, jo māte šādas precības nekad neatzīšot un ir jau devusi tam gadījumam vajadzīgos rīkojumus, — rakstīja Jaunākās Ziņas. šīs laulības gan nenotika.
Dora Jirgensone (starp citu, Latvijas aerokluba mūža goda biedre) nav bijusi sīkumaina attieksmē pret personālu un dēvēta par cienmāti. Kāzu, bēru un kristību gadījumos darbiniekiem izsniegusi ievērojamas naudas summas vai arī vērtīgas dāvanas. Ilggadīgiem darbiniekiem, kas gribējuši uzsākt savus veikalus, aizdevusi naudu, negaidot peļņu. Viņu ar labu vārdu memuāros piemin komponists, Latvijas Konservatorijas rektors Jāzeps Vītols, ko 1919. gadā no Pētera Stučkas lielinieku valdīšanas laika bada glābusi līdzjūtīgā dvēsele Dora Jirgensona kundze, kuras mājās viņš pasniedzis privātstundas klavierspēlē divām viņas māsas meitenēm, honorārā par katru stundu saņemot tasi garšīgas kafijas ar sviestmaizi.
Aleksandrs Bāris, kas par Romas viesnīcas viesmīli strādāja no 1931. līdz 1940. gadam, memuāros liecina:
— Uzņēmumā necieta nekādas intrigas, nedz apmelojumus, un to personīgi uzmanīja mūsu vecākā priekšniece Dora Jirgensona kundze. Gandrīz 70 gadu veca, viņa bija izcila lietpratēja un taisnības iemiesojums. Viņa bija tik akurāta, ka, ierodoties pagraba stāvā, kur viņa ienāca vispirms, visus pulksteņus varēja nostādīt uz trijiem pēcpusdienā. Tikpat noteikta viņa bija arī visās citās lietās un to prasīja no visiem saviem darbiniekiem.
Šī noteiktība bija visiem zināma, un par to pat rakstīja Rīgas laikraksti. Dorai Jirgensona kundzei bija ass skatiens, un viņa saprata visu, bet ļoti necieta nolaidību. Viņa daudziem jaunākajiem pavāriem un viesmīļiem sagādāja izdevību kādu laiku pavadīt ārzemēs. To darīja ar nolūku, lai viņi iemācītos valodas un jaunas darba metodes, pie kam viņa piešķīra arī ievērojamus naudas pabalstus. Ja kāds darbinieks viņu pirmo neieraudzīja, tad viņa pirmā to sveicināja. Pēc īsas vadītāja iztaujāšanas, vai viss norit kārtīgi, Jirgensona kundze vēlreiz izstaigāja visas restorāna telpas. Vēlāk viņa iegriezās brīvā istabā, kur ar savu meitu un divām mazmeitiņām paēda pusdienas. Tur dāma sevi ļāva apkalpot tikai mācekļiem un deva labu dzeramnaudu. Dažreiz viņa māceklim uzdeva visādus jautājumus. Ja viņš bija vajadzīgo iemācījies un labi atbildēja, tad viņa vēlreiz atvēra naudasmaku. Dāmai ļoti nepatika, ja darbinieki smēķēja. Lai gan Baltijas valstīs cigaretēm bija garš iemutis un tāpēc darbiniekiem pirksti nekļuva brūni, visi izvairījās no smēķēšanas Jirgensona kundzes klātbūtnē. Viņa nevienam neko neteica, bet smēķētāji zināja viņas nepatiku pret nikotīnu un nogaidīja, kamēr viņa aizgāja mājās, jo nekad nepalika uzņēmumā ilgāk par divām stundām.
Liktenis Dorai bija labvēlīgs — viņa nenodzīvoja līdz brīdim, kad ikdienas rāmo plūdumu būtu pārtraukusi padomju okupācija 1940. gadā. Aleksandrs Bāris raksta, ka viņa nomira jau 1940. gada sākumā:
— Viņas pēdējā vēlme bijusi, lai visiem tiem, kas atnāktu atvadīties, dzīvoklī uzklātu auksto uzkožamo galdu. Tur katrs varēja ēst un dzert, ko vien vēlējās un cik līda iekšā.