Populārajā sociālās žurnālistikas izdevumā Medium kāds ražīgs autors ir izkritizējis ka­pitālismu laukā no panckām – ka tas ir no­vecojis, jo nespēj atrisināt tādas cilvēcei ek­sistenciālas problēmas kā lēta, tīra enerģija, vispārējā izglītība, pieejama veselības aprūpe utt.

Kā pierādījumu kapitālisma anahronismam autors piesauc Francijā bāzēto Starptautisko kodoltermisko ekspe­rimentālo reaktoru jeb ITER, kas ir vērienīgs starp­valstu projekts, lai padarītu kodolsintēzi par drošu un videi draudzīgu enerģijas avotu. Arguments ir – lūk, šādu globāli eksistenciālu mērķi sasniegt nav apņē­mies, teiksim, McDonald’s ar Apple, bet gan starpval­dību konsorcijs.

Uzreiz jānorāda, ka arguments ir pievilkts aiz matiem, jo saskaņā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas informāciju (Latvijas zinātniskās institūcijas arī piedalās šai pro­jektā) ITER cita starpā kalpo arī kā prototips nākotnes komerciālajiem reaktoriem. Tas nozīmē, ka tīro, drošo enerģijas tehnoloģiju jau sākotnēji nav paredzēts patu­rēt kā publisku monopolu, bet gan nodot brīvā tirgus jeb kapitālisma ziņā.

Runājot par publiskajam sektoram pieejamās naudas tēriņu jēdzīgumu zināšanu jeb inovācijas ekonomikā (DB 08.09.), es norādīju uz nepieciešamu ierēdniecības mentalitātes maiņu. Tam ir jānotiek gan valsts, gan pašvaldību līmenī, publiskajam sektoram no represīva iekasēšanas mehānisma un naudas un resursu apgūšanas mašīnas kļūstot par biznesa un sabiedrības uzņēmīgumu stimulējošu pakalpojumu.

Tam nav jānotiek tāpēc, ka tas ir labi, pareizi, ētiski vai kaut kā tā. Attiecīgi motivētajiem šādi komentāri nav vajadzīgi. Šo es rakstu, lai norādītu Latvijas elitēm uz valdošu tendenci, uz neizbēgamību un elites pozīciju vājināšanos un daudziem noteikti arī zaudēšanu, ja apziņas un rīcības transformācija nenotiks. Par Valsti1.0 es šeit saucu valsts varas izpausmes apmēram līdz 1800. gadam. Tajā varas nesēju kontrole pār ikdienā notiekošo bija visai vaļīga, un, nedaudz vienkāršojot, kad nu vajadzēja, tad valsts gāja un ņēma, ko nu varēja no privātā sektora paņemt. Militāro tehnoloģiju attīstība un masu mobilizācijas nepieciešamība noteica Valsts2.0 rašanos. Šai modelī valsts bija jau spiesta gan efektivizēt nodokļu iekasēšanu, gan raudzīties, lai valsts aparātam un armijai cilvēki būtu atbilstīgi skoloti. Valstī2.0 salīdzinoši daudz vairāk iesaistītā tauta ar dumpošanos un pašorganizēšanos panāca šim modelim nepieciešamās ilgtspējīgas sociālās politikas pārmaiņas. Kurām elitēm tas laikus nepieleca, tām dega muižas, ripoja galvas, un tās iekļuva nākamo paaudžu literatūra hrestomātijās kā ļauni, kariķēti tēli.

«Bija konkrēts brīdis, kad Juraša kungs pieteicās uz vizīti pie «donnas Danas». Viņš atnāca ar diezgan biezu mapīti. Tas bija tad, kad Finanšu policijā sākās reorganizācija.»

To intervijā DB saka bijusī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policijas pārvaldes direktora vietniece un Izmeklēšanas daļas priekšniece Ļubova Švecova.

Advokāts Aldis Gobzems intervijā Dienas Biznesam runāja par «vilkačiem», kas tiesībsargājošajās iestādēs piesedz būtībā organizēto noziedzību. Viņš minēja tādu «zelta trijstūri», ko nozarē visi zinot, - Jurašs, Čerņeckis un Bunkus. Juris Jurašs ir bijušais augsta ranga KNAB darbinieks, Kaspars Čerņeckis un Kaspars Bunkus - augstas VID amatpersonas. Jūs ilgus gadus strādājāt VID Finanšu policijā, varat par to kaut ko teikt. Vai jūs lasījāt šo interviju?

Lasīju šo interviju ar interesi un apbrīnu par to, ka cilvēks tik drosmīgi stāsta objektīvi pastāvošas lietas. Varu teikt, ka 99,9% no Gobzema intervijā teiktā ir patiesība. Tikai tas drīzāk nav trijstūris, bet četrstūris vai patiesībā vēl sarežģītāka figūra. Varbūt tā drīzāk ir piramīda, kuras augšgalā ir viena figūra, bet pamatus stiprina vēl dažas. Un notiek aktīvs menedžments šīs trijstūra piramīdas ietvaros starp tajā ietilpstošajiem darboņiem.

Saeima vēlēs prezidentu. Lai arī kā, vienmēr ir bijuši divi jautājumi – kādu prezidentu gribam un kādu mums vajag? Tas, ko gribam, nav tas, ko vajag, un kas ir svarīgāk – tautas griba vai valsts intereses?

Par to, ko gribam. Sauc, kuru uzvārdu vēlies, puse Latvijas iedzīvotāju kandidātu noraida. Ja kandidāts ar kādu darbu sabiedrībā pazīstams, tad noteikti ir tā puse, kas saka, ka darbs nekam neder, bet, ja pilsonis neko ievērības cienīgu nav paveicis, tad vispār nav viedokļa, un arī tas ir slikti. Nereti spriedelējumi ļaudis noved pie atziņas, ka gribas tautas vēlētu prezidentu. Tad gan būs labi! Diemžēl izvēles veids nemaina tautas alkas pēc vienības.

Mēs paši nezinām, kādu prezidentu mums vajag, ja notiks mūsdienu karš.

Alkst latvieši vienības ideāla – vadoņa un visu priekšstāvja, tomēr diktatoru Kārli gribēt nedrīkst. Tādēļ tautas gribēts prezidents ir tāds Baltais tēvs, kurš, baltu bārdu vai gludu pazodi brucinādams, saka visiem, kā ir pareizi, bet pie varas tieši netiek laists. Atcerieties mūsu prezidentus un ievērosiet, ka labā tautas atmiņā ir tie, kuri zināja teikt, kā ir pareizi, bet tie, kuri nezināja, kas paši ir, izpelnījušies vien izsmieklu. Ar prezidentiem Latvijā dažkārt neveicas. Nav viedā vīra amatā, un gaida tauta nākamo, prezidenta krēslam piedodama grēkus.

"Altum", "Baltic International Bank" un "Imprimatur" vadītāju saruna par biznesa finansēšanu krīzes apstākļos un pēckrīzes laikā.

Puse no 2020. gada ir pagājusi. Aizvadītie seši mēneši ir nesuši negaidītas, neprognozējamas pārmaiņas, ar kurām tikai tagad sākam aprast un sadzīvot. Viens no lielākajiem izaicinājumiem pēc pandēmijas ierobežošanas ir un būs ekonomikas stabilizēšana, uzņēmumu atgriešanās ekonomikā. Būtisks faktors tam, lai bizness spētu nostāties uz kājām un atsākt attīstīties jaunajos apstākļos, ir finanšu pieejamība. Tāpēc biznesa kreditēšana kļūst par vienu no 2020. gada otrās puses aktualitātēm. Vai globālās ekonomikas sarukšana un tradicionālo biznesa nozaru pielāgošanās jaunajai, dziļi digitalizētajai realitātei ir mūsu iespēja? Vai pēckrīzes laikā esam gatavi izdzīvot, vai arī, iespējams, šis laiks ir piemērots atsevišķu nozaru attīstības izrāvienam? Par aktualitātēm uzņēmumu finansēšanā diskutēja "Altum" valdes priekšsēdētājs Reinis Bērziņš, "Baltic International Bank" valdes priekšsēdētājs Viktors Bolbats un riska kapitāla fonda "Imprimatur Capital" partneris Jānis Janevics.

Cigarešu smēķēšana ir vecmodīga un kaitīga veselībai. Šādu apgalvojumu pirms 30 gadiem būtu neiedomājami dzirdēt no tabakas ražotājiem. Tomēr viena no pasaulē senākajām globālajām industrijām ir piedzīvojusi iespaidīgas pārmaiņas, un šobrīd lielākie tabakas ražotāji prāto, kā pēc iespējas ātrāk atradināt smēķētājus no cigaretēm un aizvietot tās ar mazāk kaitīgām bezdūmu alternatīvām.

Tabakas industrijas mežonīgā kapitālisma noriets

Atskatoties vēl ne tik senā pagātnē, tabakas ražotāju zīmolu logo bija redzami teju uz katras sporta automašīnas, sporta sacensībās, elitāros sabiedriskos pasākumos, operās, televīzijā un pat uz modes apģērbiem. Tabakas ražotāji caur saviem zīmoliem veidoja grandiozas desmitiem miljonu vērtas globālās kampaņas. Līdz pat 20. gadsimta pēdējai dekādei Holivudas grāvējos nereti varēja raudzīties uz filmas galveno varoni, izteiksmīgi izvelkam cigareti un tuvplānā to aizsmēķējam. Smēķēšana kabinetos un bērnu klātbūtnē bija ikdienišķa norma.

Lai gan par cigarešu kaitīgo ietekmi pētniekiem un ārstiem aizdomas radās jau pagājušā gadsimta 60. gados, tieši 80. un 90. gadi viesa pārmaiņas tabakas industrijas ikdienā. Sabiedrībā mainījās uztvere attiecībā pret savu veselību un attieksmē pret vieglprātīgu un bezrūpīgu dzīvesveidu. Šī tendence atvēra ne tikai daudzu fitnesa klubu durvis, bet arī laboratorijās esošo mikroskopu optiku aizmetņus - sākās cīņa pret smēķēšanu.

Neraugoties uz tehnoloģiju uzvaras gājienu, papīra kartes, tāpat kā grāmatas, nepazudīs, uzskata Karšu izdevniecība Jāņa sēta galvenais redaktors un līdzīpašnieks Jānis Turlajs.

Līdz ar tehnoloģiju attīstību arī Jāņa sēta no klasiskas karšu izdevniecības pārtapusi informācijas tehnoloģiju uzņēmumā, kurš, spītējot globālo kompāniju (Google, Waze u.c.) dominancei, spējis atrast savu nišu tādos IT pakalpojumos, kas saistīti ar ģeotelpisko komponentu.

«Ar karšu zīmēšanu aizrāvos jau skolas laikos. Padomijā vienkāršajam pilsonim precīzas kartes iegādāties nebija iespējams, tāpēc centos veikalā pirktās «uzlabot», papildinot to saturu ar dažādām detaļām, vai zīmēt pats. Likumsakarīga bija arī izvēle studēt ģeogrāfiju,» atminas J. Turlajs.

90.gadu sākumā J. Turlajs saņēma piedāvājumu veidot pirmo atjaunotās Latvijas autoceļu atlantu. Tā sākās viņa profesionālā karjera kartogrāfijā. Jāņa sētā viņš izveidoja aizrautīgu profesionāļu komandu, kam darbs bija kas vairāk par iztikas avotu. «Šīs pamatvērtības Jāņa sētā saglabājušās joprojām, par ko esmu ļoti pateicīgs kolēģiem un lepojos ar viņiem,» atzīst J. Turlajs. Lai arī 90.gadus mēdz dēvēt par «mežonīgā kapitālisma periodu», atskatoties pagātnē, J. Turlajs to drīzāk varētu saukt par «romantiskā kapitālisma periodu,» jo, lai arī bija jāstrādā garas stundas pieticīgos apstākļos, tika radītas jaunas lietas, kas līdz tam nebija iespējamas.

Vēsturiski uzņēmumu darbības pamatvirzītājs ir bijusi peļņa – un faktiski visa finanšu uzskaite ir vērsta uz to, kā pareizi atspoguļot uzņēmuma dažādo aktīvu pielietojumu ceļā uz peļņas gūšanu. Taču šī pieeja šobrīd patiesi mainās.

Ilgtspējīgas investīcījas kļūst par arvien izplatītāku aktīvu veidu un no biznesa organizācijām tiek gaidīts, ka tās radīs ilgtermiņa vērtību visām iesaistītajām pusēm, ne tikai akcionāriem. Nesen notikušajā Pasaules Ekonomikas Forumā tika plaši runāts par jaunu, četru ambīciju pīlāriem, kas uzņēmējdarbību balstītu uz pārvaldības principu, planētas, cilvēku un pārticības pamatiem. Šis ir iekļaujoša kapitālisma modelis, kuru vēl pilnībā neatspoguļo nedz uzņēmumu darbības modeļi, nedz attiecīgi to finanšu pārskati. Šobrīd biznesa un pārvaldības līderi meklē veiksmīgākos risinājumus, kā pareizi salāgot jaunās sabiedrības gaidas ar tradicionālo uzņēmējdarbību. Arī no EY puses esam aktīvi iesaistījušies šajā procesā.

Eiropas Savienības Mikroshēmu akta apstiprināšana ir vērā ņemami palielinājusi Latvijas izredzes izrauties strauji augošajā pusvadītāju tehnoloģiju ražošanas nozarē.

Tieši šai nozarei ir potenciāls Latviju izvirzīt ES tehnoloģiskās autonomijas veicināšanas priekšgalā, balstoties uz Latvijas vēsturiski spēcīgo tehnoloģiju un zināšanu kapitālu pusvadītāju tehnoloģiju ražošanā¹.

Tādēļ Latvijai ir viss nepieciešamais, lai ieņemtu vadošo vietu strauji augošajā pusvadītāju tehnoloģiju nozarē. To var panākt, ja tā tiek izvirzīta par prioritāti, un potenciāli aizvieto kādu no pastāvošajām, kā, piemēram, tranzītu, banku nozari vai tūrismu, ar augstajām tehnoloģijām, kas attīstītu ekonomiku un izveidotu jaunas darba vietas Latvijā².

Pusvadītāju tehnoloģiju nozares attīstības iespējas Latvijā

Eiropas Savienība izvirza aizvien jaunas energoefektivitātes prasības, un Latvijai ir Ministru kabineta noteikumi, kas uzņēmējiem prasa veikt energoauditus.

Uzņēmēji iesniedz atskaites, bet dažkārt tās ir formālas un energoefektivitātes panākumi ir niecīgi.Kāpēc tā? Kādi cēloņi? Kas jādara? Par to Dienas Bizness iztaujāja Rīgas Tehniskās universitātes Vides aizsardzības un siltumsistēmu institūta profesori Andru Blumbergu.

Fragments no intervijas

Kāpēc energoefektivitātes uzlabojumi uzņēmumos nenotiek vai arī notiek formāli? Kur ir sākums – tā ir likumdošanas vaina?

Problēma ir daudzslāņaina. Pirmais slānis parādījās līdz ar tiem Ministru kabineta noteikumiem, kas noteica, ka uzņēmumiem, kuru patēriņš ir virs 500 MWh gadā, ir vai nu jāveic energoaudits, vai jāievieš energopārvaldības sistēma. Abi šie pasākumi ir apļveida darbība, proti, novērtē, saproti, pilnveido un atkal novērtē. Sasniedzot viena gada mērķus, var nospraust nākamos un tā turpināt attīstīties, jo energopārvaldības sistēma to paredz. Ideja sākotnēji bija ļoti laba, bet problēma radās ieviešanā. Ir Ministru kabineta noteikumi, ir noteikts sods par to nepildīšanu, un galarezultātā process tiek uztverts formāli kā kārtējā atskaite Valsts ieņēmumu dienestam vai kādai citai institūcijai. Noteikumi par energoefektivitāti uzņēmējiem nokrita kā sniegs uz galvas!

Latvijā, sadarbojoties zinātniekiem, uzņēmējiem un ierēdņiem, jāizstrādā sava ES Zaļā kursa īstenošanas metodika un tās realizācijas mehānismi, kas ļautu izpildīt izvirzītos mērķus, vienlaikus izvairoties no pārspīlējumiem, šādu izstrādāto pozīciju politiķiem ir jāspēj aizstāvēt Eiropas Savienības struktūrās.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar portālu zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par Latvijas zemes nozaru – meža, lauksaimniecības un kūdras – nākotnes iespējamajiem scenārijiem. Tika uzsvērts, ka Latvijas zeme ir lielākā vērtība un visām ar zemi saistītajām nozarēm, kas ir vienas no būtiskākajiem Latvijas tautsaimniecības balstiem, ir jābūt vienotām frontē, turklāt, ja Eiropas Savienība vēlas panākt konkrētus mērķus, tad arī to sasniegšanai nepieciešamie līdzekļi ir jāsaņem tieši no ES.

Nekā nedarīšana šodien – problēmas nākotnē

“Pašlaik konkrētas aprises ieguvuši dokumentu projekti, kurus paredz šā gada jūnija nogalē Eiropas Parlamentā akceptētais Klimata akts. Lasot šos topošos dokumentus, rodas sajūta, ka tos gatavojuši eksperti, vadoties pēc vispārīgiem algoritmiem,” skaidro SIA LaFlora līdzīpašnieks Uldis Ameriks. Viņš norāda, ka ikvienai ES dalībvalstij, tostarp arī Latvijai, tajos tiek izvirzīti konkrēti uzdevumi – līdz 2030. gadam jāsamazina CO2 emisijas par 17% un jānodrošina CO2 izmešu piesaiste 644 000 t apmērā. “Detalizēti iepazīstoties ar šiem uzstādījumiem, nācās secināt, ka tie nav izpildāmi, turklāt aprēķina algoritms, piemēram, Īrijai ir izmantots citāds nekā Latvijai,” uzsver U. Ameriks. Viņš atgādina, ka Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena runājusi par Eiropas Zinātnes konsultatīvās padomes izveidi, kurā darbotos 50 ekspertu, kurus šim darbam deleģētu dalībvalstis.

43% iedzīvotāju paredz, ka viņiem personīgi, bet 26% - ka Latvijai nākamais gads būs labāks par šo gadu, liecina 2016.gada decembrī pētījumu centra SKDS veiktās aptaujas dati.

Gada nogalē 17% iedzīvotāju šo gadu Latvijai novērtē kā labāku, 24% uzskata, ka tas ir bijis sliktāks, bet 55% domā, ka tas ir bijis tāds pats kā iepriekšējais.

Šie vērtējumi kopumā ir sliktāki nekā pagājušā gada nogalē iegūtie. Pirms gada pozitīvas atbildes sniedza par 5 procentu punktiem vairāk iedzīvotāju - t.i. 22% iedzīvotāju 2015.gadu Latvijai vērtēja kā labāku par iepriekšējo, bet 15% to vērtēja kā sliktāku, kas ir krietni retāk nekā šī gada nogalē iegūtie 24%.

Vēsturiski vissliktākos aizvadītā gada novērtējumus Latvijas iedzīvotāji pauda 2009.gada nogalē, kad kopumā tikai 4% iedzīvotāju 2009.gadu Latvijai vērtēja kā labāku nekā iepriekšējo, bet 79% - kā sliktāku.

Latvija varēja glābt ABLV Bank, taču nolēma to nedarīt

«Ja kredītportfelis ir 900 miljoni eiro, to izpārdodot ar 50% atlaidi, var nolaupīt līdz pat 400 miljoniem eiro. Iespējams, visi jau zina, ka, lai varētu nomainīt patreizējo FKTK vadību, ar Sprūdu un Lūsi saistītais Parādnieks pašlaik steidzamības kārtībā caur Saeimu «dzen» likumprojektu. Cīņa notiek par bankas atdošanu maksātnespējas administratoriem, kurus nekontrolē FKTK. Pēc tam, kad tāds administrators ar tiesas lēmumu ir iecelts, viņš kļūst par «monarhu», kurš var «tirgot» kredītus ar atlaidi, kā grib,» intervijā DB teic bijušais tieslietu ministrs Guntars Grīnvalds.

Guntars Grīnvalds

Biogāze no jūras un augstvērtīgi raugi no mežiem – tādi ir zilās ekonomikas (Blue Economy) teorētiķa Guntera Pauli (Gunter Pauli) ieteikumi Latvijai, kā vietējos resursus izmantot maksimālas pievienotās vērtības radīšanai.

Rīgā profesors G. Pauli viesojās Lielās talkas desmit gadu jubilejas svinībās un uzstājās ar lekciju pie Valsts prezidenta.

Kāpēc jūs esat radījis nošķīrumu starp savu zilo ekonomiku un plaši pazīstamo zaļo ekonomiku, lai gan ekoloģiskie mērķi jau tām ir vienādi?

Par zaļo ekonomiku esmu cīnījies 30 gadus. Šajos gados esmu sapratis, ka viss, kas ir labi jums un kas ir labi videi, ir dārgi, tāpēc tas dabiski iznāk arī domāts bagātniekiem. Nepārprotiet – es neesmu pret zaļo ekonomiku. Es esmu par to. Tomēr mums ir jāprot rīkoties labāk, nekā mēs zaļās ekonomikas kontekstā darām šodien. Zilās ekonomikas pamatā ir nostāja, ka ir jāizmanto tas, kas mums ir, un ar mērķi no tā radīt maksimāli lielu vērtību. Un mums tiešām ir, kur piestrādāt, lai radītu lielāku vērtību.

Eiropas Komisija (EK) maija beigās publicēja priekšlikumus par Covid-19 krīzē cietušās Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, kura ietvaros paredzēts atbalsts visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.

Saskaņā ar piedāvājumu – tuvākajos 7 gados Latvijai no ES budžeta varētu būt pieejams gandrīz 12 miljardu eiro jeb tik, cik pēdējos 15 gados kopā. Kā Latvijai veiksmīgi un pilnvērtīgi iekļauties jaunajā ES ekonomikā? Kur investēt gudri, lai modernizētu ekonomiku laikā, kad to darīs visa Eiropa? Kurp virzīt skatu nākotnē, nevis (tikai) labot pagātnes kļūdas? Par to pārdomas turpmākajā rakstā.

Tātad, 27. maijā EK iepazīstināja ar savu izstrādāto Eiropas atveseļošanas plānu (turpmāk – EK plāns), pirmo reizi piedāvājot dubultā finansējuma pieeju. Jaunais EK plāns paredz papildu ierastajam 7 gadu budžetam (1.1 triljonu eiro apmērā) ieviest ārkārtas 4 gadu instrumentu 750 miljardu eiro apmērā. Tādējādi kopā Eiropas atveseļošanas plāna īstenošanai EK piedāvā rezervēt 1,85 triljonus eiro.

Latvijai jāmazina nodokļu slogs zemu ienākumu saņēmējiem un vairāk jāuzrauga maksātnespējas administratori, teikts šodien publicētajās Eiropas Komisijas (EK) rekomendācijās Latvijai.

EK rekomendācijās norāda - Latvijai ir jānodrošina, ka novirze no vidēja termiņa budžeta mērķa izpildes 2016. un 2017.gadā attiecas tikai uz tiem izdevumiem, kas saistīti ar pensiju reformu un strukturālajām reformām veselības sektorā.

Tāpat Latvijai ieteikts samazināt nodokļu slogu zemu ienākumu saņēmējiem, nodrošinot izaugsmi veicinošas izmaiņas dabas resursu un nekustamā īpašuma nodokļos, kā arī uzlabojot nodokļu iekasēšanu.

EK arī iesaka Latvijai nodrošināt atbilstošus sociālās palīdzības pabalstus, kā arī veicināt nodarbinātību. Latvijai arī jāpasteidzas veikt reformas arodmācību programmā, iesaistot sociālos partnerus.

Nav viennozīmīgas atbildes – vajag vai nevajag valstij stutēt paklupušos IKP audzētājus, bet par veiksmes stāstu dēvētā Latvijas nacionālā lidsabiedrība, kurā joprojām tiek pumpēta nauda, arī nerada drošu pārliecību par līdzīgu lēmumu pareizību

Runājot par pārējiem «stāstiem», kad valsts bruņnieciski atvērusi maku, ir vēl mazāk pozitīvā, ko piesaukt. Lai neteiktu, ka nav nemaz. Neveiksmīga atbalsta piemērs ir Liepājas metalurgs, kuram politiķi lēma piešķirt valsts galvojumu tēraudkausēšanas ceha modernizācijai. Cehu atklāja, teju fanfarām skanot. Tām gan sekoja sērīgākas taktis, kad parādījās tehniski negadījumi un sevi pieteica nerisinātie vides jautājumi. Tad dzima šaubas par to, ka par modernizāciju nodēvēts visai apšaubāms process, kas, lai gan sākotnēji saukts par veiksmīgu, tomēr no veiksmes bija ļoti tālu. Investori paziņoja, ka rentabla ražošana nav iespējama, un pasaka bija galā. Valsts plecu ir meklējušas arī bankas. Svaigā atmiņā ir Parex bankas sadalīšana labajā (ko valsts, visticamāk, notirgoja pārāk lēti) un sliktajā bankā, bet labu laiku pirms šiem notikumiem sabruka Banka Baltija, kurai bija uzticējušies ne tikai tās daudzie klienti, bet arī tālaika politiķi, liekot Latvijas valstij kļūt par šī «grimstošā kuģa» akcionāru. Arī Banka Baltija ir piemērs centieniem atgriezt dzīvē mironi. Tomēr Latvija nav viena šādu dilemmu priekšā. Piemēram, pērn mediji vēstīja, ka Lietuvas valdība lēmusi piešķirt aizdevumu valstij piederošajam jūras kravu pārvadājumu uzņēmumam, kas bija «uzskrējis uz sēkļa» un piedzīvoja nopietnas finanšu grūtības. Izšķiršanās – ļaut strādāt brutālajiem kapitālisma likumiem vai klupējam paklāt priekšā mīkstu valdības deķīti – ir visai sarežģīta, jo īpaši tāpēc, ka tik grūti saskatīt, kas tieši slēpjas aiz ārējo problēmu čaulas. Kā iepriekš skaidrojuši eksperti, mazāk būtiski ir uzņēmumu glābšanas gadījumus ievietot normatīvu kastītē, bet gan vērtēt katru situāciju atsevišķi, uz svaru kausiem liekot uzņēmuma sirds apstāšanās sekas un tā pienesumu ekonomikai – samaksātos nodokļus, darbavietu nodrošināšanu, reģiona dzīvestelpu kopumā. Kā DB precīzi raksturoja asociācijas Latvijas koks izpilddirektors Andris Plezers, sāls ir tajā, ka «nedrīkst pieļaut, ka peļņa tiek privatizēta, bet zaudējumi un problēmas – socializētas».

Ja pirms 30 gadiem Latvijā sākās jauna ēra, kurā notika pāreja no sociālistiskās uz kapitālistisko saimniekošanu, tad pašlaik Covid-19 pandēmija piespiedīs mainīties visu pasauli, tostarp arī šeit dzīvojošos un strādājošos.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta bijušais Ministru prezidents (1993–1994), valsts reformu ministrs (1992–1993) un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (1995–1996), pašlaik uzņēmējs nekustamo īpašumu, būvniecības un IT sektorā Māris Gailis.

Viņaprāt, vislielākā nozīme gan pēdējos 30 gados pārdzīvotajam, gan arī nākotnē būs pareizai situācijas izpratnei, zināšanām un adekvātiem politiskajiem lēmumiem.

Fragments no intervijas

Vai pašreizējo situāciju var salīdzināt ar 1991. gadu, kad Latvijā un visā Austrumeiropā sākās jauna ēra?

Savā ziņā 1991. gads, 2020. un jo īpaši 2021. gads ir līdzīgi ar jaunām vēsmām un cilvēku, sabiedrības, valstu pielāgošanos jaunajai dzīves realitātei. Proti, 1991. gadā tā, kā dzīvojām līdz 1989. gadam, vairs nevarējām, un arī pašlaik, 2021. gadā, vairs nevaram dzīvot tā, kā dzīvojām 2019. gadā. Jā, 1991. gads Latvijā bija trauksmains ar barikādēm janvārī, puču Maskavā augustā un arī neatkarīgās Latvijas atzīšanu de iure, vienlaikus bija ļoti svarīgi jautājumi par to, kā tālāk dzīvosim, jo īpaši, ja visa saimnieciskā dzīve Latvijā tobrīd bija cieši sasieta ar pārējām PSRS republikām. Vairums Latvijā tobrīd izvietotās rūpniecības ar saviem izstrādājumiem apgādāja citas padomju republikas un no tām arī saņēma ražošanai nepieciešamās izejvielas. Tikai retajam tā laika ražošanas uzņēmumam bija tieša izeja uz ārvalstīm, jo ar eksporta jautājumiem PSRS nodarbojās tikai Maskavā.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Tuvojoties 14. Saeimas vēlēšanām, Lursoft pētījis, cik daudzu partiju sarakstu pirmās personas šobrīd saistītas ar biznesu, un lūkojis, kādas ir šo uzņēmumu sekmes.

Saeimas vēlēšanām šogad reģistrēti 19 partiju un to apvienību saraksti, uz 100 deputātu vietām parlamentā pretendējot 1832 deputātu kandidātiem. Visas partijas un to apvienības, kuras vēlas iekļūt 14. Saeimā, vēlēšanām pieteikušas sarakstus visos piecos vēlēšanu apgabalos.

Patiesā labuma guvēja statuss visvairāk uzņēmumos – Vilim Krištopanam

Izpētot personas, kas vēlēšanu apgabalos izvirzītas sarakstu pirmajā vietā, Lursoft secinājis, ka visvairāk uzņēmumos patiesā labuma guvēja statuss šobrīd reģistrēts Vilim Krištopanam no “Latvija pirmajā vietā”. Visi uzņēmumi, izņemot SIA “Krievupes golfa klubs”, saistīti ar nekustamā īpašuma jomu. Lai arī SIA “Krievupes golfa klubs” jaunākajā vadības ziņojumā norādījis, ka sporta objektu darbības jomā tas strādāja arī 2021.gadā un savu darbības jomu iecerēts attīstīt arī turpmāk, attīstot golfa laukumu, gada pārskatā redzams, ka uzņēmums 2021.gadā nav guvis ieņēmumus no saimnieciskās darbības. SIA “Krievupes golfa klubs” peļņas vai zaudējumu aprēķinā publiskota vien informācija par uzņēmuma pārējām saimnieciskās darbības izmaksām, un, galu galā, pagājušo gadu Vilim Krištopanam piederošais golfa klubs noslēdzis ar 6,75 tūkst. EUR zaudējumiem.

Latvija, atšķirībā no citām Baltijas un Eiropas valstīm, neizmanto atkritumu reģenerācijas iespējas, tādējādi ik gadu neiegūst apmēram 2 TWh enerģijas ekvivalenta, līdztekus tam turpina piepildīt atkritumu poligonus, tieši tāpēc situācija jāmaina.

To intervijā Dienas Biznesam stāsta Ziemeļeiropas zaļās enerģijas uzņēmuma Gren biznesa vadītājs Latvijā, Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācijas (LASUA) biedrs, reģenerācijas virziena pārstāvis Andris Vanags. Viņš norāda, ka daudzus gadu desmitus Latvijā atkritumu reģenerācija ir bijusi savdabīga aizliegtā teritorija, taču ir jāsaprot, ka šī nozare ir būtiska tautsaimniecības attīstībai, tajā tiek izmantotas labākās tehnoloģijas un bez tās nav iespējams sasniegt vairākus Eiropas Savienības uzstādītos mērķus.

Kāda ir situācija ar atkritumu izmantošanu enerģētikā?

Eiropas atkritumu reģenerācijas uzņēmumu asociācijas (CEWEP) veidotās statistikas dati rāda, ka Latvijā tikai aptuveni 3% atkritumu tiek izmantoti enerģētikā, Lietuvā — 26% bet Igaunijā - pat 43%. Vienlaikus atkritumu pārstrādē Latvija ar 40% ir ļoti tuvu Somijai (42%), Dānijai (45%). Protams, Latvijai ir iespējas palielināt atkritumu pārstrādi, tādējādi tos pārvēršot par izejvielām jaunu produktu ražošanai, tomēr būtiskākais jautājums Latvijā bija un būs par to, kā samazināt poligonos noglabājamo atkritumu daudzumu, kas pašlaik ir vairāk nekā 50% no savāktajiem sadzīves atkritumiem, jo līdz 2035. gadam šis apjoms ir būtiski jāsamazina līdz 10%. Līdz šādam poligonos apglabājamo atkritumu apjomam nevar nonākt ar atkritumu neradīšanu un samazināšanu vien.

Salūts ir izšauts, simtgades sajūsma ir noplakusi, un esam turpat, kur esam, – bez jaunas valdības un ar sašķeltu Saeimu. Taču ir pelavas, un ir graudi. Arhibīskapa Jāņa Vanaga 18. novembra sprediķī ir vērts ieklausīties.

Ne tāpēc, ka luterāņu viedoklis būtu vērtīgāks par katoļu, pareizticīgo vai citu viedokli. Bet tāpēc, ka Jānis Vanags ir gudrs un valstiski domājošs cilvēks, kurā der ieklausīties gan Saeimas deputātiem, gan Valsts prezidentam Raimondam Vējonim, gan mums visiem, kas nav vienaldzīgi par mūsu valstī notiekošo. Jo mūsu valdība ir arī mūsu daļa, ne tikai koalīcijas sarunu vedēju politiķu daļa, kuriem ir pienācis pēdējais laiks izpūst gaisu no savas iedomības baloniem.

Par ko Latvijas simtgades sprediķī runāja arhibīskaps? Par Kristu, mūsu dzīves garīgo dimensiju un par Latviju, materiālo vietu, kur mums ir jādzīvo. Viņš runāja ne tikai par to, ko mums vajag, bet arī par to, ko nevajag. Mums vajag būt pateicīgiem un novērtēt to, kas mums ir, un nevajag to sacūkot. Vēlēšanās ir uzvarējuši jauni spēki, kuri iedomājas, ka lielākā laime ir viņi un reformas. Taču vārds «reforma» jau sen nav vārda «labums» sinonīms. Tauta grib morālas pārmaiņas valsts vadībā, bet ir nogurusi no tādām pārmaiņām, pēc kurām labāk nekļūst. Uzņēmēji saka – lieciet mūs mierā, ja nevarat kaut ko uzlabot, tad labāk atstājiet visu, kā ir! Jo mums ir vajadzīgi kvalitatīvi valdības lēmumi, nevis vienkārši ministriju skaita samazināšana. Mums ir vajadzīga laba, ērta valsts pārvalde, nevis vienkārši cilvēku atlaišana un tāpēc iestādes darba laika samazināšana, un kāda jauna, vēl neērtāka un cilvēkiem nedraudzīgāka sistēma. Nav jau tā, ka viss ir slikti un mums par visu varu ir vajadzīgs tāds glābējs, kas visu salauž un sašķaida gabalos.

Valsts iestādēm, tai skaitā arī drošības iestādēm, nevar būt savu personīgo interešu, tām ir jādarbojas vienotas konstitucionālas sistēmas ietvaros. Bet ir tā sagadījies, ka «iestādes» atrodas Vienotības ietekmē, intervijā uzsver pie frakcijām nepiederošais 12. Saeimas deputāts, Latvijas Universitātes profesors Ringolds Balodis, kurš šopavasar kļuvis par Nacionālās apvienības biedru

Medijos ir nonākušas ziņas par to, ka ekspremjers Indulis Emsis it kā ir brīdinājis deputātu Askoldu Kļaviņu, izsakot versiju, ka pie notikušā vainīgi ir arī ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers, premjers Māris Kučinskis un KNAB vadītājs Jēkabs Straume. Kas notiek?

Notiek sabiedriskā viedokļa ietekmēšana ar apzināti veidotiem skandāliem. Cilvēkiem liek novērsties no būtiskā un pievērsties lietām, kuras beigsies ar čiku. Es esmu tiešām ārkārtīgi izbrīnīts, ka šādu jezgu var sacelt par, manuprāt, ārkārtīgi maznozīmīgām lietām, ja paskatāmies pēc būtības. Ja runājam par informācijas nopludināšanu, virknē gadījumu informācija no drošības iestādēm ir gājusi ārā kā pa «laidara vārtiem». Konkrētajā gadījumā par tiem diviem deputātiem, kas tika aizturēti, – Kaimiņu un Kļaviņu – abos gadījumos es nesaskatu pamatu tik lielai jezgai un rezonansei. Ja deputāts Askods Kļaviņš «muhļījās» ar benzīna atskaites papīriem, vai bija pamats prasīt kratīšanas? Ko tad tajās kratīšanās var atrast – degvielas mucas, vai? Trilleris riktīgais, Kučinskis neko nevienam nav teicis, bet Emsis nodarbojas ar analītiku. Kļaviņš kā Žanna d’Arka uz ešafotu dodas, nenododams analītiķi Emsi. Un kas?

Latvija pagājušajā gadā neizmantoja iespēju iegādāties ASV piedāvāto sašķidrināto dabasgāzi, kas bija būtiski lētāka nekā Eiropas tirgū pieejama, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ilgtspējas virziena vadītājs Edvards Kušners.

Viņš norāda, ka 2022.gada aprīļa sākumā toreizējais ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs (NA) ar ierēdņiem un "Latvenergo" pārstāvjiem darba vizītē apmeklēja ASV, lai "pārrunātu ilgtermiņa sadarbību enerģētikas jomā".

Vizītes laikā Latvijas delegācija saņēmusi piedāvājumu iegādāties sašķidrināto naftas gāzi (LNG) 10 teravatstundu (TWh) apmērā, slēdzot līgumu uz 10 gadiem. Kušners norāda, ka cena atbilstu ASV biržas "Henry Hub" cenai. Pagājušā gada laikā "Henry Hub" augstākā gāzes cena bija 30 eiro par megavatstundu (MWh), kamēr šobrīd tā ir astoņi eiro par MWh, bet piedāvājuma izteikšanas laikā - apmēram 10 eiro par MWh.

Kušners uzsver, ka, ņemot vērā saspringto situāciju LNG tirgū, tā bija pretimnākšana - dot Latvijai iespēju iegādāties LNG no termināļa ASV.

Joprojām ir ļoti grūti saprast, kā valsts plāno piemērot prasību bankām par 50% samazināt hipotekāro kredītu procentu likmes, intervijā sacīja bankas "Citadele" valdes priekšsēdētājs Jūhans Okerblums (Johan Akerblom).

"Joprojām ir ļoti grūti saprast, kā šīs prasības ir plānots piemērot. Ir viegli saprotams, ka hipotekāro kredītu procentu likmes ir iecerēts samazināt par 50%. Taču tas, kā tas varētu notikt praktiski, joprojām ir liels jautājums. Kurš par to maksās, kā tas tiesiski darbosies, kā uz to skatīsies Eiropas Centrālā banka (ECB)," teica Okerblums.

Viņš arī uzsvēra, ka ir grūti iedomāties, kā valdība var piespiest mainīt līgumu ar ikvienu hipotekārā kredīta ņēmēju, kas ir bankai. "Tas, kas ir jāsaprot, mums ir līgums ar katru no mūsu klientiem. Mums nav līguma ar valdību. (..) Es nesaprotu, kā to var likumīgi izdarīt. Tas rada bažas, kādu vēstījumu mēs sūtam citām nozarēm un investoriem, kas plāno ieguldīt naudu Latvijā," sacīja Okerblums.