Nav viennozīmīgas atbildes – vajag vai nevajag valstij stutēt paklupušos IKP audzētājus, bet par veiksmes stāstu dēvētā Latvijas nacionālā lidsabiedrība, kurā joprojām tiek pumpēta nauda, arī nerada drošu pārliecību par līdzīgu lēmumu pareizību

Runājot par pārējiem «stāstiem», kad valsts bruņnieciski atvērusi maku, ir vēl mazāk pozitīvā, ko piesaukt. Lai neteiktu, ka nav nemaz. Neveiksmīga atbalsta piemērs ir Liepājas metalurgs, kuram politiķi lēma piešķirt valsts galvojumu tēraudkausēšanas ceha modernizācijai. Cehu atklāja, teju fanfarām skanot. Tām gan sekoja sērīgākas taktis, kad parādījās tehniski negadījumi un sevi pieteica nerisinātie vides jautājumi. Tad dzima šaubas par to, ka par modernizāciju nodēvēts visai apšaubāms process, kas, lai gan sākotnēji saukts par veiksmīgu, tomēr no veiksmes bija ļoti tālu. Investori paziņoja, ka rentabla ražošana nav iespējama, un pasaka bija galā. Valsts plecu ir meklējušas arī bankas. Svaigā atmiņā ir Parex bankas sadalīšana labajā (ko valsts, visticamāk, notirgoja pārāk lēti) un sliktajā bankā, bet labu laiku pirms šiem notikumiem sabruka Banka Baltija, kurai bija uzticējušies ne tikai tās daudzie klienti, bet arī tālaika politiķi, liekot Latvijas valstij kļūt par šī «grimstošā kuģa» akcionāru. Arī Banka Baltija ir piemērs centieniem atgriezt dzīvē mironi. Tomēr Latvija nav viena šādu dilemmu priekšā. Piemēram, pērn mediji vēstīja, ka Lietuvas valdība lēmusi piešķirt aizdevumu valstij piederošajam jūras kravu pārvadājumu uzņēmumam, kas bija «uzskrējis uz sēkļa» un piedzīvoja nopietnas finanšu grūtības. Izšķiršanās – ļaut strādāt brutālajiem kapitālisma likumiem vai klupējam paklāt priekšā mīkstu valdības deķīti – ir visai sarežģīta, jo īpaši tāpēc, ka tik grūti saskatīt, kas tieši slēpjas aiz ārējo problēmu čaulas. Kā iepriekš skaidrojuši eksperti, mazāk būtiski ir uzņēmumu glābšanas gadījumus ievietot normatīvu kastītē, bet gan vērtēt katru situāciju atsevišķi, uz svaru kausiem liekot uzņēmuma sirds apstāšanās sekas un tā pienesumu ekonomikai – samaksātos nodokļus, darbavietu nodrošināšanu, reģiona dzīvestelpu kopumā. Kā DB precīzi raksturoja asociācijas Latvijas koks izpilddirektors Andris Plezers, sāls ir tajā, ka «nedrīkst pieļaut, ka peļņa tiek privatizēta, bet zaudējumi un problēmas – socializētas».

Lai atkal nesanāk, ka valsts roka centusies līdzēt piecelties kādam, kas tiek uzturēts pie dzīvības mākslīgi un kam acis vaļā turas tikai ar plakstos iestutētu sērkociņu palīdzību. Nepietiek ar vīziju, vajag skaidru plānu attīstībai, apņemšanos mainīties un pielāgoties tirgus situācijai vai pat ģeopolitikas kolīzijām. Turklāt palīdzēt var dažādi, ne tikai aizdodot naudu, bet arī, piemēram, atlaižot grēkus jeb nodokļu parādus vai sniedzot iespēju funkcionēt, nodrošinot pasūtījumus publisko iepirkumu veidā. Glābt beigtus, izzagtus vai politiķiem pietuvinātus uzņēmumus patiesi nevajag. Lēmuma – glābt vai neglābt – grūtumu apliecina arī valsts neizlēmīgā reakcija par atbalstu dziestošajai Daugavpils Lokomotīvju remonta rūpnīcai, kuras dienas varbūt ir, bet varbūt nav skaitītas.