Saeima vēlēs prezidentu. Lai arī kā, vienmēr ir bijuši divi jautājumi – kādu prezidentu gribam un kādu mums vajag? Tas, ko gribam, nav tas, ko vajag, un kas ir svarīgāk – tautas griba vai valsts intereses?
Par to, ko gribam. Sauc, kuru uzvārdu vēlies, puse Latvijas iedzīvotāju kandidātu noraida. Ja kandidāts ar kādu darbu sabiedrībā pazīstams, tad noteikti ir tā puse, kas saka, ka darbs nekam neder, bet, ja pilsonis neko ievērības cienīgu nav paveicis, tad vispār nav viedokļa, un arī tas ir slikti. Nereti spriedelējumi ļaudis noved pie atziņas, ka gribas tautas vēlētu prezidentu. Tad gan būs labi! Diemžēl izvēles veids nemaina tautas alkas pēc vienības.
Mēs paši nezinām, kādu prezidentu mums vajag, ja notiks mūsdienu karš.
Alkst latvieši vienības ideāla – vadoņa un visu priekšstāvja, tomēr diktatoru Kārli gribēt nedrīkst. Tādēļ tautas gribēts prezidents ir tāds Baltais tēvs, kurš, baltu bārdu vai gludu pazodi brucinādams, saka visiem, kā ir pareizi, bet pie varas tieši netiek laists. Atcerieties mūsu prezidentus un ievērosiet, ka labā tautas atmiņā ir tie, kuri zināja teikt, kā ir pareizi, bet tie, kuri nezināja, kas paši ir, izpelnījušies vien izsmieklu. Ar prezidentiem Latvijā dažkārt neveicas. Nav viedā vīra amatā, un gaida tauta nākamo, prezidenta krēslam piedodama grēkus.
Būtiskāks, manuprāt, pie prezidenta ievēlēšanas Saeimā ir otrs jautājums – kādu prezidentu Latvijai vajag, nevis tas, ko grib un kāro. Skarbi, bet nav nozīmes, kādā ceļā prezidents tiek ievēlēts. Patiesībā nozīme ir tikai tam, vai prezidents spēj darīt to, ko vajag, kas Satversmē ir ierakstīts.
Prasa Satversme no prezidenta tīri jēdzīgas lietas. Piemēram, prezidents reprezentē valsti, var noraidīt likumprojektus, var tos iesniegt, var sasaukt Ministru kabineta sēdi. Latvijas prezidents var ierosināt atlaist Saeimu. Es uzskatu, ka nozīmīgāk, ievēlot prezidentu, ir paredzēt, vai viņš spēs darīt to, ko vajag. Spēs prezidents publiski uzstāties vai buldurēs no lapiņām četru vēju virpuļos? Vai spēs mūsu prezidents izšķirties par Saeimas atlaišanu vai arī pie pirmā stresa cerēs ieraut? Vai vispār jēdz prezidents kaut ko no likumdošanas, lai iesniegtu likumprojektu?
Būtiskākā lieta – valsts drošība un augstākā militārā vadība, ko Satversme paredz prezidentam, ir morāli novecojuši. Mēs paši nezinām, kādu prezidentu mums vajag, ja notiks mūsdienu karš. Tāds, kuru neviens nepiesaka un kurā nav formas tērpu un armijas atšķirības zīmju. Dibinot valsti, šī prezidentam paredzētā loma bija svarīga, tikai kari toreiz bija citādi. Kā ir tagad? Mums vajag prezidentu kā augstāko militāro vadītāju vai tā ir tikai novecojusi dekorācija likumā? Šāda dekorācija, izlikšanās, ka valstī viss ir kārtībā, ir tas, ko tauta noteikti negrib, un tas, ko valstij tiešām nevajag.