Ja pirms 30 gadiem Latvijā sākās jauna ēra, kurā notika pāreja no sociālistiskās uz kapitālistisko saimniekošanu, tad pašlaik Covid-19 pandēmija piespiedīs mainīties visu pasauli, tostarp arī šeit dzīvojošos un strādājošos.
To intervijā Dienas Biznesam stāsta bijušais Ministru prezidents (1993–1994), valsts reformu ministrs (1992–1993) un vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs (1995–1996), pašlaik uzņēmējs nekustamo īpašumu, būvniecības un IT sektorā Māris Gailis.
Viņaprāt, vislielākā nozīme gan pēdējos 30 gados pārdzīvotajam, gan arī nākotnē būs pareizai situācijas izpratnei, zināšanām un adekvātiem politiskajiem lēmumiem.
Fragments no intervijas
Vai pašreizējo situāciju var salīdzināt ar 1991. gadu, kad Latvijā un visā Austrumeiropā sākās jauna ēra?
Savā ziņā 1991. gads, 2020. un jo īpaši 2021. gads ir līdzīgi ar jaunām vēsmām un cilvēku, sabiedrības, valstu pielāgošanos jaunajai dzīves realitātei. Proti, 1991. gadā tā, kā dzīvojām līdz 1989. gadam, vairs nevarējām, un arī pašlaik, 2021. gadā, vairs nevaram dzīvot tā, kā dzīvojām 2019. gadā. Jā, 1991. gads Latvijā bija trauksmains ar barikādēm janvārī, puču Maskavā augustā un arī neatkarīgās Latvijas atzīšanu de iure, vienlaikus bija ļoti svarīgi jautājumi par to, kā tālāk dzīvosim, jo īpaši, ja visa saimnieciskā dzīve Latvijā tobrīd bija cieši sasieta ar pārējām PSRS republikām. Vairums Latvijā tobrīd izvietotās rūpniecības ar saviem izstrādājumiem apgādāja citas padomju republikas un no tām arī saņēma ražošanai nepieciešamās izejvielas. Tikai retajam tā laika ražošanas uzņēmumam bija tieša izeja uz ārvalstīm, jo ar eksporta jautājumiem PSRS nodarbojās tikai Maskavā.
Faktiski lielas neziņas par nākotni apstākļos rūpniecības uzņēmumiem bija jāmaina sava attieksme pret ražošanu kā tādu, jo padomju laikos ražoja tāpēc, lai izpildītu plānu, nevis kapitālisma funkcionēšanas būtības dēļ – lai apmierinātu pircēju pieprasījumu un ražotu to, ko vajag pircējam, nevis ko vienkāršāk saražot ražotājam. Būtībā visos līmeņos bija vāja izpratne, lai neteiktu, ka tādas daudziem nemaz nebija par kapitālistisko saimniekošanu, tās niansēm un instrumentiem, un līdz ar to arī neizbēgami bija kļūdaini lēmumi, jo tie balstījās uz sociālisma domāšanu un izpratni. Tautsaimniecības transformācija komplektā ar zināšanu, izpratnes trūkumu prasīja lielus upurus, jo no Latvijas saimniecības kartes pazuda ļoti daudzi ražošanas uzņēmumi. To vidū bija gan tādi, kuru iekļaušanās jaunajā – tirgus – ekonomikas sistēmā nebija iespējama, jo to ražotajiem produktiem nebija pieprasījuma pasaules tirgū, gan arī tādi, kuru izstrādājumi varēja konkurēt tirgū, bet ražotājiem nebija pārdošanas (šodienas izpratnē mārketinga) daļas, un, pat ja tāda bija, tad bieži vien tajā strādājošajiem nebija saprašanas, zināšanu un vēl jo vairāk pieredzes, kā atrast savu izstrādājumu pircējus, kādus līgumus slēgt, kā norēķināties.
Vēl jo vairāk, ja tajā laikā Latvija tā kā gāja ārā no PSRS, taču tā īsti vēl nemaz nebija izgājusi, un tāpēc daudzi potenciālie nopietnie ārvalstu darījumu partneri bija ļoti rezervēti par sadarbības iespējām, un šo vakuumu centās izmantot ne pārāk godprātīgi cilvēki. Bez tam Latvijas valsts skaidri definēja, ka ar ražošanu un pakalpojumu sniegšanu nenodarbosies, un pakāpeniski sākās privatizācija, kuras rezultātā valsts uzņēmumi ieguva privātus saimniekus. Daudz bija gadījumu, kad par uzņēmuma īpašnieku kļuva uzņēmuma vadītājs, bet viena lieta ir privatizēt uzņēmumu, bet pavisam kas cits – to pārvaldīt tirgus ekonomikas apstākļos un sekmīgi strādāt.
Diemžēl, bet īpašnieku un vadītāju zināšanu, kā arī izpratnes trūkums neļāva runāt par ilgtspējīgu saimniekošanu, un ne viena vien fabrika pēc kāda brīža pārvērtās par graustu, bet Rīgā reizēm – par miljoniem vērtu nekustamo īpašumu. Arī mana nekustamo īpašumu attīstīšanas kompānija iegādājās bijušās Rīgas audums tekstilfabrikas ēku, kuru nojauca, lai tās vietā uzbūvētu mūsdienīgu, pieprasītu dzīvojamo ēku kompleksu. Diemžēl arī pašlaik, tieši tāpat kā 1991. gadā, daudziem nav īstas skaidrības par to, kā dzīvosim nākotnē, jo šķiet, ka Covid-19 pandēmija tik ātri neatkāpsies. Jaunāko laiku realitāte ir tāda, ka globālie pārvadājumi ar konteineriem ir ļoti būtiski sadārdzinājušies un arī to piegāžu termiņi kļuvuši daudz garāki, un tas nozīmē, ka tepat, Eiropā, vajadzētu ražot to, ko pašlaik ražo Ķīnā vai jebkur citur Dienvidaustrumāzijā. Šī ir kārtējā lielā iespēja piesaistīt investorus, atvērt jaunas ražotnes un paplašināt esošās arī Latvijai un ne tikai!
Visu rakstu lasiet 13.jūlija žurnālā Dienas Bizness!
ABONĒJIET, lasiet elektroniski vai meklējiet preses tirdzniecības vietās!
