Latvijā uzņēmumu līmenī nav vērojami būtiski konkurences kropļojumi starp vietējiem un ārvalstu zāļu ražotājiem. Cita lieta, ka daudzas Eiropas Savienības tiesību normas farmācijas jomā ir negodīgas attiecībā pret mazajiem un vidējiem zāļu ražotājiem
Latvijas viens no galvenajiem uzdevumiem ir iemācīties efektīvi piemērot starptautisko nodokļu regulējumu praksē, lai gūtu pārliecību, ka ārvalstu konkurenti to neapiet, tādējādi veidojot negodīgu konkurenci. Tās ir galvenās atziņas no DB rīkotās apaļā galda diskusijas par vietējo un ārvalstu zāļu ražotāju konkurenci. Diskusijā piedalījās holdinga Repharm direktoru padomes priekšsēdētājs Dins Šmits, zāļu ražotāja Grindeks valdes priekšsēdētājs Juris Bundulis un ZAB Sorainen partneris Jānis Taukačs.
Fragments no diskusijas
Cik godīga ir konkurence starp vietējiem un ārvalstu zāļu ražotājiem nodokļu nomaksas jomā? Vai starptautiskām farmācijas firmām priekšrocības nerada tas, ka tās peļņas nodokli var maksāt valstīs, kur ir viszemākie nodokļi?
J. Taukačs: Pašreizējie Eiropas Savienības (ES) likumi paredz, ka starptautiskiem uzņēmumiem, kuri darbojas ES un kuru kopējie ienākumi pārsniedz 750 miljonus eiro gadā, jāpublicē galvenā informācija par to, kur tie gūst peļņu un kurās ES valstīs maksā nodokļus. Tādi paši noteikumi attiecas uz ārpuseiropas starptautiskiem uzņēmumiem, kuri veic darījumus ES. Princips ir viens: peļņas nodoklis proporcionāli tiek maksāts valstīs, kurās tiek gūti ieņēmumi. Uzņēmumi, kas vēlas mākslīgi pārcelt peļņu no vienas valsts uz citu, parasti to dara ar transfertcenu palīdzību. Jāatgādina, ka transfertcenas ir ir iekšēja aprēķina cenas, par kādām notiek preču vai pakalpojumu pārdošana saistītu uzņēmumu starpā. Tajā pašā laikā ir stingri noteikumi, kas paredz, ka transfertcenām ir jābūt ekonomiski pamatotām, līdz ar to es nedomāju, ka starptautiskās kompānijas masveidā censtos šos noteikumus apiet un ļaunprātīgi neievērot. Iespējams, ir kādas novirzes pieļautajā transfertcenu amplitūdā.
Tad attiecībā uz starptautisko farmācijas kompāniju peļņas nodokli jautājums ir sakārtots atšķirībā, piemēram, no digitālo tehnoloģiju uzņēmumiem?
J. Taukačs: Jā, un tas neattiecas tikai uz farmāciju. Zināmas nianses gan varētu būt uz zāļu tirdzniecību internetā.
J. Bundulis: Zāles internetā gan ir sarežģīti tirgot, to var darīt tikai licencētas aptiekas. Cita situācija varētu būt ar uztura bagātinātājiem.
Šmita kungs, kad jūs iepērkat zāles gan no vietējiem, gan ārvalstu ražotājiem, kā jūs izjūtat cenu un nodokļu atšķirības?
D. Šmits: Zāļu iepirkšanai ir izstrādāta sava standarta prakse. Vienīgā atšķirība varētu būt tā, ka pie vietējiem ražotājiem var aizbraukt, ar viņiem var runāt klātienē. Ārvalstu ražotājiem ne vienmēr šeit, Latvijā, uz vietas ir kāda pilnvarotā persona, turklāt nereti tās pienākumi ir visai neskaidri. Pārsvarā ārvalstu ražotājus pārstāv mārketinga uzņēmumi un tirdzniecības partneri ir citās valstīs. Manuprāt, ārvalstu kompānijām par to peļņas daļu, kas gūta Latvijā, arī nodoklis būtu jāmaksā mūsu valstī. Tas tiek darīts vai nē, būtu labs jautājums izpētei.
J. Bundulis: Attiecībā uz ārvalstu uzņēmumiem situācijas ir dažādas. Tiem var būt savs uzņēmums Latvijā, kas veic komercdarbību un maksā nodokļus. Tur viss ir skaidrs. Bet ir uzņēmumi, kas nodarbojas ar informāciju un mārketingu un nodokļus nemaksā, tomēr gūst ieņēmumus no zāļu realizācijas. Ja mēs raugāmies no nodokļu politikas aspekta, tad būtu ļoti interesanti papētīt, kāda ir situācija ar dažādu ārvalstu uzņēmumu pārstāvniecībām, vai tās veic tiešām tikai mārketinga darbību, vai tās aizsegā notiek arī komercdarbība.
J. Taukačs: Jautājums par ārvalstu pārstāvniecībām ir ļoti vietā. Tie ir jautājumi, kas ietverti starptautiskās nodokļu konvencijās, un Latvijas attiecīgajām institūcijām ir jāvērtē ārvalstu pārstāvniecību Latvijā statuss. Vai uzņēmums nodarbojas ar komercdarbību un vai Latvija ir peļņas gūšanas vieta, kur jāmaksā nodokļi. Pats galvenais attiecībā uz ārvalstu pārstāvniecībām – vai tās nodarbojas tikai ar mārketingu vai arī ar pārdošanu. Jo, ja tās nodarbojas ar zāļu realizāciju, tad tiek gūta peļņa, par kuru jāmaksā peļņas nodoklis. Tas ir ļoti smalks jautājums, jo tā ir zināmā mērā robežzona, kur reizēm grūti atšķetināt, kur beidzas mārketings un sākas komercdarbība. Lai gan kritērijs ir viens – ja ārvalstu pārstāvniecības darbības rezultātā pircējs zina, ko un par cik iegādāties, tad jāsecina, ka šim uzņēmumam ir pietiekama klātbūtne Latvijā un par šo peļņu jāmaksā nodoklis.
Vai tā tas notiek arī praksē?
J. Taukačs: Tas, cik daudz ārvalstu uzņēmumi nodarbojas ar mārketingu un pārdošanu, ir fakta jautājums, kas ir jāpārbauda. To var izdarīt, attiecīgajām institūcijām ievācot ziņas no lieltirgotavām, no kurienes un kā tiek iepirktas zāles. Ja runā par ārvalstu pārstāvniecību sadarbību ar ārstiem un pacientu organizācijām, tad izšķirošais ir tas, vai izstāsta tikai par zāļu lietošanu un blaknēm, vai arī sniedz informāciju, kur tās nopirkt un cik tās maksā.
D. Šmits: Manuprāt, neatkarīgi no tā, vai pārstāvniecība nodarbojas tikai ar mārketingu vai pārdošanu, uzņēmumam ar milzīgu apgrozījumu attiecīgā peļņas nodokļa daļa būtu jāmaksā arī Latvijā, ņemot vērā šeit gūtos ienākumus.
J. Bundulis: Ja mēs raugāmies uz statistikas datiem par zāļu apgrozījumu Latvijas tirgū, tad Grindeks nav pirmajā piecpadsmitniekā, un mūsu apgrozījums ir septiņi miljoni eiro. Un piecpadsmit uzņēmumi, kas ir virs mums, ir vadošās farmācijas kompānijas. Tātad viņi savas zāles Latvijā pārdod. Līdz ar to es domāju, ka Šmita kunga priekšlikums ir ļoti apsverams.
J. Taukačs: Jā, bet te nepietiks ar to, ka Šmita kungs kļūs par Saeimas deputātu un mainīs likumu. Tad ir jāmaina arī starptautiskās nodokļu konvencijas, kas nav vienkārši. Jāņem vērā, ka ārvalstu uzņēmumu pārstāvniecības, kas nodarbojas ar mārketingu, neiet tieši pie pircēja, bet pie ārstiem.
Visu rakstu lasiet 9. maija laikrakstā Dienas Bizness, vai meklējot tirdzniecības vietās.
Abonē (zvani 67063333) vai lasi laikrakstu Dienas Bizness elektroniski!