Allaž uzmanību piesaista kolēģa Armanda Pučes RīgaTV 24 vadītā raidījuma Kārtības Rullis pieteikumā paustie apmēram šādi vārdi: “Kādas ir jūsu intereses, lai aizstāvētu Latvijas intereses?” To tiešā veidā var attiecināt arī uz jautājumu par politiķu ieinteresētību (pat ne materiālu, bet morālu, idejisku) biznesa un plašāk – valsts ekonomikas attīstībā.
No vienas puses, it kā šādai ieinteresētībai būtu jābūt, jo, attīstoties uzņēmējdarbībai Latvijā, arī valstij būtu lielāki nodokļu ieņēmumi, ko politiķiem attiecīgi pārdalīt, tā pie reizes izdabājot dažādām vēlētāju grupām. No otras puses, augļi no biznesa vides uzlabošanas un pilnveidošanas tik ātri vis nenogatavojas, kā gribētos, un tas, kā praksē redzam, ļoti demotivē gan valdībā, gan parlamentā esošos darboties šajā virzienā. Proti, viņiem svarīgi ir domāt par šodienu, nevis tālu nākotni, kad varbūt jau citi būs pie varas.
Papildu faktors ir arī tas, ka arī vēlētāji uzņēmējdarbības attīstību drīzāk asociē ar uzņēmēju, nevis savu kā darba ņēmēju vai valsts budžeta labumu saņēmēju labklājību, jo tā cēloņsakarību ķēdīte ir pārāk gara, nav viegli uztverama. Vēl viens faktors, kas mazina politiķu interesi par biznesu kā ekonomikas dzinējspēku, ir tas, ka partijas aizvien mazāk atkarīgas no oficiālo ziedotāju atbalsta. Un vēl – diemžēl savā pārcentībā ieviest principus, kas ļoti apdomīgi tiek ievēroti Rietumvalstīs, esam panākuši to, ka politiķi pat paniski baidās, ka viņu paustās domas, rūpes par kādu uzņēmumu vai pat nozari kopumā kāds var iztulkot kā korupcijas izpausmi, pat ja no korupcijas, tā teikt, tur pat smakas nav. Tāpēc drošāk un arī vieglāk ir turēties pa gabalu no šāda riska, labākajā gadījumā diskutējot vien ar lielākajām uzņēmēju viedokļus pārstāvošām organizācijām.
To, ka citās valstīs, tostarp Rietumvalstīs, šajā ziņā nav pārspīlējumu, varam redzēt pēc tā, cik centīgi šo valstu pārstāvji ik pa laikam visai atklāti iestājas par savu uzņēmumu interesēm. Vai politiķiem vispār nav nekādas intereses? Ir. Vispirms jau tikt ievēlētiem un pārvēlētiem. Bet tas liek fokusēties uz tādu retoriku, kas varētu patikt vairumam vēlētāju. Ne velti ir redzams, ka atsevišķas partijas ļoti cītīgi monitorē, kādi valdošie viedokļi ir populārākajās interneta saziņas vietnēs, un attiecīgi tos pauž kā savus.
Pavisam spilgts tā piemērs – atsevišķu valdībā esošu politiķu radikālā viedokļu maiņa laikā starp lemšanu valdībā par vakcinācijas veicināšanas loteriju un attiecīga dokumenta iekļaušanu (vai šajā gadījumā – neiekļaušanu) Saeimas darba kārtībā, jo iniciatīva aktīvākajā sabiedrības daļā tika uztverta ļoti kritiski. Te gan precizitātes labad svarīgi akcentēt, ka tā īsti rūpes par biznesu, par ekonomikas attīstību nav apliecinājuši ne vien valdošie, bet arī opozīcijas politiķi. Labākajā gadījumā dzirdami vien atsevišķi saukļi.
Gan vieni, gan otri vairāk nodarbināti ar idejām par jau esošo vai uz parāda iegūstamo resursu pārdali, bet, ja tādu nav, tad jaunu nodokļu ieviešanu. Cita starpā starp tādiem opozicionāriem, kas nekad nav tikuši pie varas, ir tādi, par kuriem varam teikt: labi vien ir, ka nav tikuši, jo tad, iespējams, mēs ne to vien piedzīvotu. Bet, kopumā ņemot, ja valda šāda attieksme, nav brīnums, ka likumus, kas skar biznesu, to grozījumus, raksta acīmredzami no biznesa tālu esoši cilvēki, kas droši vien daudzos gadījumos uz uzņēmējdarbību kā tādu raugās kā uz kaut ko sliktu.
Nav brīnums, ja pat Covid-19 raisītās krīzes laikā atbalsts uzņēmējiem bija visai selektīvs. Nav brīnums, ka mūsu politiķi ar saviem ārvalstu kolēģiem drīzāk ir gatavi runāt par kādu uzņēmumu ar Rietumvalstu izcelsmi ienākšanas Latvijā veicināšanu, nekā lobēt kādu mūsmāju uzņēmumu ieiešanu kaut vai kaimiņvalstu tirgos. Nav brīnums, ka daudzos ekonomikas izaugsmi raksturojošos rādītājos atpaliekam pat no saviem ziemeļu un dienvidu kaimiņiem.
Protams, var jau teikt, ka mūsu politiķi Latvijas intereses aizstāv citos veidos, taču tas būtu atsevišķa izvērtējuma vērts, cik lielā mērā katrā gadījumā tās ir tieši Latvijas intereses, cik – kādu citu valstu vai interešu grupu intereses. Te var vērtēt gan politiskās konfrontācijas ar kaimiņvalstīm izmaksas, gan ar Zaļā kursa ieviešanu saistīto pārmaiņu bilances, gan arī citus politiski skaļus lēmumus.
Līdz ar to sanāk, ka daudzos gadījumos teksta sākumā minētais jautājums drīzāk ir pārfrāzējams par: “Kādas ir jūsu intereses, lai neaizstāvētu Latvijas intereses?” Tiesa, tas dod vēl mazāku atbildi uz citu būtisku jautājumu – kā Latvija pastāvēs nākotnē?
