«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

#«Skaidri sapratu, ka nevēlos vairs atgriezties darbā bankā, gribējās pārmaiņas.»

Aizkraukliete Dace Šķirmante savu vaļasprieku padarījusi par darbu, izveidojot uzņēmumu «Atmiņu ķērājs», kura galvenais pakalpojums ir palīdzēt cilvēkiem sakārtot, sistematizēt un šķirot gadiem ilgi krātās foto­grāfijas, vēsta reģionālais laikraksts Staburags.

D. Šķirmante stāsta: «Biju diezgan ilgā bērnu kopšanas atvaļinājumā - ar diviem bērniem pēc kārtas, tāpēc pa to laiku skaidri sapratu, ka nevēlos vairs atgriezties darbā bankā, gribējās pārmaiņas.»

«Ideja par sava uzņēmuma izveidošanu radās pamazām — pirms astoņiem gadiem sākām veidot kalendārus ar fotogrāfijām, ko svētkos tradicionāli dāvinām radiem un draugiem. Es maketēju, vīrs savā drukas firmā tos izdrukāja. Pa šiem gadiem atskārtu, ka daudziem fotogrāfijas kalendāros ir teju vienīgās papīra formātā, pārējās tā arī paliek — tālruņos un datoros. Man šķiet, ka fotogrāfijas jēga ir iemūžināt mirkļus un pēc tam par tiem atgādināt, taču tas var notikt tikai tad, ja šīs bildes ir redzamas, tad tās rada prieku katru reizi, kad tās aplūkojam, tās ir daļa no mūsu telpas un dzīves,» stāsta aizkraukliete.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Par krīzi Latvijas drukāto mediju tirgū, tās cēloņiem un sagaidāmajām negatīvajām sekām valstiskā līmenī Guntars Gūte sarunājas ar nupat slēgtā reģionālā laikraksta Ludzas Zeme izdevēju un galveno redaktori Laimu Linužu.

Latvijas drukāto mediju tirgū nupat, 28. jūnijā, iezīmējās vēl viena, atļaušos teikt, skumja diena – savu uzticamo lasītāju rokās pēdējo reizi nonāca viens no Latgales zināmākajiem un ilggadīgajiem laikrakstiem Ludzas Zeme (LZ). Cik ilgi jūs bijāt saistīta ar laikrakstu?

Ludzas Zemē sāku strādāt 18 gadu vecumā uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas un bez pārtraukuma tur nostrādāju septiņus gadus. Pēc tam kādu brīdi dzīvoju Rīgā un strādāju Latvijas Avīzē, bet pēc tam pavērās iespēja kļūt par LZ īpašnieci un atgriezos Ludzā – šos pēdējos desmit gadus esmu bijusi gan LZ īpašniece, gan galvenā redaktore, gan uzņēmuma vadītāja. Mans vīrs Dāgs LZ pildīja gan žurnālista, gan redaktora, gan šofera, gan mājaslapas un sociālo tīklu redaktora, dažreiz maketētāja pienākumus, gan birojā pieņēma reklāmas un sludinājumus. Kādā brīdī lūdzu vīram nākt palīgā strādāt avīzē, jo bija tik grūti strādāt, ka gribējās visu pamest, līdz ar to vīra atnākšana uz LZ savā ziņā bija glābiņš. Jāatzīst, LZ pastāvēšanu būtībā nodrošināja tas, ka bija cilvēki, kuri ar pienākuma apziņu katrs darīja teju piecu cilvēku darbu. Mēs visu šo laiku vilkām šo smago nastu.

Aizraušanās ar galda spēlēm rosina izveidot savu spēli Cargomaster par Latvijai svarīgu nozari – tranzītu, ko iecerēts piedāvāt arī citu valstu spēļu entuziastiem

«Latvijai svarīga ekonomikas attīstības sfēra ir tranzīts, gribējās šo tēmu iesaistīt spēlē, tāpēc ņēmu to par pamatu. Sākumā bija vairāki varianti – gribējām, piemēram, iesaistīt dzelzceļu, bet pēc vairākiem izstrādes variantiem palikām pie smagajām mašīnām. Ja cilvēkiem patiks šī spēle, varam paplašināt gan karti uz dažādām pusēm, gan ieviest jaunus transporta līdzekļus,» norāda Artūrs Jaunzems, galda spēles Cargomaster idejas autors un SIA BKU Group īpašnieks. Idejas līdzautore Liene Ziediņa piebilst, ka šobrīd šāds modelis – spēlei vēlāk iznāk papildinājumi – ir populārs. Tāds, piemēram, ir Katanai. «Tagad mums ir Eiropas karte, un, ja tiešām spēle cilvēkiem iepatiksies, ir iespēja izplesties pa citiem kontinentiem,» viņa teic.

Neatraduši veikalos savām vēlmēm atbilstošu somu dizaineri Ilona Bleiere un Juris Matuzelis nolēmj tādu radīt paši, tā aizsākot zīmola FeltinLove attīstību, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

«Man pašai gribējās lielu, vienkāršu somu, lai varu salikt tajā visu, kas ikdienā nepieciešams. Pārsvarā somas, kas ir pieejamas veikalos, ir pārsātinātas ar nevajadzīgām, mazām detaļām, jo viens ražotājs vēlas pārspēt otru. Man gribējās kaut ko lakonisku, stabilu, no labas kvalitātes materiāla. Veikalos nevarēju atrast tādu somu un nolēmām uzšūt paši. Tā nonācām pie filca,» stāsta Ilona. Pirmā soma tapa no parastā filca, kas pieejams tepat, lai saprastu, kā soma «uzvedīsies». Juris teic, ka bija skaidrs, ka kaut kas ar šo filcu nav kārtībā – it kā tas ir filcs, tomēr viņam radās asociācijas ar plastmasu, kartonu. «Tāpēc meklējam īsto, dabisko filcu, jo no bērnības atceros, kādi bija filca izstrādājumi, ka tie bija savādāki, atšķirīgi,» saka Juris.

Uzņēmēja Līva Jaunozola dara vairākas lietas vienlaikus – vada moderno Latvijas preču veikaliņu Popup Store Vecrīgā, ik pa laikam ļauj satikties pāris tūkstošiem meiteņu Andelē mandelē, kuras grib tikt vaļā no savām vecajām drēbēm un iegūt jaunas, bet nesen viņa ir atvērusi kafejnīcu Rasols, kur Cēzara salātu vietā centrālo vietu ieņem šis ēdiens. Visam pa vidu auklē astoņus mēnešus mazo meitiņu.

Kad tikāmies pirmoreiz pirms septiņiem gadiem, tu strādāji par mākleri un bija tāds fikso randiņu projekts. Ko dari tagad?

Cik tas bija sen! Tagad esmu pievērsusies kafejnīcu biznesam, precīzāk – hobijam. Sen jau gribējās to izmēģināt un, manuprāt, labākā lieta, kā kaut ko piedzīvot, ir reāli to izdarīt. Rasols ir maza telpa, skaidrs koncepts un tādējādi tas ir paceļams projekts, nevis 400 m2 plašs restorāns. Tad tas būtu skarbs bizness, bet te mazā formātā var ielikt savu dvēselīti iekšā. Iepriekš te bija vinotēka ar savām ieražām, interjeru un sajūtām, tāpēc bija grūti šajā vietā izveidot kaut ko jaunu. Pusgadu nesapratu, kurā virzienā skriet, jo it kā varējām atvērt durvis un kafejnīca strādātu, taču tajā pašā laikā man nepatika vairākas lietas, un beigās ilgi visu pārveidojām, lai būtu tā, kā tagad.

«Gribu radīt produktus, kas ir citiem ir noderīgi. Ražošana ir līdzeklis, lai to sasniegtu,» intervijā DB saka uzņēmējs, Hanzas Elektronikas dibinātājs un līdzīpašnieks Ilmārs Osmanis.

Pēc elektronikas studijām Rīgas Tehniskajā universitātē viņš sāka mācīties aspirantūrā un strādāt par pētnieku. No zinātnieka ikdienas viņam nav patikusi izjūta par pētniecības atrautību no dzīves. Deviņdesmito gadu sākumā neilgi strādājis elektronikas rūpnīcā Lielbritānijā, tad atgriezās Latvijā un drīz sāka veidot savu biznesu. Uzņēmēja «jaunākais bērns» – šķidro kristālu displeju ražotne EuroLCDs – dibināta 2012. gadā, tomēr pēc uzņēmēja teiktā tā vēl ir start-up fāzē. «Diez vai šo lietu būtu sākuši, ja zinātu, ko tā prasa,» I. Osmanis pasmejas tā, ka var saprast – tam jaunajam, kas daudz ko prasa, ir arī liela vilkme.

No 47 Gerkens & Co veikaliem šobrīd ir palikuši vairs tikai četri, arī to dienas ir skaitītas. Uzņēmējs Raimonds Gerkens nolēmis restartēt savu biznesu un tirgoties ar dārgajiem itāļu zīmoliem, ceturtdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Mani veikali būs lētākie no dārgākajiem, intervijā apgalvo R.Gerkens. Dienas Bizness bija pirmais preses izdevums, kuram viņš sniedza interviju, tas notika 1992. gada aprīlī.

Fragments no intervijas

Jūsu individuālais uzņēmums Gerkens & Co bija pirmais privātuzņēmums, kas reģistrēts Latvijas uzņēmumu reģistrā. Savulaik tas bija viens no plaukstošakajiem uzņēmumiem valstī. Kā Jūs nonācāt pie sava biznesa?

Ja precīzāk, sākotnēji tas bija izveidots ar speciālu Ministru padomes atļauju. Man tolaik bija lielas caursišanas spējas. Ja es varēju pie padomju varas, pie komunistiem atvērt bāru... Tas kā es to dabīju gatavu, lai paliek noslēpums, to es negribu stāstīt. (Smaida.) Esmu bijis viens no pirmajiem kooperatoriem valstī. Problēma bija, ka likums atļāva ne mazāk kā trīs īpašniekus, kas pēc populārās Krilova fabulas nozīmēja, ka vajadzēja, lai būtu gan šķuka, gan ļebeģ, gan rak (līdaka, gulbis un vēzis). Ja es vilku pa labi, tad tie citi vilka pa kreisi. Tā biznesā diemžēl nevar. Visiem vienādi bija 33% daļas, it kā visi bija vienādi priekšnieki. Es cīnījos un meklēju iespēju kā uzņēmumu noreģistrēt tikai uz sevi.

Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) samazināšanai kaut kāds efekts jau noteikti būs. «Gribējās gan dzirdēt arī izvērtētas citas alternatīvas. Tāpat gribējās dzirdēt, ka šāds solis ir pārdomāts gan korelācijā un kontekstā ar vēl pirms gada paustajām valdības nostādnēm nodokļu politikā vidējā termiņā,» intervijā laikrakstam Dienas Bizness norāda Latvijas Komercbanku sociācijas (LKA) vadītājs Mārtiņš Bičevskis.

«Nav skaidrs, kādi ir tie argumenti, kāpēc šis risinājums ir vajadzīgs gan šobrīd, gan arī tas vai būs ilgtspējīgs, Latvijas ekonomiku veicinošs. Visu laiku galvenais uzstādījums ir bijis tas, ka mums lielākā nobīde ir darbaspēka nodokļos - šajā jomā mums likmes ir augstākas, salīdzinot ar lietuviešiem un igauņiem. Valdība visu laiku apgalvoja, ka tā ir prioritāte, kuras sasniegšana, iespējams, pat jākompensē ar patēriņa nodokļa celšanu. Bet tā vietā kā pirmo soli mēs saņemam tieši patēriņa nodokļa mazināšanu, kas ir mulsinošs aspekts, un tas rada nekonsekvences sajūtu. No sirds ceru, ka darbaspēka nodokļu samazināšanas temps un gribēšana izdosies. Attiecībā uz PVN - būtu gribējies redzēt, ka tiek izvērtēta iespēja piemērot samazinātu likmi energoresursiem un varbūt meklēts vēl kāds risinājums,» valdības nodokļu politiku raksturo Bičevskis.

Ārzemju ceļojums pēc šogad piedzīvotās globālās pandēmijas šķita maz ticama iespēja, kas tomēr piepildījās īstajā brīdī. Esmu atgriezusies un vesela, piedzīvojuma izjūtas noķēru, taču atmiņā spēcīgi guļ sajūta, kad visu dienu esi pavadījis ar masku uz sejas.

Vasaru biju gatavojusies pavadīt, apceļojot Latviju, tieši tā, kā to aicināja darīt vietējie uzņēmēji un politiķi. Tomēr, savstarpējām robežām lielākajai daļai Eiropas Savienības valstu vidū atveroties, šie plāni mainījās, un 1.jūlijā es devos nedēļu garā ceļojumā uz Austriju. Ceļojuma mērķis bija ģimenes atkalredzēšanās.

Prieks par ceļojumu sākās līdz ar avio biļešu iegādi. Diemžēl smieklīga pārpratuma dēļ rezervējām lidojumu nepareizajos datumos. Pēc zvana "airBaltic" tika saņemta tūlītēja, laipna atbilde, ka ne par ko nav jāuztraucas. Pēc tam lidojuma datums tika mainīts dažu minūšu laikā. Arī biļešu cenas vasaras vidū labākas būt nevarēja - 108 eiro turp un atpakaļ.

Šodien uz viņām fokusējas starmešu gaismas Milānā, Amsterdamā un Tokijā.

Viņu vārdi lasāmi līdzās vīriešu kārtas smagsvariem, kas nosaka toni industriālajā dizainā. Viņas aicina sadarboties pasaules vadošie ražotāji. Viņu dizains nav izteikti ziemeļniecisks, drīzāk – eksperimentāls. Jau 2005.gadā, īsi pēc karjeras sākšanas, britu dizaina žurnāls Icon prognozēja viņām slavu un daudzsološu karjeru. Viņas ir jaunas, komunikablas un inteliģentas - zviedru dizaina grupas Front dalībnieces Sofija Lāgerkvista (Sofia Lagerkvist) un Anna Lindgrēna (Anna Lindgren). 2016.gada Milānas dizaina nedēļā duets prezentēja jaunus produktus sadarbībā ar Moroso, Thonet GTV, Axor/Hansgrohe, Qeeboo, Porro, Wallpaper Handmade, Alpi, Zero, Triennale di Milano (www.frontdesign.se).

Sākotnēji draugiem.lv bija vien draudzēšanās portāls, desmit gadu laikā radušies dažādi saistīti projekti, kas pamazām attīstījušies par atsevišķiem uzņēmumiem. Intervijā DB draugiem.lv izveidotāji Lauris Liberts un Agris Tamanis stāsta par desmit gados piedzīvoto, Amerikas pieredzi, neveiksmēm biznesā, kas piederas pie lietas, un atklāj, ka no nulles sākt biznesu ir grūtāk, bet tad, kad ir citi projekti, katra nākamā sākums ir vieglāks.

Desmit gadi – tas ir daudz vai maz?

L.L. Interneta pasaulē tā ir mūžība. Šie desmit gadi bijuši ļoti piesātināti. Pašiem liekas, ka daudz esam iemācījušies un sapratuši. Atskatoties pagātnē, uzsākot to visu, izpratne bija ļoti niecīga. Droši vien, ka tiktāl esam nokļuvuši, jo apkārt ir gudri cilvēki un mums paveicās ar atsevišķiem pakalpojumiem.

Kurā brīdī jūs sākāt darīt kaut ko papildu?

L.L. Jau pēc pāris mēnešiem, kad mēs palaidām draugiem.lv, bija ambīcijas, ka vajag kaut ko piedāvāt ārzemēs saistībā ar portālu. Mēģinājām jau pēc kāda pusotra gada un tad tā pamatīgi apsvilinājāmies.

Jebkurš bizness ir tāda trausla lieta, kuru man pagaidām izdodas noturēt, izdodas veiksmīgi tajā darboties

Tā intervijā DB saka Juris Ceplis. Viņš ir neredzīgs uzņēmējs, kurš pēc redzes zaudēšanas turpina strādāt un vadīt kompāniju, dodot darbu redzīgiem cilvēkiem un maksājot prāvus nodokļus valstij. Diemžēl valsts amatpersonu attieksme pret invalīdiem ir nievājoša, nesen neaizmirstamu pazemojumu piedzīvojis arī J.Ceplis. Anta Gulbe, uzņēmēja asistente, ņem viņu pie rokas, ved istabā, palīdz apsēsties pie galda, pieliek viņa roku pie kafijas krūzes osiņas un nenovērš no viņa ne acu, ja nu gadījumā ko ievajadzētos. Viņa bija iniciatore mūsu sarunai, jo ir pārliecināta, ka J.Ceplis var kalpot par paraugu daudziem redzīgajiem, kas negrib strādāt, vai arī tiem, kas to vien dara, kā sēž uz sociālajiem pabalstiem.

Lidostai Rīga tās ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ būtu jāattīstās straujāk nekā Kauņai vai Tallinai

To sarunā ar DB norāda A.C.B. uzņēmumu grupas tehniskais direktors Dzintars Pomers, kurš savulaik mūzikas vai sporta vietā izvēlējies inženierstudijas, bet vēlāk 15 gadus (1992–2007) vadīja lidostu Rīga, pēc viņa teiktā, noliekot to uz pareizajām sliedēm. DB jau rakstījis (15.01.2014.), ka nesen tika prezentēts 95,59 milj. eiro vērtais lidostas rekonstrukcijas projekts, kur piedalījās arī A.C.B. un Dz. Pomers – nu jau būvnieka statusā. Savukārt kaimiņvalstu lidostās vērojams straujāks pasažieru skaita kāpums nekā Rīgā.

Kā nonācāt celtniecībā, kāpēc savulaik izlēmāt mācīties Rīgas Politehniskajā institūtā (beidzis 1976. g.)?

Jau devīto gadu Rīgā norisināsies starptautiskais bārmeņu konkurss Olybet Flairmania. Starp 60 dalībniekiem no 20 dažādām pasaules valstīm būs arī trīs Latvijas pārstāvji un ir lielas cerības uz uzvaru. «Mēs esam maz, bet kvalitatīvi. Latvijā, ja kaut ko dara, tad pamatīgi un līdz galam,» biznesa portālam db.lv teic viens no konkursa organizatoriem Ivars Rutkovskis.

Sacensības 2010.gadā Latvijā aizsākās kā maza iniciatīva ar niecīgu budžetu un balstījās pamatā uz entuziasmu. Tagad tās izaugušas par pasaules līmeņa pasākumu. Par sākumu I.Rutkovskis stāsta: «Pirmkārt, gribējās parādīt Rīgu un Latviju. Otrkārt, bija vēlme sarīkot tādu konkursu, kurā pašiem gribētos piedalīties. Ar otru organizatoru Mārtiņu Rozenvaldu bijām piedalījušies daudzos konkursos un ņēmām vērā savu pieredzi. Vēlējāmies uzrīkot tādu konkursu, kurā katrs, kas ir atbraucis, ir «rokzvaigzne», nevis tikai pirmie desmit, kuriem visi skrien pakaļ, uķinās un klanās. Mēs nekoncentrējamies uz līderiem. Tas ir tāpat kā Olimpiskajās spēlēs - tajās piedalās daudzi, ne tikai Useins Bolts, kurš noskrien, uzstāda rekordu un saņem medaļu. Tas ir liela mēroga pasākums, uz kuru visi vēlas tikt.»

«Tieši Gaida Bērziņa laikā tika uzbūvēta šī «administratoru pūlu» sistēma, radās šīs administratoru apvienības, kas garantēja, ka parādnieks var tikt pie «pareizā» administratora, kas akceptēs kaut kādas «kreisās» ārpusbilances saistības, kas palielinās kopējo parādu un līdz ar to samazinās bankas iespējas saņemt atpakaļ savu naudu,» saka AS West Kredit valdes priekšsēdētājs Sergejs Maļikovs

Pēc notikušās advokāta Mārtiņa Bunkus slepkavības no visām pusēm tagad dzirdam stāstus, kas sākas apmēram tā «advokātu aprindās visi sen jau zināja». Varbūt jūs arī varat pastāstīt, ko «visi sen jau zina» jūsu aprindās?

Pastāstīšu kaut ko tādu, ko jūs neatradīsiet ne Google, ne Delfi, ne pietiek.com. Kreditēšanas nozarē darbojos apmēram no 1998.gada. Bet kāpēc es ar to vispār sāku nodarboties? Tāpēc, ka es pirms tam lielu naudu pazaudēju Capital Bank. Krievijas 1998.gada krīze skāra arī vairākas Latvijas bankas – bankrotēja Rīgas komercbanka un arī Capital Bank, kas atradās Brīvības ielā. Tad es pazaudēju 1 miljonu dolāru, kas tolaik bija ļoti daudz un arī tagad nav maz. Un zināt, kas bija bankas administrators? Jūs gan jau tajā laikā noteikti nebijāt dzirdējuši pat tādus vārdus kā «administrācija» un «likvidācija». Bankas likvidators tātad bija Ilmārs Krūms. Un zināt, kas viņam palīdzēja, skraidīja un pienesa papīrus? Gaidis Bērziņš un Lauris Liepa.

Karina Ķelle cenšas mainīt cilvēku attieksmi pret tādu ikdienišķu vielu kā piens – parādīt, ka tas var būt ne vien ēdiens, bet arī dabiska krāsviela, ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

«Pienraksti ir mans bakalaura darbs Latvijas Mākslas akadēmijā, kas pamazām pārvēršas produktu sērijā,» saka Karina Ķelle, Pienrakstu autore. Sākotnēji bakalaura darbu viņa gribējusi saistīt ar latvju zīmēm, taču, vērojot, cik ļoti populāras tās kļūst un cik plaši tiek izmantotas, Karina sāka domāt, ka varbūt to jau ir pārlieku daudz. «Varbūt vārds «zīme» jāskatās citādi, kā kaut kas tāds, kas nav taustāms. Negribējās darīt to, ko visi, un «pārnest» zīmes uz kaut kā un vienkārši paskaidrot katras nozīmi. Tas tomēr ir gada darbs, gribējās kaut ko lielāku,» viņa stāsta. Karina pievērsās tēmai par parādīšanos un pazušanu un pētīja, kā to panāk fiziskajā pasaulē, un nonāca pie termokrāsām. Tās ir ķīmiskas izcelsmes krāsas, kas mainās temperatūras iespaidā. Taču tās bija ķīmiskas, un viņa meklēja, vai kaut kas līdzīgs sameklējams dabas pasaulē.

Rīgas jaunās varas pirmā pilnvaru gada laikā paveikto darbu kvalitāti galvaspilsētas satiksmes sistēmas sakārtošanā sarunā ar laikraksta Diena žurnālistu Guntaru Gūti vērtē satiksmes eksperts Pauls Timrots.

Pēdējā gada laikā daudz dzirdama kritika par satiksmes organizēšanas dīvainībām galvaspilsētā. Kāda, tavuprāt, ir kopējā situācija Rīgā satiksmes jomā?

Patiesībā jau nekas liels un būtisks nenotiek. Drīzāk redzam jaunās varas jaunas politikas parādīšanu un pierādīšanu. Ja tev radusies iespēja parādīt sevi kā jaunu spēku, tad tev arī ir jāparāda, ka tu esi savādāks. Līdz ar to tev nav tik daudz laika, kamēr uzbūvēsi, piemēram, Ziemeļu pārvadu vai Rīgas apvedceļu, tāpēc, lai tu kļūtu pamanāms, tu ātri un butaforiski mēģini paveikt jebkādas lietas un iebāzt kāju durvīs. Līdz ar to no tāda politiskā viedokļa tā parādīšanās ir izdevusies – visi viņus ir pamanījuši. Cits jautājums, cik šī politika ir konsekventa un vēsturiski paliekoša.

Latgalē, Rugāju novadā ar zīmolu "Metta Steel" tiek ražotas ilgtspējīgas dizaina mēbeles mājai un sabiedriskajai telpai - metāla lampas,locīta metāla un nelīmēta ozolkoka plaukti, bāra krēsli un citi produkti.

"Gribējās radīt kaut ko skaistu un paliekošu, kaut ko tādu, ko citi neražo. Produktu ar augstu pievienoto vērtību. Apmierināt savu tieksmi pēc pašizpausmes. Iepriekšējas nodarbes uzlika rāmjus, šī nē," stāsta zīmola "Metta Steel" idejas autors Andris Gals.

Uzņēmuma piedāvājumā ir dažādi plaukti un konsoles no locīta metāla un nelīmēta ozolkoka, kā arī radīti gaismas ķermeņi - stāvlampas un griestu lampas, mēbeļu komplekti guļamistabai, skaistumkopšanai un citi. "Mums ir vēlme parādīt to, ka pamatīgam un ilglaicīgam ir vērtība. Kāpēc cilvēkiem patīk braukt uz senatnīgām pilīm un skatīties, kā tās no akmeņiem būvētas? Skaisti! Masīvas kāpnes no ozolkoka turas jau gadus trīssimt. Un neviens nepriecājas par saplākšņa mēbelēm, kas izturējušas tikai līdz modes tendenču maiņai," komentē A.Gals.

«Šorīt bija jātiek galā ar nelielu kļūmi. Naktī viesnīcā bija apstājusies apkure. Kā jau jaunā jomā, reižu pa reizei kaut kas gadās,» sasveicinoties stāsta Valters Bruss. Un tūdaļ arī vedina tālāk parādīt minimālisma stilā, pelēkos toņos ieturēto viesnīcu, alus darītavu ar spožiem toveriem un atturīgi eleganto restorānu

Valters Bruss ir uzņēmējs gandrīz kopš Latvijas neatkarības laika sākuma. Pieredzējis, prasmīgs, veiksmīgs. Viņa vadītā saimniecība ir liela Latvijas mērogiem – kurā vietā pēc platības, to viņš neesot skatījies. Pats saimnieks ierindots Latvijas turīgāko cilvēku vidū. Savulaik kopā ar domubiedriem aktīvi iesaistījies lauksaimniecības politikas virzīšanā – dibinājis un astoņus gadus vadījis Zemnieku saeimu, sabiedrisko organizāciju, kas aizstāv un pārstāv zemnieku intereses. Valteram Brusam šis rudens bijis notikumiem bagāts – 2. oktobrī atvērts restorāns, viesnīca un alus ražotne, visi ar vienu nosaukumu Zoltners. 1. novembrī viņš noskrēja Ņujorkas maratonu un tagad ir apņēmies dažus mēnešus vai varbūt pusgadu vadīt sava biznesa jaunu nozari – viesmīlību.

«Bija konkrēts brīdis, kad Juraša kungs pieteicās uz vizīti pie «donnas Danas». Viņš atnāca ar diezgan biezu mapīti. Tas bija tad, kad Finanšu policijā sākās reorganizācija.»

To intervijā DB saka bijusī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) Finanšu policijas pārvaldes direktora vietniece un Izmeklēšanas daļas priekšniece Ļubova Švecova.

Advokāts Aldis Gobzems intervijā Dienas Biznesam runāja par «vilkačiem», kas tiesībsargājošajās iestādēs piesedz būtībā organizēto noziedzību. Viņš minēja tādu «zelta trijstūri», ko nozarē visi zinot, - Jurašs, Čerņeckis un Bunkus. Juris Jurašs ir bijušais augsta ranga KNAB darbinieks, Kaspars Čerņeckis un Kaspars Bunkus - augstas VID amatpersonas. Jūs ilgus gadus strādājāt VID Finanšu policijā, varat par to kaut ko teikt. Vai jūs lasījāt šo interviju?

Lasīju šo interviju ar interesi un apbrīnu par to, ka cilvēks tik drosmīgi stāsta objektīvi pastāvošas lietas. Varu teikt, ka 99,9% no Gobzema intervijā teiktā ir patiesība. Tikai tas drīzāk nav trijstūris, bet četrstūris vai patiesībā vēl sarežģītāka figūra. Varbūt tā drīzāk ir piramīda, kuras augšgalā ir viena figūra, bet pamatus stiprina vēl dažas. Un notiek aktīvs menedžments šīs trijstūra piramīdas ietvaros starp tajā ietilpstošajiem darboņiem.

Interese arhitekta profesijā ir ļoti būtiska. Bez tās un vēlmes padziļināti izzināt, izskaidrot, iepazīties darba process nav reāls. Kā vēl viens ļoti svarīgs aspekts ir cilvēciskais faktors, jo bez tā abas puses nevar komunicēt procesā, uzskata arhitektu biroja Open Architecture Design (OAD) dibinātāja, vadošā arhitekte un dizainere Zane Tetere-Šulce. Gadiem ejot, viņa arvien vairāk apzinājusies, ko var un kas ir viņas virsvērtība.

Fragments no intervijas

Jūsu vadītais arhitektu birojs Open Architecture Design (OAD) nesen nosvinēja pilngadību. Kādi ir bijuši šie 18 gadi? Kā tos varētu raksturot no pirmsākumiem līdz šodienai – spilgtākie brīži, lielākie objekti?

Jāsāk laikam ar to, ka viss ir noticis secīgi un tieši tā, kā tam ir jābūt no 1 līdz 18. No sākuma ir absolūti intuitīvas darbības līdz šodienai, kad mēs mēģinām tās veikt pamatoti, apzināti un kaut kādā mērā arī stratēģiski. Man laikam paveicās ar īsto laiku un vietu, jo es sāku 2000. gadu vidū, kad Latvijā bija lielais bums – visiem bija visas iespējas, deva lielus kredītus, un viss notika. Jau ātri sāku strādāt pirmajā, vienīgajā birojā, kurā jebkad esmu strādājusi. Esmu ieguvusi izglītību, bet kaut kādā mērā esmu tāda, kas daudz ko iemācījusies pašmācības ceļā. Studiju gados taisīju mazas haltūriņas – dažādus interjera projektiņus. Pabeidzot universitāti, biju sazīmējusi divas mājas, un divus gadus vēlāk nodibinājām šo biroju. Sociāli biju diezgan aktīva, burbulī, kurā es atrados, bija daudz aktīvu jauniešu, kuri veidoja vairākas jaunas vietas. Pieļauju, ka publiski tiku pamanīta ar restorānu Hospitālis – bija tāda pilnīgi traka vieta, kuru atvēra trīs dakteri. Mēs tādi frīki satikāmies ar lielām ambīcijām un mazu izpratni – viņi par restorānu biznesu, es – par dzīvi. Izveidojām šādu traku vietu, un to izreklamēja pa visu pasauli. Tas bija viens no izrāviena punktiem.

Liepājniece Ilze Šupstika pamet labi atalgotu darbu, lai no sirds nodotos tam, par ko kādreiz teica «nekad», radījusi bērnu apģērbu zīmolu Little lion

Ilze nekad apzināti nav mācījusies šūt, bet vidusskolas laikā apmeklējusi dažādus pulciņos. Kleitas Ilze savai meitai nekad nav pirkusi veikalos, vienmēr šuvusi pati, tomēr nebija iedomājusies, ka šūšana varētu kļūt par pamatnodarbošanos. «Kad man kādreiz teica – tev ir tik skaistas kleitas, vajadzētu ar to nodarboties, man likās – nu nē, negribu būt šuvēja. Valdīja stereotips – ja ir augstākā izglītība, tad taču nestrādā par šuvēju, » viņa stāsta.

Viņa strādājusi algotu darbu, saņēmusi labu atalgojumu, taču kādā brīdī radusies sajuta, ka vairs nejūt piepildījumu, kaut kas ir jāmaina. Arī Ilzes vīrs viņu atbalstīja un mudināja iet prom no darba, nopirka sievai audumus, un viņa sāka darboties. Sākotnēji viņa sprieda, ka varētu strādāt ar trikotāžas audumu, jo tas ir vienkāršāk. «Sāku skatīties, ko dara citi, un darīju pilnīgi pretējo. Tie, kas mājas apstākļos kaut ko šuj, lielā mērā izmanto trikotāžu, taču šis audums nebija īsti manējais. Man ir svarīgi, ka manām kleitām ir kokvilnas oderīte, skaistas podziņas un auduma pogu cilpiņas, lai kleitas ir svinīgas, taču lai ir arī viegli mazgājamas. Citi vecāki saka – galvenais, lai kleitas nebūtu jāgludina, tāpēc cenšos izmantot šādus audumus,» stāsta Ilze. Visbiežāk apģērbu radīšanai tiek izmantota kokvilna, mākslīgais zīds, zīds, samts, bet oderēm pārsvarā tiek izmantota kokvilna.