Georgs Jankovskis pirms vairāk nekā 50 gadiem licis pamatus jaunai ārstniecības metodei — osteorefleksoterapijai Georgs Jankovskis ir gan zinātnieks, gan ārsts, kurš vēl šobrīd, 88 gadu vecumā, regulāri pieņem pacientus.
Profesoru sastopam Latvijas Universitātes (LU) Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā viņa pieņemšanas laikā. 39 gadus vecajai Santai ir miopātija, iedzimts muskuļu vājums, ar kuru sirgstošie parasti ir spiesti savu dzīvi pavadīt ratiņkrēslā. Pēc osteorefleksoterapijas kursa Santa ir spējusi patstāvīgi nostāties kājās un staigāt.
«Viņa kļuvusi arī skaistāka,» pelnītu komplimentu izsaka profesors Jankovskis un skaidro, ka osteorefleksoterapijas iedarbībā tiek atbrīvotas cilmes šūnas, kas ir kaulu smadzenēs, — tās izplatās un labvēlīgi ietekmē visu ķermeni, atjaunojot bojātās šūnas.
Vienkārši izsakoties, osteorefleksoterapija ir «dūriens kaulā». Šī metode balstās uz atklājumu, ka kaulu nervi ir saistīti ar muguras un galvas smadzenēm, un, kairinot kaulu receptorus, iespējams ietekmēt citas organisma sistēmas un funkcijas. «Un to mēs darām jau 50 gadus, pasaulē līdz tam neviens par to nezināja. Esam atklājuši vienu klasisku nodaļu pasaules medicīnā,» saka Georgs Jankovskis.
Bez kruķiem un spieķa
Viņa nākamais pacients ir Nikolajs, kuram arī ir jau pāri 80 un kurš «pēc dūriena» nāk jau 23. gadu. «Kad pirmoreiz biju atnācis pie daktera, nevarēju sajust ne garšu, ne smaržu, man bija vāja līdzsvara izjūta, staigāju ar kruķiem. Uzsākot terapiju, pirmā pēc trim mēnešiem atgriezās garša, pēc gada jau varēju droši iet ārā, bet pēc pieciem gadiem man vairs nebija vajadzīgs pat spieķis,» stāsta Nikolajs, kurš žirgtā solī ienācis ārsta kabinetā.
Osteorefleksoterapija palīdz ārstēt ap 80 slimību, ieskaitot depresiju, bet tā var tikt izmantota arī profilaktiskos nolūkos veselības saglabāšanai un uzlabošanai. «Tā dod iespēju pagarināt dzīvi,» uzsver metodes autors. Šai metodei nav blakusparādību, izņemot iespējamas lokālas sāpes dūriena vietā, kas pāriet pāris dienu laikā. Georgs Jankovskis neesot skaitījis, cik pacienti jau ir izārstēti, bet pieņemšanas dienās uz institūtu atnākot vidēji 30 cilvēki.
Zinātnieks ir aizstāvējis trīs disertācijas — par kaulu smadzeņu refleksiem normālos un patoloģiskos apstākļos, kā arī osteorecepciju. Šī disertācija, kas aizstāvēta 1982. gadā, izdota atsevišķā grāmatā un bija pamats osteorefleksoterapijas izveidošanai un attīstīšanai.
Metodi varētu eksportēt
LU Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūtā profesors strādā kopš 1953. gada. «Agrāk mūsu Eksperimentālās fizioloģijas laboratorijā bija 20 darbinieki, un katrs ir devis savu ieguldījumu izpētē. Katrai sajūtai ir sava sensorā sistēma, bet kaulu sensorā sistēma līdz tam nebija pētīta. Tagad šajā jomā aizstāvētas jau astoņas doktora disertācijas. Mums ir 28 izgudrojumi, un pašlaik veicam patenta izstrādi,» stāsta profesors.
Tiek plānots kopā ar metodi patentēt aparatūru, ar kuras palīdzību varētu mērīt kaula blīvumu. Tā ir vienīgā medicīniskā metode, ko Latvija varētu eksportēt uz ārzemēm, viss pārējais ir importēts, apgalvo Georgs Jankovskis. «Tiesa, pagaidām mēs no tā neko neesam nopelnījuši, jo mūs vairāk ir interesējis pētnieciskais darbs. Patentēšana prasa laiku un naudu. Ja metode būtu bijusi patentēta, to varētu pārdot, taču man nav žēl, ka nav izdevies kļūt par miljonāru. Galvenais gandarījums ir no tā, ka osteorefleksoterapija ir izplatījusies visā pasaulē un ka tā palīdz cilvēkiem.»
Ārsts atklāti atzīst arī to, ka daudzi cilvēki šai metodei, dūrienam kaulā, netic. Gan tāpēc, ka tā ir tik vienkārša, gan — tik atšķirīga no ierastās ārstēšanās ar aptiekā nopērkamiem medikamentiem. «Prasa, ko mēs tur ievadām. Neko mēs neievadām! Nevar tam pacientam ieskaidrot, ka mēs iedarbojamies ar spiedienu, ka tas ir tas svarīgākais. Šūna ir sfēriska, un, ja tā tiek ar dūriena palīdzību saspiesta, tiek radītas jaunas kaulu šūnas. Tā var ārstēt, piemēram, osteoporozi — neizmantojot medikamentus, kuri dārgi maksā, bet nepalīdz.»
Iztiek bez aptiekas
Padomju gados varas attieksme pret osteorefleksoterapiju bijusi labvēlīgāka nekā tagad, teic Georgs Jankovskis. «Ministrijas medicīnas zinātniskā padome mums insitūtā uzdeva rīkot osteorefleksoterapijas kursus, kas tika reklamēti visā Savienībā. Rakstu, arī populārzinātnisku, gan ir bijis daudz toreiz un tagad, bet cilvēki jau nelasa.»
Pie osteorefleksoterapijas metodes atklāšanas Georgs Jankovskis nonācis ķirurga darbā. «Sākumā, protams, neapjautu, ka šī metode varēs palīdzēt tik daudzos gadījumos. Kopš studiju gadiem veicu ortopēdiskas operācijas, griezu ceļus, gūžas, muguru. Anestēzijai likām žņaugu un laidām iekšā novokaīnu. 1957. gadā, kad šefa nebija klāt, man bija atnācis pacients, kuram es izlēmu iedurt bez žņauga. Pamēģināju, un bija liels efekts. Tādā veidā es «uzķēros» uz šīs idejas.
Vēlāk gadījās tā, ka manam jaunākajam dēlam divu nedēļu vecumā taisīja prettuberkulozes poti, un viņam sastrutoja kauliņš. Aprunājos ar visiem dakteriem un profesoriem, un neviens nezināja cita padoma kā tikai zāles. Tad es pats ķēros klāt, iedūru divas adatas, pa vienu vadīju iekšā streptomicīnu, pa otru skaloju ārā strutas. Redzēju, kā viņš pirmoreiz paceļ gaisā roku, bet pirms tam viņam pat kreklu nevarēja uzvilkt, rociņa bija kā nolēmēta.»
Georgs Jankovskis atceras, ka sākumā mēģinājis pacientiem ievadīt novokaīnu, fizioloģiskā sāls šķīdumu, streptomicīnu un citas vielas, bet tad ievērojis, ka galvenais efekts ir no spiediena kaulā, un nekādas zāles nav vajadzīgas. «Vīrusu, piemēram, ar zālēm nevar izārstēt. Organisms pats sevi ārstē, rada sev vajadzīgās vielas. Mēs varam tikai tam palīdzēt.»
Spiediens kaulā palielinās arī no kustībām. «Veicot 20 pietupienus, mēs varam pagarināt savu dzīvi. Ja kustības nav iespējamas, ja cilvēks ir slims, tad spiedienu var radīt mākslīgi, ar dūrienu kaulā, tā it kā aizvietojot kustības.»
Medicīna un mūzika
Profesors atzīst, ka tā viņam bijusi sportiska aizraušanās — nodarboties ar to, kas nav zināms. «Man bija sportisks azarts pētīt un pierādīt to, ko neviens nav pētījis. Jā, laikam esmu azartisks pēc dabas, jo man ļoti nepatīk zaudēt tenisa maču. Tad es kašķējos, meklēju kļūdas un mēģinu pierādīt savu taisnību.»
Tenisu Georgs Jankovskis spēlē jau kopš ģimnāzijas laikiem 30. gados un vēl joprojām nelaiž garām izdevību vismaz vienu reizi nedēļā divas stundas uzspēlēt. Ne vien kustības, profesors tic, ka arī mūzika var ārstēt. Viņam pašam ir ne vien medicīniskā, bet arī augstākā vokālmākslas izglītība. Georgs Jankovskis ir koncertējis līdz 70. gadu sākumam un dziedājis arī Latvijas Radiofonā. Viņa balss dotumi mantoti no tēva — pirmskara Latvijā pazīstama dziedātāja Aleksandra Jankovska, kurš mira 1937. gadā, nodziedot savu pēdējo Nemorīno āriju no operas Mīlas dzēriens.
«Medicīnu sāku studēt 1940. gadā, bet 1943. gadā aizgāju pie tēva skolotāja profesora Paula Saksa un jautāju, vai es varētu dziedāt. Nodziedāju viņam «Čuči, guli līgaviņa» un saņēmu atzinumu, ka varu mācīties dziedāt. Mācījos pie profesora Saksa, paralēli studēdams Medicīnas fakultātē. Kad beidzās karš, iestājos konservatorijā. Sākumā saņēmu divas stipendijas, tas bija blēdīgi,» smejas profesors.
Savukārt sākotnējā izvēle par labu medicīnas studijām bijusi Rīgas 1. ģimnāzijas klasesbiedra Andreja, profesora Rudzīša dēla, iedvesmota. «Mēs, seši no vienas klases, aizgājām studēt medicīnu.»
Iedur kaulā
Georgs Jankovskis neapgalvo, ka tieši osteorefleksoterapija ir tā, kas ļauj viņam pašam joprojām būt fiziski un garīgi lieliskā formā. «Ja es būtu spekulants, es teiktu, ka tā ir metode. Tiesa, ilgdzīvotāju manā ģimenē nav — tēvs nomira 43 gadu vecumā, vectēvam bija 32, mātei 67, brālim 72 gadi. Varbūt to tomēr var uzskatīt par pierādījumu metodes iedarbīgumam, jo kopš 1971. gada dūrienu kaulā esmu šad tad saņēmis. Protams, tas nelīdzēs, ja sāksiet slimot ar HIV vai tamlīdzīgām slimībām, tad uz ilgu dzīvošanu varat necerēt.»
Svarīgs ir arī dzīvesveids, piekrīt profesors. «Vispārējam veselības stāvoklim ir jābūt normālam, un tas ir pastāvīgi jāuztur. Ja man ir pietiekami daudz gribas un laika, es diezgan bieži ātrā tempā soļoju vai paskrienu no Asariem līdz Vaivariem, mājās pavingroju. Ir jau slinkums, bet kādus 20 pietupienus es izdaru, krēslu uz augšu pacilāju. Ļoti daudz es nevingroju, tomēr pietiekami, lai varētu skriet un spēlēt tenisu un strādāt ar slimniekiem, kas arī prasa zināmu nervu slodzi. Kustos, un tiklīdz ir kādas sāpes, kas tāds, kur noder mana metode, es to izmantoju — ieduru kaulā.»
#1/3
#2/3
