Kāpēc gan kaut ko darīt vienkārši, ja var sarežģīti, turklāt dārgi – diemžēl tieši šāda gadiem ilgi ir bijusi Latvijas likumdevēja loģika, un, lai gan Saeimas sasaukums laiku pa laikam mainās, tas darbības principi paliek mūžam nemainīgi. Šoreiz tas vistiešākajā mērā ir attiecināms uz Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputātu lēmumu, pieļaujot iespēju prasīt a/s Sadales tīkls, lai šis uzņēmums pērk koksni, kas iegūta, attīrot stigas ap energolīnijām.
Ņemot vērā, ka mūsu valstī joprojām ir pietiekami daudz energolīniju, kas nav ieraktas zemē, ir tikai normāli, ka noteiktai mežu teritorijai ap tām ir jābūt attīrītām kaut vai tāpēc, lai katru reizi, kad nokrīt kāds koka zars, vairākos simtos mājsaimniecību un uzņēmumu, vienkārši sakot, nepazustu elektrība.
Ar šādām situācijām elektroenerģijas lietotājiem diemžēl ir jārēķinās gadiem ilgi, ir īpaši brīžos, kad parādās teju niecīgākā vēja pūsma, tāpēc risinājumam šajā jomā ir jābūt. Tāpat jāņem vērā, ka liela daļa energolīniju šķērso privātus mežus, un tas nozīmē, ka mehānismam ir jābūt tādam, lai to īpašnieki neciestu zaudējumus. Piemēram, visām pusēm pieņemams būtu risinājums, ka Sadales tīkls finansē traucējošo koku izzāģēšanu, apmaksā mežizstrādātājiem izcirsto vietu satīrīšanu, kas savukārt tālāk jau paši vienojas ar mežu īpašniekiem par to, kas un ka tiks darīts ar katru nozāģēto priedi, bērzu vai egli. Savukārt tagad, pieļaujot iespēju, ka Sadales tīklam varētu būt jāsamaksā mežu īpašniekiem par nozāģētajiem kokiem, tos atpērkot, deputāti ir parūpējušies par totālu absurdu. Principā sanāk, ka Sadales tīklam varētu tikt uzticēta pilnīgi jauna funkcija – koksnes iepirkšana un, ņemot vērā, ka šā uzņēmuma pamatdarbība neparedz egļu, priežu vai bērzu pārstrādi, faktiski arī pārdošana. Paši mežkopības nozarē nodarbinātie atzīst, ka principā nosacījumi ir radīti tadi, lai nopelnīt varētu visi. Tomēr šeit vajadzētu ņemt vērā pāris būtiskus aspektus, par kuriem attiecīgās Saeimas komisijas deputāti acīmredzot nav aizdomājušies.
Pirmkārt, Sadales tīklu darbinieki no koksnes biznesa neko daudz nesaprot, un tādējādi uzskata, ka ir gaidāmas tikai papildu izmaksas, kuras atpelnīt nekādi neesot iespējams (lai gan koksnes biznesa profesionāļi apgalvo pretējo). Taču to var saprast, jo Sadales tīkla bizness tiešām ir saistīts ar enerģētiku, nevis koksnes pirkšanu, un, pats ļaunākais – arī pārdošanu. Otrkārt, nevajag aizmirst, ka Latvijā jau zināmu laiku tiek gatavota augsne tam, ka patērētājiem par elektroenerģiju perspektīvā būs jāmaksā vairāk. Šādu papildu pienākumu noteikšana faktiski iedotu trumpi rokās tiem, kuri gaida īsto brīdi, lai sabiedrību un atbildīgās institūcijas iepazīstinātu ar jauniem tarifu plāniem, jo būšot taču jaunas funkcijas, izmaksas, klapatas utt.
Jāpiebilst, ka šis nebūt nav vienīgais piemērs ačgārnajai Latvijas likumdevēja domāšanai. Piemēram, ir plānots noteikt, ka privātajiem pasta piegādātājiem būs «jāsamet» 26% no savas peļņas, lai tādējādi uzturētu valsts kompāniju Latvijas Pasts. Vienkārši sakot – gribi iznēsāt pastu Latvijā, maksā «jumtam»!