Sabiedrības vājais finanšu izglītības līmenis ir viens no iemesliem, kādēļ cilvēki kūtri izvēlas izmantot noguldījumu pakalpojumu sniegtās iespējas, liecina komunikācijas, tirgus un sabiedriskās domas izpētes aģentūras A.W.Olsen&Partners veiktais pētījums par indivīdu finansiālās uzvedības izmaiņām.
Deviņdesmitajos gados piedzīvotais noguldījumu bums, pēc zinātnieku domām, arī lielā mērā bija saistīts ar zemo finanšu izglītības līmeni, turklāt kā negatīva pieredze tas ietekmējis uzkrāšanas paradumu veidošanos sabiedrībā nākamajos piecpadsmit gados.
Hansabankas Investīciju produktu vadītājs Renārs Karašs uzskata, ka finanšu pakalpojumu izmantošanas jomā notiek normāla attīstība. Deviņdesmitajos gados kredītiestādes piedāvāja vienkāršākos pakalpojumus – depozītus un naudas pārskaitījumus, pēc tam attīstījās jau sarežģītāki produkti, kā hipotekārie kredīti, patēriņa kredīti. Trešajā fāzē, kas sākas tagad, attīstīsies tādi finanšu instrumenti kā ilgtermiņa ieguldījumi finanšu fondos, pensiju kapitālā, uzkrājošā dzīvības apdrošināšanā utt. "Protams, nekur nepazūd arī iepriekšējās fāzēs attīstītie produkti," piebilst R.Karašs.
Sociālantrapologs, Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātes lektors Klāvs Sedlenieks uzskata, ka tādu uzņēmumu kā banka Baltija un Auseklītis gals norāda, kādēļ cilvēki vairs negrib noguldīt. "Toreiz milzīgs burkāns bija uzkarināts cilvēkiem deguna galā par iespaidīgiem procentiem un fantastisku peļņu. Šodien neviens vairs nepiedāvā 100% vai 50% gadā. Un, ja piedāvātu, cilvēki apdomātu un diez vai noguldītu," ir pārliecināts zinātnieks. Pēc viņa ieskatiem, toreizējās izglītības trūkums bija iemesls, kādēļ cilvēki ieguldīja.
Atšķiras cilvēku skatījums uz nākotni šodien un 90-to gadu sākumā. "Toreiz cilvēkiem bija mazāk pārliecības par savu nākotni nekā šodien. Daudziem nebija darba vai arī ienākumi bija visai nestabili un mazi. Līdz ar to cilvēki darīja to, kas bija drošāk – viņi uzkrāja, jo viņiem tika piedāvāti lieli peļņas procenti. Šodien, savukārt, kad bezdarba līmenis ir zems, cilvēki optimistiskāk skatās uz rītdienu un ir gatavi ne tikai uzkrāt, bet arī uzņemties kredītsaistības," saka finanšu kompānijas Baltijas Izaugsmes Grupa (BIG) valdes priekšsēdētājs Juris Pūce.
Sociālantropoloģe Agita Lūse uzsver, ka finanšu izglītība toreiz bija zemākā līmenī nekā tagad. "Arī tad vēl nebija atbilstošas pieredzes, un uzticības līmenis līdz ar to bija augstāks. Tad uzticības līmenis kritās un, iespējams, tas atstāja iespaidu uz cilvēkiem arī šodien," secina A.Lūse.
Pēc socioloģes Irinas Žemčugovas, kompānijas Latvijas Reitingi direktores, domām, finanšu uzvedībā liela nozīme ir cilvēku vēlmei ātri un daudz nopelnīt. Taču liela nozīme mūsdienu rīcībai ir arī deviņdesmitajos gados iegūtajai pieredzei. "Šodien cilvēkiem ir vairāk informācijas un cilvēki domā, ko viņi dara. Es domāju, ka tagad tāda banka Baltija nedabūtu klientus," ir pārliecināta socioloģe.
Savukārt, Austrumeiropas eksistenciālās psihoterapijas asociācijas vadītājs, psihoterapeits Ansis Jurģis Stabingis ir pārliecināts, ka toreiz patērētāju filozofija nebija tik spēcīga kā tagad. "Tas ir loģiski, jo inflācijas koeficienti ir lielāki nekā depozītu," atšķirības iedzīvotāju finanšu uzvedībā skaidro naudas psiholoģe, psihoterapeite, Latvijas Ģimenes centra prezidente Ginta Ratniece. Vienlaikus psihoterapeite norāda, ka bankas piedāvā izdevīgākus risinājumus un cilvēki, kuriem ir brīvi līdzekļi, sāk izglītoties un efektīvāk ieguldīt naudu finanšu tirgū. "Taču tie instrumenti, kuros iespējami augstāki peļņas koeficienti, ir sarežģītāki un bez īpašas finanšu izglītības nav tik vienkārši izmantojami, savukārt, vienkāršāko, kā depozīts un uzkrājošie konti, piedāvā zemas procentu likmes, un tas mūsdienu inflācijas apstākļos šķiet neizdevīgi," norāda naudas psiholoģe.
Vairums aptaujāto ekspertu uzskata, ka liela nozīme ieguldījumu kultūras izveidē ir izglītojošiem pasākumiem, kurus būtu jāveic kā finanšu iestādēm, tā arī valdības līmenī. G.Ratniece min, ka ar laiku attīstīsies finanšu konsultācijas ieguldījumu jautājumos, un tad arī noguldījumu izvietošana notiks adekvātāk. "Ir jābūt informatīvajam atbalstam tiem cilvēkiem, kas ir morāli gatavi uzkrāt. Un tieši no valdības puses, jo finanšu institūcijām nav lielas uzticēšanās," uzsver I.Žemčugova. G.Ratniece ir skeptiska pret informatīvo pasākumu efektīgumu, ja vienlaikus reklāmas propagandē ko citu. Pēc viņas ieskatiem, būtu jāierobežo vieglo kredītu iegūšanas reklāmas, jo izskaidrošanas darbs iedarbojas uz racionāliem cilvēkiem, savukārt, reklāma strādā uz zemapziņu.
Tatjana Sivacka, diplomēta psiholoģe-praktiķe, konsultāciju kompānijas DAS Serviss direktore un projekta Mystery Shoppers Lv autore, uzskata, ka finanšu iestādēm ir jābūt tām, kuras uzņemas aktīvu lomu sabiedrības izglītošanā. "Ja, izmantojot televīziju, var piesaistīt cilvēku uzmanību, tad vēlāk ir jāskaidro un jāiesaista cilvēki nopietnākajā diskusijā, rīkojot seminārus," norāda T.Sivacka. Pēc viņas ieskatiem, labs piemērs ir bezmaksas konsultanti bankās, kas var visu izskaidrot un izstāstīt cilvēkam.
"Lai cilvēki būtu gatavi vairāk ieguldīt un krāt, ir jāuzlabo sabiedrības finanšu izglītība. Tas jādara vēl skolas līmenī," saka Boriss Falkovs, soc.psih.mag, soc.psih.kat.doktorants, sertificēts suggestologs, praktizējošs psihologs. Zinātnieks konstatējis, ka arī ekonomikas studentiem trūkst zināšanu par dažādiem finanšu instrumentiem. Viņš norāda, ka ASV apmēram 90% iedzīvotāju aktīvi spēlē biržas operācijās. Cilvēkiem, kas aiziet pensijā, parasti ir kaut kādas obligācijas vai akcijas. ASV ir skolas programmas, kas sniedz bērniem nepieciešamas zināšanas finanšu jomā.
A.Lūse domā, lai cilvēki vairāk aizdomātos par uzkrājumiem, ir jānāk iniciatīvai no vietējām organizācijām. Piemēram, 20.gadsimta sākumā pastāvēja krājēju sabiedrība, kur cilvēki, apvienojot savus līdzekļus, uzglabāja tos. "Mūsdienas finanšu aģenti ir ļoti bezpersoniski. Bet, ja cilvēki pazīst viens otru, pazīst cilvēkus, kas darbojas ar viņu naudu, uzticības līmenis ir lielāks," norāda A.Lūse.
Liela daļa ekspertu ir pārliecināta, ka jāuzlabojas ekonomiskajai situācijai, lai cilvēki aizdomātos par uzkrāšanas iespējām. "Būtu jāuzlabojas ekonomiskajai situācijai, jo šobrīd ir liela nestabilitāte, mēs nevaram prognozēt, kas notiks ar naudu un vispār," norāda Tatjana Jegorova, psihoterapeite, semināra "Nauda? Nauda. Nauda!" vadītāja. K.Sedlenieks domā, ka uzkrāšanai nepieciešams augstāks uzticēšanās līmenis kopējai ekonomikas stabilitātei. "Man nav vērts krāt 20 gadus, ja es nezinu, kas notiks ar šo naudu," uzsver zinātnieks.
Arī Tālis Tisenkopfs, LU Sociālo zinātņu fakultāte, profesors, Socioloģijas nodaļas vadītājs, domā, ka uzkrājumu kultūras veidošanās ir lielā mērā saistīta ar ekonomisko stabilitāti un par to pirmām kārtām būtu jārūpējas valdībai. "Cilvēki nav piedzīvojuši ilgtermiņa stabilitātes laiku. Lai uzkrātu, ir vajadzīga šāda stabilitāte," saka A.J.Stabiņģis.
Lai gan finanšu iestāžu pārstāvji ir pārliecināti, ka Latvijā tuvākajā laikā notiks straujāka uzkrājumu veidošanas paradumu attīstība, tomēr zinātnieki par to nav tik vienprātīgi pārliecināti.
Cilvēku uzvedība jau mainās, uzsver Renārs Karašs no Hansabankas. 2007.gada otrajā pusgadā pensiju 3.līmenim minētajā kredītiestādē pieteikušies gandrīz 20 000 dalībnieku (19 800), kas apliecina, ka iedzīvotāji sāk vairāk domāt par ilgtermiņa ieguldījumu veikšanu. Arvien populārāka kļūstot ietaupījumu izvietošana dažādos mūsdienīgos uzkrājumu produktos — ieguldījumu fondos, dinamiskajos depozītos -, norāda bankas speciālists. Mājsaimniecību ieguldījumi dažādos finanšu instrumentos no 2007.gada 1.janvāra līdz septembra beigām pieauguši par 31,9%, sasniedzot 440 miljonus latu, liecina statistikas dati. Strauji attīstās uzkrājošā dzīvības apdrošināšana. Tāpat aug uzkrājumi otrajā pensiju līmenī, tā Hansabankas pārvaldīto otrā līmeņa pensiju fondu apjoms pērnā gada pirmajos deviņos mēnešos pieaudzis par 81%. Vēl straujāk šajā laikā audzis Hansabankas pārvaldīto trešā līmeņa pensiju jeb brīvprātīgo pensiju uzkrājumu apjoms - par 86%.
"Cilvēku uzvedība mainās tāpēc, ka viņi arvien labāk apzinās uzkrāšanas sniegtās iespējas. Finansiālās rezerves var kalpot kā drošības spilvens gadījumos, ja pēkšņi pasliktinās mājsaimniecības finansiālā situācija. Nelabvēlīgas demogrāfiskās situācijas attīstības dēļ valstij nākotnē būs arvien grūtāk nodrošināt pensijas, kas spētu nodrošināt augstu dzīves līmeni vecumdienās. Tāpēc gudri rīkojas cilvēki, kas jau jaunībā rūpējas par papildus nodrošinājumu šim dzīves periodam," skaidro R.Karašs.
Turklāt eksperti atzīst, ka īstermiņa kredīti, kas ir paredzēti ienākumu un izdevumu sabalansēšanai nelielā laika periodā, var būt arī uzkrājošas mājsaimniecības bilancē. "Var būt gadījumi, kad cilvēks, kam ir nopietni ilgtermiņa ieguldījumi, saskaras ar situāciju, ka viņam ir nepieciešama noteikta papildus summa. Un šajā gadījumā var izrādīties, ka paņemt patēriņa kredītu uz dažiem mēnešiem viņam ir izdevīgāk, nekā izņemt šo summu no uzkrājumu konta vai pārdot savas investīciju fonda daļas," saka BIG valdes priekšsēdētājs Juris Pūce.
Uzkrāšana un aizņemšanās ir divi procesi, kas notiek paralēli. "Ja mēs paskatāmies statistikas datus, tad varam konstatēt, ka 2005.gadā Latvijā mājsaimniecību depozītu ieguldījumu un kredītu summas bija ļoti tuvu vienādām, savukārt, šodien vērojams iespaidīgs kredītu pārsvars pār depozītiem. Latvija ir salīdzinoši jauna valsts, un šeit sakrātais kapitāls pēc PSRS sabrukuma vēl ir niecīgs, ja salīdzinām ar valstīm, kur tas tika krāts daudz ilgāk. Tieši ar to ir izskaidrojams fakts, ka brīvā kapitāla plūsmas apstākļos kredīti pagaidām pārsniedz uzkrājumu un vietējā kapitāla apjomu. Domāju, ka tikai pēc vairākiem gadiem līdz ar ekonomikas attīstību Latvijā izsniegtajos kredītos figurēs Latvijas iedzīvotāju ieguldījumi, nevis vāciešu, zviedru vai citu valstu, kā tas notiek šodien," uzskata finanšu kompānijas BIG valdes priekšsēdētājs Juris Pūce.
Pēc Jura Pūces domām, nākotnē kredītu un uzkrājumu balanss mainīsies nevis uz kredītu apjoma samazināšanās rēķina, bet gan uz uzkrājumu pieauguma rēķina. "Kreditēšanas apjomam nav pamata samazināties, un to pierāda arī attīstīto valstu pieredze. Piemēram, Zviedrijā pusmūža cilvēkiem ir nauda, kuru viņi nevar iztērēt un iegulda, taču tajā pašā laikā tur pastāv arī ļoti lieli kreditēšanas apjomi. Līdz ar to, pieaugot valsts attīstības līmenim, pieaugs iespējas aizdot, ko arī aktīvi izmantos," skaidro J.Pūce.
Tatjana Sivacka, diplomēta psiholoģe-praktiķe, arī ir novērojusi, ka ieguldījumi kļūst arvien populārāki. Pēc viņas vērojumiem, ļoti populāri pēdējā laikā kļuvuši ieguldījumu fondi. "Tagad, kad kreditēšanas politika tika izmainīta, cilvēki arvien vairāk aizdomājas par ieguldījumiem – bet viņus interesē tādi ieguldījumi, kas atnestu labas dividendes," uzsver psiholoģe, vienlaikus norādot, ka tagad parādīsies tendence mazāk aizņemties un vairāk noguldīt.
Psihoterapeits Ą.J.Stabiņģis uz nākotni skatās pesimistiskāk: "Domāju, ka lēnām, pamazām, pirmais kredītu ņemšanas bums ir garām. Daudzi cilvēki tagad ir parādu verdzībā, brīvprātīgā. Arī nedzimušie bērni ir pārdoti parādu verdzībā, līdz ar to varbūt cilvēki kļūs prātīgāki."
Klāvs Sedlenieks uzskata, ka uzkrājumu kultūrai veidoties traucē Latvijā izveidojusies tradīcija izlikt visiem redzamā vietā patēriņu. Vēl vienu uzkrāšanai nelabvēlīgs faktors ir inflācija. "Jo lielāka inflācija, jo mazāka vēlme kaut ko uzkrāt," norāda sociālantropologs, "Latvijā jau gadiem procenti, kurus maksā bankas, nespēj nosegt inflāciju, jo tā vietā lai sakrātu naudu, es viņu zaudēju."
Psihoterapeite Ginta Ratniece atgādina, ka rietumos ir daudz pētījumu par uzkrājumiem un tajos ir noskaidrots, ka cilvēki, kas uzkrāj, ir daudz pārliecinātāki par sevi un spēj labāk menedžēt savu dzīvi. Savukārt, cilvēki, kas neuzkrāj, ir nepārliecinātāki, uzskata, ka problēmas ir ārpusē, nevis viņos un ka no viņiem maz kas ir atkarīgs.
Socioloģe Irina Žemčugova domā, ka cilvēks var domāt par investīcijām tad, ja ir normāls finansiālais stāvoklis. "Latvijā vairums izjūt finanšu trūkumu un par to nedomā pagaidām," novērojusi socioloģe, "Ja cilvēkiem būs pietiekami līdzekļu un viņi būs apmierinājuši savas primārās vajadzības, tad viņi domās par to, kas būs rīt, kā nodrošināt sevi un bērnu un kā veidot uzkrājumus. Kamēr cilvēkam ir neapmierinātas primārās vajadzības, viņš nevar domāt par nākotni." Boriss Falkovs norāda uz banku piedāvājumu neizdevīgumu un depozītu procentu līmeni zem inflācijas līmeņa.
Ginta Ratniece uzkrāšanas paradumu veidošanos saista ar cilvēka raksturu. "Ir cilvēki, kas ar maziem ieņēmumiem uzkrāj, un ir tādi, kuriem ir lieli ienākumi, un viņi nekādi nespēj nomenedžēt savus resursus un iztērē vienmēr vairāk." Psiholoģe uzsver, ka cilvēka raksturs veidojas līdz sešu gadu vecumam un to mainīt pēc tam ir ļoti sarežģīti. Taču tas nenotiek apzinātā līmenī. Tas, cik lielu summu cilvēks uzkrāj, ir atkarīgs no ekonomiskās situācijas, domā G.Ratniece.
Lielākā daļa aptaujāto ekspertu ir pārliecināti, ka tie, kas iegulda tagad, ir sociāli atbildīgāki, modernāki un sava ziņā gudrāki. "Cilvēki neiegulda vienkārši tāpat, viņi iegūst informāciju, apdomā, kur ir izdevīgāk," saka Tatjana Sivacka, taču viņa novērojusi, ka joprojām ir vērojamas baiļu sekas.
Ansis Jurģis Stabingis domā, ka mazliet gudrāki ir tie, kas uzkrāj. "Jautājums ir – kāda ir viņu argumentācija? Varbūt viņu pamatvajadzības ir apmierinātas un viņiem ir laba alga, un viņi sāk uzkrāt. Bet es nezinu, vai tas ir nākamais līmenis," saka psihoterapeits. Agita Lūse domā, ka cilvēki , kas uzkrāj, ir sociāli atbildīgāki jau tāpēc, ka viņi neapdraud savus radus. "Ja ar pašu cilvēku kaut kas notiek, finansiālā atbildība gulstas uz tuvinieku pleciem," atgādina A.Lūse. Arī Irina Žemčugova ir pārliecināta, ka tie cilvēki, kas uzkrāj, ir modernāki un nākotnē vērsti: "Viņš nedomā tikai par šo brīdi, bet grib lielāku drošību tuvākajam laikam."
Hansabankas Investīciju produktu vadītājs Renārs Karašs domā, ka uzkrājumu jomā turpināsies 2007.gada jau iezīmējušās veselīgās tendences. "Pieaugs uzkrājumu apjoms, tie kļūs arvien daudzveidīgāki. Cilvēki, labāk apzinoties iespējas, ko viņiem sniedz mūsdienu finanšu pasaule, meklēs tos uzkrāšanas veidus, kas vislabāk atbilst tieši viņu vajadzībām."
"Latvijas iedzīvotājiem jāatceras, ka vislabākais ģimenes budžeta plānošanas princips ir šāds: ne vairāk par 40% no ienākumiem kredītiem un ne mazāk par 10% - uzkrājumiem," piebilst BIG valdes priekšsēdētājs Juris Pūce.
