Radošums nav tikai mārketinga nodaļu vai aģentūru «lauciņš», tas ir nepieciešams jebkurai biznesa vienībai, jo radošums šodien ir galvenais organizāciju konkurētspējas avots. Tā uzskata biznesa psihologs Tonijs Krebī (Tony Crabbe).
Ir pagājis gan agrārais, gan industriālais laikmets, kad konkurētspēja balstījās sākumā uz zemes īpašumu, tad - uz tehnoloģijām, un ir pienācis arī informācijas laikmeta noriets, kad galvenais konkurences ierocis bija informācija. Pašlaik iestājies konceptuālais jeb radošuma laikmets, kad ar informāciju un zināšanām vien nepietiek. «Informācija ir kļuvusi aizvien sadrumstalotāka un specializētāka, turklāt tās ir arvien vairāk un vairāk. Rezultātā ekspertīze ir tik šaura, ka pazūd kopsakarību saprašana. Tieši tas bija viens no iemesliem Lehman Brothers sabrukumam un 2008. gada krīzei,» uzskata T. Krebī.
Iemītās takas
Viss ir daudz vairāk savstarpēji saistīts nekā jebkad agrāk, nojūk robežas starp privāto un publisko sfēru, indivīdu un organizāciju, laiku un telpu. «Organizāciju uzdevums ir atrast savstarpējo saistību un savilkt kopā zināšanas, kas atrodas katra atsevišķā darbinieka galvā. Komandās es pārāk bieži redzu atsevišķus cilvēkus, kuri cenšas demonstrēt savu gudrību, taču vadītājiem ir jāspēj radīt tādu vidi, kur var izpausties katrs,» saka biznesa psihologs. Informāciju ir nepieciešams analizēt un transformēt, zināšanu daļiņas savienojot jaunos veidos. Tā rodas jaunas idejas un jauni produkti, kas palīdz būt tirgus priekšgalā.
Smadzenes pastāvīgi ir nodarbinātas ar uzdevumu - kā ietaupīt enerģiju. Tāpēc mēs galvā veidojam sistēmas vai šablonus, saskaņā ar kuriem velkam sakarības starp lietām. Mums piemīt tendence piemērot vienus un tos pašus šablonus dažādām situācijām, jo jaunu modeļu veidošana smadzenēs ir smags darbs. Līdz ar to mums ir liela tieksme izmantot vecos risinājumus - pat, ja problēma ir cita.
Negrimt sevī
Lai no tā izvairītos un veicinātu radošumu, T. Krebī iesaka izmantot dažādu taktiku. Piemēram, paskatīties uz lietām no cita redzespunkta, neiegrimstot ne problēmā, ne pašiem sevī. Cik nozīmīga var būt perspektīvas maiņa, apliecina Ņujorkas universitātes un Kornela universitātes pētnieku Īvana Polmana un Kaila Emiča eksperiments, kurā dalībniekiem tika iedots viens un tas pats uzdevums - palīdzēt izkļūt cietumniekam no augsta torņa. Taču daļai dalībnieku tika lūgts iztēloties sevi cietumnieka vietā, bet otrai daļai - palīdzēt cietumniekam. No pirmās grupas uzdevumu atrisināja tikai 48%, no otrās - 66%. Tas ir vienkāršs veids, kā meklēt radošus risinājumus problēmai - pajautāt sev, kā to darītu Google vai kāda cita kompānija, vai industrija, saka T. Krebī. Ja mēs domājam tikai no savas perspektīvas, mēs esam savu stereotipu un uztveres ierobežoti, un mums būs mazāk radošu ideju. Jāņem vērā arī tas, ka spiediens un stress samazina mūsu domāšanas spējas, tas var būt iedarbīgs tikai jau zināmu ceļu atrašanai, bet nepalīdzēs izkļūt no labirinta.