Valsts pārvaldītajos uzņēmumos atlases process un kandidātu izvēles kritēriji vadošajiem amatiem nav skaidri un loģiski izprotami. Valstij nozīmīgu uzņēmumu vadībā bieži nokļūst neprofesionāli speciālisti, politisko partiju ielikteņi, kā rezultātā uzņēmums netiek vadīts atbilstoši labākajai un modernākajai biznesa praksei, tiek pieļautas rupjas kļūdas, kas noved pie zaudējumu rašanās.
Pirms neilga laika kārtējo reizi neilgā laika posmā mainījās Latvijas Pasta vadība - mainīti valdes locekļi. Acīmredzot iepriekšējā atlases procesā netika pietiekami nopietni izvērtētas vadības komandas kompetences, kas nepieciešams, lai šo uzņēmumu sakārtotu un izvilktu no zaudējumiem. Domāju, ka neviena no atbildīgajām amatpersonām nav parēķinājusi, cik izmaksāja šī vilšanās gan uzņēmumam, gan valstij. Neviena nopietna privāta kompānija neatļautos bez rūpīgas izvērtēšanas pieņemt darbā uzņēmuma vadītājus, lai pēc vairākiem mēnešiem tos atlaistu.
Vēl viens līdzīgs gadījums bija Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā, kad par valdes locekli tika iecelts ar Tautas partiju saistītais Arnis Kramzaks. Atbildīgās amatpersonas tā arī skaidri nespēja atbildēt, kādā veidā tika izvēlēts šis kandidāts. Piemēram, LTV1 radījumā «Kas notiek Latvijā?» Veselības ministrijas amatpersona minēja, ka A.Kramzaka CV mētājās uz galda. Interesanti, ka tas noticis tieši laikā, kad tas bija nepieciešams, un A.Kramzaks bija vienīgais izskatītais kandidāts.
Šīs ir tikai spilgtākās pēdējā laika ilustrācijas tam, kādā veidā valsts uzņēmumos un organizācijās notiek vadošā personāla atlase. Domāju, ka tā nav normāla prakse, it īpaši ņemot vērā pašreizējo ekonomisko situāciju, kad vadītājiem jāspēj pieņemt un realizēt stratēģiski svarīgus lēmumus, kas ietekmēs organizāciju darbību nākotnē.
Zinu tikai pāris uzņēmumus ar valsts kapitālu - tādus kā Air Baltic un Lattelecom, kur vadošo darbinieku atlase, izņemot politizētās uzņēmumu padomes, tiek veikta profesionāli, un bieži vien šo uzdevumu uztic ārpakalpojumu sniedzējiem, kas nodrošina objektīvu un politiski neieinteresētu pieeju. Daudzi varētu iebilst, ka esmu ieinteresēta, lai tas tā notiktu un nostājusies personāla atlases uzņēmumu pusē. Tomēr vēlētos pievērst uzmanību tam, ka valsts organizācijām ārpakalpojumus sniedz ļoti daudzu dažādu nozaru uzņēmumi (un tā ir normāla prakse) – IT, sabiedrisko attiecību, mārketinga un reklāmas kompānijas, celtniecības un ceļu būves uzņēmumi u.c.
Vienīgā joma, ko valsts nevēlas nevienam uzticēt, ir personāla atlase un it īpaši vadošo amatu personāla atlase valsts sektorā. Protams, ņemot vērā līdzšinējo praksi valsts sektorā, var nojaust šādas rīcības motīvus. Cilvēki, kas nokļūst šajos amatos, kontrolē nozīmīgus resursus, kas sniedz tiem ietekmi un varu, tādēļ ir svarīgi, lai šajā amatā būtu savējais. Turklāt šajos amatos bieži vien nav vēlami patstāvīgi domājoši profesionāļi, bet gan disciplinēti un paklausīgi izpildītāji, lai īstenotu citu intereses.
Ja valsts pārvaldes pārstāvji patiesi vēlētos Latvijas Pasta, Bērnu slimnīcas un citu uzņēmumu sakārtošanu atbilstoši labākajai biznesa praksei, nepieciešami reālā biznesā pieredzējuši un veiksmīgi praktiķi. Taču, lai pie tādiem tiktu, būtu jāsāk ar personāla atlases un kandidātu novērtēšanu procesu ieviešanu ne tikai uz papīra, bet arī praksē. Savukārt, lai izvairītos no politiskajām interesēm un lēmumu ietekmēšanas, ārpakalpojumu sniedzēju neitralitāte un profesionālā pieredze faktiski ir vienīgais veids, kas to var nodrošināt.