Kad Latvijā ieviesīs eiro?

Oficiālais eiro ieviešanas mērķa datums ir 2014. gada 1. janvāris. Šobrīd Latvijas valsts iestādes veic visus sagatavošanās darbus, kas nepieciešami eiro ieviešanas nodrošināšanai, un tā ieteicams rīkoties arī uzņēmējiem.

Kā naudas maiņu padarīt sev vieglāku un ērtāku?

Visērtākais veids - bezskaidras naudas maiņa. Tādēļ vēl pirms eiro ieviešanas ieteicams latu skaidrās naudas uzkrājumus pārskaitīt bankas kontā. Visa latu kontos noguldītā vai uzkrātā nauda eiro ieviešanas dienā automātiski un bez maksas tiks konvertēta eiro.

Vai saistībā ar latu nomaiņu pret eiro ir sagaidāma cenu celšanās?

Lidostai Rīga tās ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ būtu jāattīstās straujāk nekā Kauņai vai Tallinai

To sarunā ar DB norāda A.C.B. uzņēmumu grupas tehniskais direktors Dzintars Pomers, kurš savulaik mūzikas vai sporta vietā izvēlējies inženierstudijas, bet vēlāk 15 gadus (1992–2007) vadīja lidostu Rīga, pēc viņa teiktā, noliekot to uz pareizajām sliedēm. DB jau rakstījis (15.01.2014.), ka nesen tika prezentēts 95,59 milj. eiro vērtais lidostas rekonstrukcijas projekts, kur piedalījās arī A.C.B. un Dz. Pomers – nu jau būvnieka statusā. Savukārt kaimiņvalstu lidostās vērojams straujāks pasažieru skaita kāpums nekā Rīgā.

Kā nonācāt celtniecībā, kāpēc savulaik izlēmāt mācīties Rīgas Politehniskajā institūtā (beidzis 1976. g.)?

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Šī intervija ar ļoti augstu Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonu pirms diviem gadiem bijusi publicēta avīzē Astoņkājis un pārpublicēta DB ar portāla pietiek.com atļauju

Ar ko īsti cilvēki Finanšu policijā «pelna»?

Pirmkārt, ar noplūdēm. Ja agrāk arī bija noplūde informācijai par gaidāmajām Finanšu policijas darbībām lielajās lietās, tad ne daudz. Kādus 10–20% nevarēja nokontrolēt. Bet tagad viņam ir gandrīz 100% noplūde. Šajos divos gados faktiski 99% no tā, ko Finanšu policijā sauc par realizācijām, kuras ir pasākumi un akcijas, ir iepriekšēja noplūde. Un noplūde ir konkrēti tām personām, pie kā šie pasākumi tiek plānoti. Noplūžu nav tur, kur darbinieki paši pa kluso ir uztaisījuši realizāciju, neko nesakot vadībai. Viņi paši pa kluso vienojas sestdien, ka pirmdien brauc uz darbu un katrs brauc uz objektu. Tās divas šāda veida realizācijas, kas bija pagājušajā gadā, tās nav nopludinātas. Bet pārējās visas ir. Nu, normāli tas ir? Un tas viss notiek pie Kaminska, bet Podiņš plāno, kā paaugstināt viņu amatā. Nu, normāli cilvēki?

«Es vēlos strādāt nozarēs, kur nav tādas regulācijas, nav tādas valsts iejaukšanās privātos uzņēmumos, kāda notiek finanšu jomā, īpaši Latvijā,» intervijā Dienas Biznesam saka likvidējamās ABLV Bank īpašnieks Ernests Bernis

Eiropas Savienības tiesiskuma līmenis mums vienmēr ir bijis tas, uz ko Latvijai vajag tiekties. Tagad Eiropas Savienība, lasot medijus, kļuvusi par «pasaules naudas atmazgātāju paradīzi». Kas notiek?

Jāatzīst, ka patreiz cīņa ar naudas atmazgāšanu banku un finanšu nozarē ir galvenā tēma, ar to ir saistīti galvenie riski un tās ir lielākās galvassāpes visiem banku vadītājiem. Tāpēc, ka pasaule tomēr mainās. Ja kaut kas bija pieņemts pirms desmit vai divdesmit gadiem, tad, pasaulei attīstoties, tas vairs nav pieņemams. Ko es ar to gribu pateikt? Visur banku sektorā ir vērojama milzīga spriedze, kas ir saistīta ar to, ka ir ļoti liels spiediens no valsts puses, lai apkarotu nodokļu nemaksāšanu, korupciju un noziedzību. Valdības uzskata, ka reālais cīņas lauks ar šiem noziegumiem ir finanses. Nosacīti pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem bija tā robeža, kad pienākumu cīnīties ar šiem noziegumiem no valsts iestādēm sāka pārlikt uz bankām. Sprieda tā – ja noziedzniekiem nebūs iespējas operēt ar savu naudu, tas samazinās noziedzību. Domāju, ka kopumā jā, tā ir pareiza pieeja. Tikai diemžēl patreiz mēs vērojam to, ka lielākā daļa skandālu ir nevis valsts vai banku rīcības dēļ, bet tāpēc, ka tos izraisījušas dažādas publikācijas. Mēs tikko redzējām Swedbank skandālu. Bija Danske Bank skandāls. Ievērojiet – skandālos runa ir par miljardu darījumiem, milzīgiem naudas apgrozījumiem, bet vienlaikus tur gandrīz nav aktīvu krimināllietu, faktiski neviena persona nav apsūdzēta. Kā tas var būt? Man liekas, tas pārvēršas par farsu. Tāpēc, no vienas puses, milzīga atbildība tik tiešām gulstas uz bankām. Tām ir jādara viss, lai nepieļautu savu darbinieku iesaistīšanu nelikumīgos darījumos. No otras puses, ir mediju kampaņa, kas vairāk skar reputāciju, nevis runa ir par reāliem noziegumiem.

Pagājis gads, kopš dzīvoju Rīgā. Kad es rakstīju savu pirmo ierakstu LiveJournal, daudzi teica, ka man ir rozā brilles. Šķiet, ka tās man aizvien ir, sociālajā tīklā Facebook raksta pīpju izgatavošanas uzņēmuma Bondarev Pipes īpašnieks Aleksandrs Bondarevs. Pirms gada viņš repatriācijas programmas ietvaros saņēma pastāvīgās uzturēšanās atļauju Rīgā un pārcēlās no Sanktpēterburgas uz Rīgu. Aleksandrs mācās latviešu valodu, nodarbojas ar savu biznesu un viņam ļoti patīk Latvija.

«Tātad, visu pēc kārtas. Sāksim ar pārcelšanās iemeslu. Es nebraucu dēļ lēta garšīga siera un arī ne dēļ daudz augstākas algas, arī ne dēļ skaista mauriņa pie mājas. Es braucu to garīgo vērtību dēļ, bez kurām es nespētu būt laimīgs – dēļ tiesībām un brīvības, dēļ vienlīdzības likuma priekšā, dēļ pārliecības, ka valdība ir manā pusē un visas valsts institūcijas strādā, lai mani aizsargātu.»

Un es to saņēmu. Man vēl nav pilsoņa tiesības, tāpēc nevaru novērtēt tās, taču es redzu īstu politisku cīņu, redzu reālus un virtuālus draugus, kuri iestājas partijās un aģitē par tām, redzu pārliecību cilvēku vidū par to, ka no viņiem kaut kas ir atkarīgs, redzu cerību par iespēju aizstāvēt savas intereses.

Konditorejas 21 October īpašniece Aleksandra Nozdračeva gatavo tikai to, kam konkrētajā dienā ir iedvesma, un paziņo par piedāvājumu sociālajā tīklā Instagram – kurš vēlas, tas brauc pakaļ, un pārsvarā salonā līdz vakaram nekas pāri nav palicis

Viņa uzskata, ka konditoreja ir kā juvelierizstrādājumi, tāpēc arī pareizi pagatavoti eklēri ar īstu vaniļu vai franču cepumi macaron nebūt nav lēti.

Fragments no intervijas, kas publicēta 2. augusta laikrakstā Dienas Bizness:

Kāds ir jūsu vērtējums par konditorejām Rīgā?

Ja godīgi, es pavisam reti iznāku no savas laboratorijas. Tāpēc es nevaru atbildēt. Bija Belétage Lāčplēša ielā, bet nesen to slēdza, jo grūti atrast darbiniekus. Neviens negrib veltīt tik daudz laika un strādāt tā, kā vajag, – kā strādā cilvēki konditorejās Francijā. Negrib mācīties, negrib saprast.

«Labāk, lai mani noņem no amata, nekā es piekritīšu prettiesiskiem risinājumiem. Tas ir bijis mans princips visu manu pilnvaru laiku un savā ziņā spēka avots gan man, gan FKTK padomei,» saka Finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas (FKTK) priekšsēdētājs Pēters Putniņš

Laikā, kad tika lemts par ABLV Bank pašlikvidāciju, jūs paziņojāt, ka labāk, lai jūs noņem no amata, nekā jūs piekritīsiet prettiesiskiem risinājumiem. Vai šī jūsu nostāja ir aktuāla arī tagad – vai jūs izjūtat politisku spiedienu?

Varu to atkārtot arī tagad. Tas ir bijis mans princips visu manu pilnvaru laiku un savā ziņā spēka avots gan man, gan FKTK padomei. Jo mēs savu darbību un visus savus lēmumus vienmēr esam balstījuši likumā. Man pašlaik nav pamata veikt kādus soļus, kas izrietētu no šī principa neievērošanas, tāpēc ka joprojām pie tā turamies un tikai šādā veidā pieņemam savus lēmumus. Protams, ja neņem vērā dažus rakstus masu saziņā, bet tas ir īpašs gadījums. Jo ne es jūtos kādu kļūdu pieļāvis, nedz arī kaut ko nelikumīgu izdarījis. FKTK padomē visu darām likuma ietvaros un desmitkārt pārdomājam katru savu soli. Man liekas, ka tā ir augstākā jebkuras valsts iestādes sūtība – strādāt likuma ietvaros.

Februāra sākumā ar ģimeni aizbraucām noķert vasaras sajūtu brīnišķīgajā Marokā. Brīnišķīga un krāsaina valsts, kurā aizbēgt no pelēkās un drūmās ziemas.

«Daudz laimes dzimšanas dienā,» es pasniedzu tētim aploksni, iedodu buču un nepacietīgi dīdos, kamēr gaidu reakciju no vecākiem, kad tētis būs atvēris aploksni. Iekšā ir lidmašīnas biļešu dāvanu kartes.

Lielāko dzīves daļu mani vecāki ir pavadījuši, lai izaudzinātu mani un māsu par labiem cilvēkiem un nav aizrāvušies ar ceļošanu. Igaunija, Lietuva, Vācija - tāds standartiņš. Tagad, kad, cerams, esmu izaugusi par labu cilvēku un varu pateikt vecākiem paldies par visu, ko man devuši, kā vienu no variantiem sava «paldies» pateikšanai izvēlējos uzdāvināt tēva apaļajā jubilejā vecākiem iespēju kaut kur aizlidot. Atpūsties. Tajā brīdī vecāki vēl nenojauš, ka deviņus mēnešus vēlāk lidos uz Maroku, bet smejoties saka, ka aizlidos kaut kur tepat, kur viss pazīstams – Ukrainu, Baltkrieviju..

«Piecas dienas pēc manas pret Rasnaču vērstās runas es tiku arestēts. Nevis demisionēja Rasnačs, bet apcietināja Kaimiņu,» sarunā ar DB rezumē Latvijas Republikas Saeimas deputāts Artuss Kaimiņš

Jūs aizturēja Saeimas sēdes sākumā. Kas bija tas, ko jūs nepateicāt?

Vispirms es izstāstīšu, ko es pateicu. Iepriekšējā Saeimas sēdē pirms manas aizturēšanas es uzkāpu tribīnē. Galvenā lieta man bija pateikt, ka tie, kas balsos «pret» Rasnača demisiju, atturēsies vai izraus savas kartes no balsošanas mašīnas, tie atbalsta maksātnespējas administratoru mafiju Latvijā. Tas bija ar piemēriem, kāpēc tas tā ir. Tad pēkšņi tajā Saeimas sēdē tika izsludināts pārtraukums līdz nākamās nedēļas trešdienai.

Varbūt tomēr atgādiniet, ko minējāt savā slavenajā runā?

Es pateicu zināmo faktu, ka tieslietu ministrs Rasnačs Facebook mierīgi lielās ar debiju supošanā tās dienas vakarā, kad tika nošauts Mārtiņš Bunkus, un neuzņemas nekādu - ne morālo, ne politisko atbildību. Neveic savus ministra pienākumus. Uzskata, ka viss ir labi. Šo runu jūs varat paskatīties manā Fb laika joslā 14.jūnijā, ja interesē. Taču es pieprasīju vēl vienu demisiju, kas ir, manuprāt, absolūti nepieciešama. Ašeradena kungam. Trīs mēnešus iepriekš, kad es 8.martā uzkāpu tribīnē, toreiz es teicu: Ašeradena kungs, es nebalsošu par jūsu demisiju, jo jūs no šīs tribīnes solījāt, ka OIK ir negodīgs nodoklis, kurš nedrīkst būt, un ka jūs atbildēsiet pēc lietas būtības, un ka šī lieta Latvijā tiks izbeigta. Šis slēptais OIK nodoklis. Ašeradena kungam bija trīs mēneši. Ir rakstīti kopā, ja es nemaldos, 19 pieprasījumi. Bet Saeimas pieprasījumu komisijā tie visi ir noraidīti. Ašeradena kungam nav bijis jāatbild uz šiem jautājumiem. Tā vietā Ašeradena kungs sasauca darba grupu ar 35 cilvēkiem par valsts naudu. Noīrēja ārpakalpojumu par valsts naudu, nedomāju, ka tas bija lētākais. Kas tā bija par firmu? Ernst&Young, man liekas. Tātad 35 cilvēki un Ernst&Young ies un pārbaudīs spēkstacijas. Rezultātā nupat Ašeradens iznāca un pateica: esam secinājuši, ka ar OIK neko nevar izdarīt, to nevar izbeigt, bet, redziet, mēs darba grupā esam baigi strādājuši. Nu mēs redzam arī, kā tika izvēlēts VID ģenerāldirektora amata kandidāts Skujiņš, kur vesela darba grupa, vesela komisija sēdēja. Arī ne par mazu valsts naudu. Bet Aldis Gobzems vienkārši piecpadsmit minūtes pasēdēja internetā. Un saraka visas šīs te shēmas, no kurienes nāk Skujiņš, Martinsona kungs un viss pārējais šajā sakarā.

«Gribu radīt produktus, kas ir citiem ir noderīgi. Ražošana ir līdzeklis, lai to sasniegtu,» intervijā DB saka uzņēmējs, Hanzas Elektronikas dibinātājs un līdzīpašnieks Ilmārs Osmanis.

Pēc elektronikas studijām Rīgas Tehniskajā universitātē viņš sāka mācīties aspirantūrā un strādāt par pētnieku. No zinātnieka ikdienas viņam nav patikusi izjūta par pētniecības atrautību no dzīves. Deviņdesmito gadu sākumā neilgi strādājis elektronikas rūpnīcā Lielbritānijā, tad atgriezās Latvijā un drīz sāka veidot savu biznesu. Uzņēmēja «jaunākais bērns» – šķidro kristālu displeju ražotne EuroLCDs – dibināta 2012. gadā, tomēr pēc uzņēmēja teiktā tā vēl ir start-up fāzē. «Diez vai šo lietu būtu sākuši, ja zinātu, ko tā prasa,» I. Osmanis pasmejas tā, ka var saprast – tam jaunajam, kas daudz ko prasa, ir arī liela vilkme.

Sākotnēji draugiem.lv bija vien draudzēšanās portāls, desmit gadu laikā radušies dažādi saistīti projekti, kas pamazām attīstījušies par atsevišķiem uzņēmumiem. Intervijā DB draugiem.lv izveidotāji Lauris Liberts un Agris Tamanis stāsta par desmit gados piedzīvoto, Amerikas pieredzi, neveiksmēm biznesā, kas piederas pie lietas, un atklāj, ka no nulles sākt biznesu ir grūtāk, bet tad, kad ir citi projekti, katra nākamā sākums ir vieglāks.

Desmit gadi – tas ir daudz vai maz?

L.L. Interneta pasaulē tā ir mūžība. Šie desmit gadi bijuši ļoti piesātināti. Pašiem liekas, ka daudz esam iemācījušies un sapratuši. Atskatoties pagātnē, uzsākot to visu, izpratne bija ļoti niecīga. Droši vien, ka tiktāl esam nokļuvuši, jo apkārt ir gudri cilvēki un mums paveicās ar atsevišķiem pakalpojumiem.

Kurā brīdī jūs sākāt darīt kaut ko papildu?

L.L. Jau pēc pāris mēnešiem, kad mēs palaidām draugiem.lv, bija ambīcijas, ka vajag kaut ko piedāvāt ārzemēs saistībā ar portālu. Mēģinājām jau pēc kāda pusotra gada un tad tā pamatīgi apsvilinājāmies.

Atbildīgās institūcijas pagaidām nezina, kā cīnīties ar skaistumkopšanas salona 24 Karat agresīvo mārketingu. Sūdzības par šī salona darbinieku mēģinājumiem ietekmēt psihi, lai klients iegādātos pakalpojumu par vairākiem tūkstošiem eiro, Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC) ienāk arvien biežāk. Lai pārbaudītu, kādā veidā uzņēmumam izdodas panākt, ka sievietes piekrīt maksāt tik milzīgu naudas summu, Diena devās eksperimentā.

Iesākumā jānorāda, ka skaistumkopšanas salonā tiek ielaisti tikai tie, ar kuriem uzņēmuma pārstāvji iepriekš ir sazinājušies. Tālruņa numurus viņi iegūst ļoti vienkārši - iepriekšējiem apmeklētājiem pateicībā par bezmaksas procedūru ir jāiedod to savu draugu un paziņu numuri, «kurus viņš gribētu iepriecināt».

Tā nu Dienai trešdienas vakarā zvana kāds kungs un teic - kāds draugs mani vēlējies iepriecināt, uzdāvinot skaistumkopšanas procedūru pēc izvēles vai nu sejai, vai matiem. Jāierodas jau rīt.

Ienākot salonā, paveras daudz pārspīlēti laipnu seju. Obligāti ir jāuzrāda pase vai ID karte un jāparakstās. Vismaz piecas smaidīgas darbinieces aicina uzgaidīt, līdzīgi kā to dara vēl vairākas pozitīva satraukuma pārņemtas klientes. Pēc īsa brīža salona darbinieces sāk saukt vārdā klientes, aicinot uz procedūru. Esmu otrā. «Labdien, mani sauc Marija. Cik jums skaisti auskari!» izsaucas friziere, kas norīkota man veikt matu procedūru. Paralēli tam, ka visi darbinieki smaida, vairākas reizes atvainojas pat par to, ka, garām ejot, mani aizskārusi viņu radītā vēja pūsma, Marijas jautājumi rada sajūtu, it kā es atrastos cukurvatē. Viņa prasa, kā esmu atbraukusi un kā man patīk laiks ārā.

Salīdzinoši nesen publiskajā telpā izskanēja ziņa, ka Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) ir izsniegusi pirmo licenci elektroniskās naudas iestādes darbībai (1). Savukārt, pēc šīs ziņas publiskošanas sekoja asa sabiedrības reakcija digitālajos medijos komentāru sadaļā, uzsverot, ka šādām iestādēm uzticēties nedrīkst, jo ieguldītā nauda tiks pazaudēta. Tomēr norādāms, ka šādai reakcijai nav pamata, jo būtiski ir nošķirt elektronisko naudu no virtuālās naudas, kuras lietošanas sekas saistāmas ar dažādiem riskiem. Līdz ar to, izprotot atšķirību starp elektronisko naudu un virtuālo naudu, ir iespēja sevi pasargāt no reālu naudas līdzekļu pazaudēšanas.

Elektroniskās naudas statusu un tās emitentu darbību regulē Maksājumu pakalpojumu un elektroniskās naudas likums (turpmāk – Likums). Līdz ar to elektroniskās naudas emitenti ir pakļauti konkrētam normatīvajam regulējumam, kas nozīmē to, ka gadījumā, ja elektroniskās naudas emitents savā darbībā neievēro Likuma prasības un ir pārkāpis savu klientu tiesības, klientiem ir iespēja vērsties Likumā noteiktajā kārtībā vienā no divām valsts iestādēm savu tiesību un likumisko interešu aizsardzībai, proti, FKTK vai Patērētāju tiesību aizsardzības centrā (PTAC), kā arī Latvijas Komercbanku asociācijas ombudā.

Atbilstoši Likuma prasībām elektroniskajai naudai piemīt trīs pazīmes, ar kuru palīdzību iespējams identificēt un nošķirt elektronisko naudu no citiem norēķinu līdzekļiem:

Maksātnespējas administratora slepkavības uzkūdīšanā apsūdzētā Mihaila Uļmana pirmā intervija.

Vairāk nekā gada laikā, kopš uzņēmējs Mihails Uļmans tika aizturēts, apcietināts kopš pagājušā gada decembra, arī apsūdzēts maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavības uzkūdīšanā un tagad stājies tiesas priekšā, publiskā retorika ir balstīta izmeklēšanas un prokuratūras sniegtajā informācijā, pretēji žurnālistiskās ētikas standartiem nemēģinot uzklausīt arī otru pusi. Dienas Bizness šodien publicē interviju ar M. Uļmanu, dodot iespēju viņam pirmoreiz publiski izklāstīt savu nostāju un argumentus.

Prokuratūra jums ir uzrādījusi apsūdzību par uzkūdīšanu uz maksātnespējas administratora Mārtiņa Bunkus slepkavību. Vai jūs tam piekrītat vai nē – un kādi ir jūsu argumenti?

«Uz skolas sākumu vienmēr jābūt atpakaļ,» saka Amanda Kreile, kura studē māszinības Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžā un jau trīs vasaras dodas strādāt uz Lielbritāniju. Viņa nav vienīgā jauniete, kas studē Latvijā, bet vasarā dodas uz ārzemēm, lai strādātu un nopelnītu.

Arī Latvijas Universitātes students Jurģis Kukša jau četras vasaras pavadījis ASV, pārdodot izglītojošas bērnu un jauniešu grāmatas, diskus vai online pakalpojumus amerikāņu ģimenēm. «Man nepatīk tā izvēle - vai nu iet uz skolu vai darbu, viens no tiem ir jāpamet. Es tādu izvēli negribēju veikt, tāpēc jāinvestē vasara savā nākotnē,» pastāsta jaunietis.

Amanda darbu Lielbritānijā meklē pati: «Es nopērku biļeti, aizbraucu, tad eju uz aģentūrām, saku, ka meklēju darbu, pastāstu par savu pieredzi. Viņi skatās, ko var piedāvāt un pēc kāda laika zvana un saka, ka ir jāiet uz interviju.» Vidēji darba atrašanai katru vasaru jāvelta divas nedēļas, saka Amanda.

Lai gūtu panākumus biznesā, pirmkārt, ir jāiet un jādara, domā Jorens Grauds, SIA Latvijas Kredītņēmēju palīdzības programma izpilddirektors.

Daudzi tic veiksmei, taču es uzskatu, ka visa pamatā ir smags darbs, norāda J.Grauds, uzsverot, ka veicas tikai tiem, kas kaut ko dara. Ja cilvēks tic savām idejām un mērķtiecīgi strādā, lai tās īstenotu, agri vai vēlu viņš savus mērķus sasniegs un viņam paveiksies, taču veiksme nekad neatnāks pie tiem, kas sēdēs dīvānā un neko nedarīs, spriež uzņēmējs. Tāpat liela loma biznesa veiksmes stāstā ir arī apkārtējiem cilvēkiem. Ne velti saka - ja kompānijā ir trīs miljonāri un tu esi ceturtais, liela iespēja, ka arī tu kļūsi par miljonāru, tāpēc rūpīgi jāizvērtē cilvēki, ar kuriem kopā izvēlies doties nosprausto mērķu virzienā, teic J.Grauds.

Sapnis par superzvaigzni

Vai bērnam ir jābūt algas grāmatiņā, lai saņemtu IIN atvieglojumus jeb - kā es pret VID par 5 eiro tiesājos.

Paskrienot notikumiem pa priekšu, uzreiz vēlos norādīt, ka tiesāšanās ceļā esmu uzvarējusi Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un spriedums administratīvā lietā ir stājies spēkā 10/06/2019. Taču jāsecina, ka mūsdienās ļoti reti kurš izvēlas tiesāties pret VID. Tas ir saistīts ar lielām tiesāšanās izmaksām, kuras pie tam vēl nav iespējams atgūt, patērēto laiku un valdošajam uzskatam (VID publiski paustajam) par augsto procentuālo uzvaras īpatsvaru no VID puses. Manā gadījumā svarīgs bija princips par to, ka esmu nodokļu konsultants, un nevarēju atstāt VID negodīgu rīcību bez uzmanības. Tas bija reputācijas jautājums. Mani kolēģi juristi gan vienmēr ir uzsvēruši, ka principi mūsu valstī maksā dārgi, kas tā arī ir. Neskatoties uz faktu, ka visu tiesvedību kārtoju es pati un man nebija papildu juristu un konsultantu rēķini, jebkurā gadījumā biju iztērējusi arī 90 eiro valsts nodevās, kas pret strīdus summu 5 eiro ir smieklīgi un pat muļķīgi. Tieši tāpēc bieži mani klienti izvēlas netiesāties ar VID, jo saprot, ka tas ir pārāk dārgi. Man kā konsultantam šis šķiet absurdi. Turklāt VID ar šādu rīcību paliek arvien pašpārliecinātāks. Pēdējā laikā 95% gadījumos pie nepamatota audita uzrēķina vienīgā VID atbilde un argumentācija ir: «Ejiet, tiesājieties un tad redzēsim, ko tiesa teiks».

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Baltic Restaurants valdes priekšsēdētājs Aigars Kaugars. Baltic Restaurants (zīmols Daily) kā ēdināšanas pakalpojumu sniedzējs darbojas gan Latvijā, gan Igaunijā.

- Kāpēc Jūs strādājat šajā uzņēmumā/nozarē?

Iesāku vadīt ēdināšanas uzņēmumu nejauši, bet šo iespēju man deva, jo redzēja, ka tiešām to gribu un man «aste bija gredzenā», nevis «vilkās pa zemi». Šādi arī šobrīd pats skatos uz darbiniekiem, jo tas ir pamata priekšnosacījums, lai kas sanāktu! Biju arī pietiekami drosmīgs, šo iespēju izmantot, jo nekad nebiju uzņēmumu vadījis un man tās bija lielas pārmaiņas starp nodaļas un uzņēmuma vadīšanu. Dzīvē jau tā ir, ka jācenšas šīs iespējas pamanīt un tad arī izmantot.

Lai arī esmu projām no lielā sporta, joprojām esmu tajā iekšā, tikai citā statusā

Tā DB saka soļotājs, olimpiskais vicečempions Aigars Fadejevs, kura izveidotā rehabilitācijas klīnika AF Workout nesen ir pārcēlusies uz skaistām telpām Rīgas centrā. Beidzot soļotāja karjeru, viņš sevī atklājis fizioterapeita talantu. Strādājot Losandželosā, A. Fadejevs ir ārstējis dažāda kalibra sporta pasaules smagsvarus, vairākas Holivudas zvaigznes. Lai arī klīnika Latvijā ir aprīkota ar pasaulē ātrākajiem skriešanas celiņiem un velotrenažieriem, tās mērķa auditorija galvenokārt ir tieši biroju darbinieki.

Kad un kā sākās tava sportista karjera? Kāpēc izvēlējies tieši soļošanu?

Tā bija liktenīga sagadīšanās. Mācījos lauku skoliņā. Tolaik tika rīkotas pavasara un rudens spartakiādes, kurās vajadzēja obligāti piedalīties. Tā kā biju augumā maziņš, nevarēju nedz tālu aizsviest bumbiņu, nedz augstu uzlēkt. Līvu pamatskolas skolotājs Uģis Barons bija pamanījis, ka man kā īstam lauku puikam, kurš bija pieradis strādāt dažādus smagus darbus, ir gana liela izturība. Neviens bērns negribēja pieteikties trīs kilometru soļošanai. Es, būdams ne tikai klases vecākais, fizorgs, politinformators, bet arī pionieru ierindas skatu komandieris, biju iedomājies, ka spartakiādē visi bērni sanāks kopā, pūtīs taures un dos pa bungām, soļojot kā ierindas skatē. Kad mani aizveda uz stadionu, sapratu, ka tā nebūt nav tāda veida soļošana. Tikai stundu pirms sacensību sākuma man iemācīja, kā soļo sportisti, bet es vinnēju spartakiādi.

Krāsaini, garšās netipiski maizes un kliņģeru kukulīši, leļļu pasaule un vēlme Āgenskalna apkaimes iedzīvotājus apvienot kopienā, kurā cits citu atbalsta un iedrošina

Tā dažos vārdos varētu raksturot Zaļās maizes īpašnieci un Facebook kustības Labi dzīvot Āgenskalnā aizsācēju Santu Liepu, kura nesapņo kļūt par lielas maizes ceptuves īpašnieci, kurā mīklu mīca un maizi cep vairāki darbinieki un pēc tam produkcija bezpersoniski guļ veikala plauktā. Viņai ir svarīga kaimiņu būšana un cilvēcīgā saskarsme. Santa līdz saknēm ir pārliecināta, ka mazais bizness ir dzīvotspējīgs un tas nav tikai šarmants hobijs, ar kuru reizēm kavēt laiku. Veidojot biznesu, viņa neapzināti izkāpj no rāmjiem, jo savā būtībā ir kā brīvs putns. Visticamāk, mākslinieces kods ir tas, kas viņu mudina, cepot maizi, savienot šķietami nesavienojamas garšas un sastāvdaļas.

Ir pagājuši 8 gadi, kopš globālās finanšu krīzes, kas satricināja pasaules ekonomiku. Neraugoties uz monetārās politikas pūliņiem, pasaules attīstīto valstu tautsaimniecībās nav atgriezies līdz krīzei novērotais optimisms un izaugsme.

Gluži otrādi, Japānas centrālās bankas pūles ir koncentrētas, lai nepieļautu tautsaimniecības nonākšanu deflācijas spirālē, eirozonas centrālās bankas cenšas pārtraukt ieilgušo pārlieku zemas inflācijas posmu, bet ASV atgriešanās pie normāla procentu likmju līmeņa norit lēnāk, nekā sākotnēji tika gaidīts.

Pasaules attīstītajās valstīs tautsaimniecības reakcija uz monetāras politikas stimuliem ir kļuvusi neelastīgāka, un centrālo banku izmantoto instrumentu arsenāls, šķiet, ir tikpat kā izsmelts.

Veicot apjomīgo aktīvu pirkšanas programmu, Eirosistēmas jeb eiro zonas centrālās bankas ir veicinājušas kopējā ārpus banku sistēmas apritē esošā plašās naudas apjoma kāpumu, tomēr eirozonas tautsaimniecības izaugsme turpina stagnēt, lai gan izdevies novērst deflācijas draudus.

Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) faktiskajās cenās 2022. gadā bija 39.08 miljardi eiro. Tas raksturo Latvijas ekonomikas lielumu. Savukārt Latvijas ēnu ekonomikas lielums, saskaņā ar Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā (SSE Riga) Ēnu ekonomikas indeksa pētījumu, pērn bija 26.5% no IKP. Pie tam, ēnu ekonomikas īpatsvars Latvijā turpina augt – 2016. gadā tas bija 20.7%.

Kā viens no biežāk minētiem ēnu ekonomikas cēloņiem Latvijā tiek minēts nedeklarētie skaidras naudas darījumi. Pie ēnu ekonomikas īpatsvara 26.5% apmērā, tas monetārā izteiksmē ir 10.36 miljardi eiro. Šī ir naudas masa, kas paliek ārpus Latvijas nodokļu sistēmas administrācijas uzraudzības. Tā rezultātā nesaņemtie nodokļu ieņēmumi valsts budžetā pie efektīvas nodokļu likmes 20% (IIN, UIN, kapitāla pieauguma nodoklis ir 20%, bet PVN – 21%) ik gadu sastāda vismaz ap diviem miljardiem eiro. Šī summa būtu svarīgs pienesums Latvijas kopbudžetam, lai varētu samazināt budžeta deficītu, Latvijas ārējo parādu un papildus iegūtu līdzekļus aizsardzības, veselības, izglītības un citu nozaru stiprināšanai.

Rotaslietām ir jābūt tādām, lai tās varētu nēsāt gan ar baltu T-kreklu un džinsiem, gan arī pie smalkas vakarkleitas

Tā intervijā norāda itāļu rotaslietu zīmola Nanis radītāja un dizainere Laura Bicego. Viņa ir dzimusi juvelieru ģimenē Vičencā Itālijā un jau kopš dzimšanas ir saistīta ar rotaslietām un to izgatavošanu. Lielāko pieredzi viņa ir ieguvusi tēva juvelieru rūpnīcā, no kā tālāk attīstīja savu zīmolu Nanis. Visa L. Bicego dzīve saistās ar šo nozari, un viņa nekad nav vēlējusies dzīvē darīt kaut ko citu.

Savu zīmolu viņa kopā ar vīru Pjero Maranjonu (Piero Marangon) izveidoja 1990. gadā. L. Bicego ir neparasta dizainere, viņai vairāk patīk radīt lietas nevis uz papīra, bet ar rokām. Viņai svarīgi ir vienlaicīgi saglabāt itāļu tradīcijas, tai pat laikā radot mūsdienīgas, transformējamas rotaslietas. Viņas radītā rokas sprādze no zelta ar dimantiem, ko iespējams transformēt par kaklarotu, pagājušajā gadā ieguva Juvelierizstrādājumu gada balvu.

Mančesteras universitātes pētnieku Dr. Demjenu O'Dohertiju, atsaucoties uz Toma Henksa varoni filmā Terminālis, dēvē par «Termināla vīru», jo viņš lidostā pavadījis ilgu laiku no savu pēdējo gadu dzīves. Pravietodams futūristisku nākotni un lēno ceļošanu, viņš atzīst, ka pats ir mūsdienu cilvēks – šizofrēnisks atkarīgais no reaktīvajiem ātrumiem. Rīgā viņš pērnā gada nogalē viesojās Latvijas Tūrisma forumā ar lekciju par lidostām.

Cik liela nozīme Mančesteras lidostai ir tuvējā apkārtnē un ekonomikā?

Tā ir lielākā lidosta ārpus Londonas, un tā pieder lielākajai lidostu kompānijai Apvienotajā Karalistē. Mančesteras pilsētā un piepilsētās ir divi miljoni iedzīvotāju. Pašā pilsētā droši vien kādi 700 līdz 800 tūkstoši – līdzīgi Rīgai. Lidostu apkalpo ap 20 tūkstošiem cilvēku – ne vien lidostā, bet arī celtniecībā un dažādos saistītos pakalpojumos.

Interesanti, ka šī lidosta ir tuvāk Stokportai, kas jau atrodas Češīrā, nekā Mančesterai. Caur Stokportu tek upe, un vēsturiski tā ir viena no nedaudzām vietām uz Mērsijas, kur varēja izkraut un iekraut preces. Interesanta vieta, kur stāvais klints krasts rada dabisku aizsargbarjeru. Tā ir ļoti līdzena un augsta vieta, un 1936. gadā Mančesteras pilsētas dome to izlietoja lidostas būvei. Tā nu tā atdodas uz dienvidiem no Mērsijas upes, kas ir Češīrā, un pēc izvietojuma tuvāk Stokpotai nekā pašai Mančesterai.