Mančesteras universitātes pētnieku Dr. Demjenu O'Dohertiju, atsaucoties uz Toma Henksa varoni filmā Terminālis, dēvē par «Termināla vīru», jo viņš lidostā pavadījis ilgu laiku no savu pēdējo gadu dzīves. Pravietodams futūristisku nākotni un lēno ceļošanu, viņš atzīst, ka pats ir mūsdienu cilvēks – šizofrēnisks atkarīgais no reaktīvajiem ātrumiem. Rīgā viņš pērnā gada nogalē viesojās Latvijas Tūrisma forumā ar lekciju par lidostām.
Cik liela nozīme Mančesteras lidostai ir tuvējā apkārtnē un ekonomikā?
Tā ir lielākā lidosta ārpus Londonas, un tā pieder lielākajai lidostu kompānijai Apvienotajā Karalistē. Mančesteras pilsētā un piepilsētās ir divi miljoni iedzīvotāju. Pašā pilsētā droši vien kādi 700 līdz 800 tūkstoši – līdzīgi Rīgai. Lidostu apkalpo ap 20 tūkstošiem cilvēku – ne vien lidostā, bet arī celtniecībā un dažādos saistītos pakalpojumos.
Interesanti, ka šī lidosta ir tuvāk Stokportai, kas jau atrodas Češīrā, nekā Mančesterai. Caur Stokportu tek upe, un vēsturiski tā ir viena no nedaudzām vietām uz Mērsijas, kur varēja izkraut un iekraut preces. Interesanta vieta, kur stāvais klints krasts rada dabisku aizsargbarjeru. Tā ir ļoti līdzena un augsta vieta, un 1936. gadā Mančesteras pilsētas dome to izlietoja lidostas būvei. Tā nu tā atdodas uz dienvidiem no Mērsijas upes, kas ir Češīrā, un pēc izvietojuma tuvāk Stokpotai nekā pašai Mančesterai.
Lidostā ir divi skrejceļi, un otrais patiesībā atrodas jau otrā grāfistē – Češīrā. Šāda vietas žākļstāja man šķiet sociāli, kulturāli un politiski interesanta.
Labi. Es tikai gribēju saprast, cik svarīga šī lidosta ir vietējiem.
Ļoti. Un tā ir neparasta. Jo kam tieši ģeogrāfiski tā pieder?
Diezgan pārejoša, plūstoša identitāte, kas lidostai piestāv.
Jā, tāda pagaidu un pārejoša. Varbūt tāpēc man lidostas nepatīk.
Esi tāds vairāk iesakņojies?
Jā, ļoti konservatīvs. Jābrīdina, ka tev nāksies mani pārliecināt par tiem lidostu labumiem.
Sākot ar moto tavai prezentācijai Rīgā – «Lidosta – labākā vieta, ko apmeklēt un kur strādāt». Tas ir pareizi iztulkots?
Jā, tas ir godīgs tulkojums tam, ko es saku. Lidostas gan ir arī sarežģītas vietas. Tās reizē ir nākotne un pagātne.
Kādā ziņā pagātne?
Ir tāds nākotnes modelis, kas paredz, ka lidostas būs muzeji – lūk, kā 20. gadsimtā cilvēki ceļoja! Tās būs tādas modernas drupas, kur cilvēki iegriezīsies un teiks: jā, tiešām – mēs taču reiz lidojām, ceļojām apkārt pasaulei ar EasyJet un Ryanair.
Un kā viņi paši ceļos?
Ar gaisa kuģiem. Ar karsta gaisa baloniem.
Cepelīniem?
Jā, tādiem kā cepelīniem.
Kas lidostās ir īpašs?
Tās savu apjomu dēļ pamazina cilvēku. Tie ir vareni arhitektoniski pieteikumi, futūristiskas vīzijas par to, kāda gaisa ceļošana nākotnē būs. Piemēram, Kenedija lidosta Ņujorkā kā ērglis ar atplestiem spārniem, kas tūlīt uzlidos gaisā vai piezemēsies. Un tādā ziņā tās ir kļūdas. Vairuma cilvēku ieskati par nākotni ir aplami.
Atgriezīsimies pie cepelīniem?
Tā būs sava veida provokācija, un daži uzņemsies tajā investēt. Ceļojums no Mančesteras līdz Londonai atkal ilgs astoņas stundas. Lielisks veids ceļošanai! Cilvēki vairs nespēj iedomāties, ka tādam ceļa gabalam būtu vajadzīga visa diena. Viss notiek ātri un ambiciozi.
Nākotnē būsim relaksētāki?
Visdrīzāk, ka cilvēki savā starpā komunicēs vēl vairāk. Varbūt cilvēkam jau kopš dzimšanas būs iebūvētas mediju austiņas un pieslēgums internetam. Tas atņems nepieciešamību ceļot, tāpēc tu varēsi atļauties ceļot. Lēnā ceļošana – vai tas nav lieliski?
Lēnā maltīte.
Lēnā domāšana. Lēni ir labi.
Lidostas ir vairāk vai mazāk jau kopš brāļu Raitu laikiem. Kāpēc tās tiek uztvertas kā sabiedrības mainītājas tieši tagad?
Dēļ Ryanair un EasyJet. Viņi dod ceļošanas iespēju cilvēkiem, kam pirms 20 gadiem tā bija liegta. Šī masu transportēšana ir radījusi jaunu migrantu kopienu. Tā ir agrākā elitārā dzīvesveida eksaltācija un intensifikācija. Ja tu pirms 20 gadiem ceļoji ar lidmašīnu, tad biji augstās buržuāzijas, haute bourgeoisie, piederīgais. Tagad lidot vairs nav privilēģija.
Tomēr mēs tā jūtamies.
Jā.
Un pilnīgi pareizi.
Jā, un nezinu, cik ilgi šī priviliģētības sajūta spēs turpināties.
Visi, tā teikt, kūpinām cigārus, bet kādam par to arī būs jāmaksā.
Britānijā mūsdienās smēķēt nav cieņā. Tev ir jāiet laukā un aukstumā. Tā vairs nav bauda un patīkama laika pavadīšana, bet atkarība un sociāla problēma. Darbaļaudis smēķē, bet vidusšķira, profesionāļi ne. Vismaz ne publiski. Uztvere ar laiku mainās.
Principā jau tā lidināšanās arī nav ilgtspējīga.
Ir jāatrod jauni veidi, kā noteikt videi un pašiem sev nodarītā kaitējuma cenu. Arī nafta nebūs mūžīgi.
Tad kas – tiešām cepelīni?
Mhm. Tu neizklausies pārliecināts.
Kā ideja man tā patīk.
Kā ceļošanas versija – tikai kā versija. Tas nav bizness. Domāju, ka arī pēc 50 gadiem mēs aizvien investēsim ātrumā un efektivitātē. Komunikācijas acumirklīgumā. Tomēr došanās uz lidostu būs cita veida piedzīvojums. Un cepelīns ir labs veids, kā par to domāt.
Tu esi akadēmiski precīzs, savu lidostu pētījumu raksturojot kā «etnogrāfisku». Tomēr šā vārda ikdienišķajā nozīmē tas ir nedaudz pārsteidzoši, un mans jautājums ir par lidostu kā mūsdienu folkloras daļu.
Jā, kā par mītu. Nezinu par airBaltic, bet tūrisma aģentūrām tad noteikti nepatiks: ceļošana ir mīts. Mūsdienu mīts, kur valda divu nedēļu brīvdienas, un tāpēc mēs ceļojam. Tu aizbēdz no sevis uz divām nedēļām. Tu esi Maču Pikču drupās Peru, bet tev ir tās pašas problēmas. Un attiecības ar mīļoto ir čupā.
Varbūt tu «atrod sevi»?
Tas jau ir tas sapnis – tu ceļo lai atrastu sevi. Visi ir traki ar sevis meklēšanu. Doma par divu nedēļu pavadīšanu kopā ar savu partneri ir murgs. Tu nezini, par ko ar viņu runāt! Tāpēc Ziemassvētku brīvdienas ir sabiedrības vājo vietu atklāšanās sezona – visvairāk pašnāvību un laulības šķiršanu.
Vai tu gaidi to laiku, kad varbūt aizvien dzīvosi 10 minūtes no lidostas, bet tā tevi vairs nesatrauks? Vai arī esi atkarīgais?
Esmu. Es ar to pamazām samierinos.
Esi vēl nolieguma fāzē?
Domāju, ka jā. Esmu atkarīgs no dzīves, kur šonedēļ būšu Bostonā, bet nākamajā – Helsinkos. Man šķiet, ka es ceļoju, bet ļoti iespējams, ka ne. Esmu Dantes elles priekškambarī. Vai tā nav sava veida Dievišķā komēdija?
Varbūt. Bet kurš par to smejas? Dievišķais?
Jā.
Ko saki par cilvēkiem, kam ir bail no lidošanas?
Viņi nav tikuši līdzi 20. gadsimtam. Viņi nav cietuši tā, kā es esmu cietis. Tāpēc es gaidu, kad tas notiks. Jo no tā nevar tā vienkārši ņemt un izvairīties – no 20. gadsimta. No fakta, ka reaktīvā lidmašīna var uzraut tevi gaisā desmit tūkstošus pēdas virs zemes desmit minūtēs. Brīdis, kad Boeing 747 atraujas no zemes, man aizvien ir kaut kas dievišķs. Un atrasties Dieva priekšā nozīmē bijāšanu. Man pat šķiet, ka lidmašīnas ir kā eņģeļi.
Dažkārt arī kritušie.
Jā, un jautājums ir, kā atšķirt tīros, šķīstos no kritušajiem.
Un šeit mēs atgriežamies pie cepelīniem.
Jā, tie varētu būt šķīstie eņģeļi.
Pilnu interviju lasiet jaunākajā biznesa žurnālā Lietišķā Diena!