Ceļojot par valsts naudu, kritērijiem, kas attaisno konkrētā brauciena nepieciešamību, ir jābūt stingrākiem un precīzākiem, bet brauciena rezultātiem - pārbaudāmākiem
DB jauno gadu uzsācis ar vadošo valsts resoru komandējumu izdevumu apkopojumu 2014. gadā. Pretēji gaidītajam lielākie «ceļotāji» strādā nevis Ārlietu ministrijā, Valsts prezidenta kancelejā vai premjera birojā, bet gan Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, kuras ierēdņi dažādiem braucieniem pērn tērējuši gandrīz divtik nekā Ārlietu ministrija. Jāsaka, ka pērn viss valsts resors kopumā braucieniem tērējis divreiz vairāk naudas nekā 2013. gadā - 8,4 miljonus eiro.
Nav noliedzams, ka valsts amatpersonām un augstākajiem ierēdņiem mūsdienās bez ārzemju komandējumiem nav iespējams iztikt. Taču, ja tie notiek par nodokļu maksātāju naudu, sabiedrībai ir tiesības pieprasīt, lai tie būtu ļoti labi koordinēti, t.i., ārzemju braucienos tiešām dotos tie, kam ir attiecīgā kompetence, un bez visādām «piekabēm», kuru funkcija konkrētajā braucienā nav saprotama. Mums ir vairāki ministri, kas pērn ir ceļojuši kopā ar saviem biroja vadītājiem/ vadītājām un uz mediju jautājumiem nav spējuši vai nav gribējuši izsmeļoši atbildēt, kāpēc viņiem ir bijusi nepieciešama konkrēto personu klātbūtne. Runājot, piemēram, par Aizsardzības ministra Raimonda Vējoņa braucienu uz Centrālāfriku, katras personas dalība šajā «ekspedīcijā» nodokļu maksātājiem izmaksāja diezgan apaļus 6000 eiro. Savukārt Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards nesen devās uz ANO vides pārmaiņu konferenci eksotiskajā Peru veselu desmit ministrijas ierēdņu pavadībā.
Nav runa par to, ka ministriem uz konkrētajām vietām nebūtu bijis jābrauc. Uzskatu, ka Latvijai, kā vienai no zaļākajām pasaules valstīm, noteikti ir jābūt pārstāvētai gan Peru konferencē, gan ANO vides samitā šī gada nogalē Parīzē, lai saprastu, kas un kā notiek. Jo īpaši tad, ja lielās pasaules piesārņotājvalstis atšķirībā no dažām mazajām, kas sirgst ar teicamnieka sindromu, joprojām vairās parakstīt dažādus viņu rūpniecību apdraudošus dokumentus. Toties par faktu, ka šajos braucienos ar Gerhardu kopā jādodas vismaz 10 ierēdņiem, nudien neesmu pārliecināta, tāpat kā par to, ka par nodokļu maksātāju naudu būtu jāapmaksā kādas Kultūras ministrijas ierēdnes franču valodas kursi Francijas kūrortpilsētā. Kamēr manā rīcībā nav pārliecinoša pamatojuma, ka šādi valsts budžeta tēriņi ir kalpojuši kopējām valsts interesēm, tikmēr uzskatu, ka šie izdevumi konkrētajiem ierēdņiem būtu jāsedz no savas kabatas. Vācijā pērn uz trīs gadiem cietumā tika notiesāts vairāku veikalu ķēžu vadītājs Tomass Midelhofs, kas par firmas līdzekļiem bija vizinājies ar privāto lidmašīnu, tādējādi izvairoties no nodokļu maksāšanas. Kas attiecināms uz biznesu, tam uz valsts resoru būtu jāattiecas tikpat lielā mērā, pretējā gadījumā nekad nebūs iespējams iznīcināt priekšstatu par liekēžu baru valsts pārvaldē, kas par nodokļu maksātāju naudu vienkārši uzdzīvo.
