Izvēlas Latviju un nenožēlo

Latvijā AS Valmieras stikla šķiedra attīstīs augsti tehnoloģiskus produktus, kuru pamatizmaksas nav noteicošās to konkurētspējai, saka kompānijas valdes priekšsēdētājs un prezidents Andrē Švionteks (André Schwiontek).

Fragments no intervijas, kas publicēta 2. janvāra laikrakstā Dienas Bizness:

Mana interese ir par Valmieras stikla šķiedras starptautiskajām investīcijām, sinerģiju starp Vācijas, Latvijas, Lielbritānijas un ASV ražotnēm un jūsu kā vācu investora skatījumu uz šo biznesu.

Pēc tik daudziem gadiem šeit es pat vairs nevaru īsti pateikt, vai esmu latvietis vai vācietis. Es domāju, ka mūsdienās tam arī nav nozīmes. Godīgi sakot, man ir vienalga, kas kuram pasē rakstīts – Vācija, Latvija vai Polija. Tā ir tikai dzimšanas vieta. Mūsdienu pasaule ir tik mobila, ka tu vienubrīd esi šeit, citu – tur, un tas, no kurienes tu esi, man nešķiet svarīgi. Svarīgi ir, ko tu esi nolēmis darīt un kur tu to vari darīt vissekmīgāk.

Vēsture ir vēsture – to neizmainīsi. Es pēc izcelsmes esmu austrumvācietis, un es zinu, ko nozīmē sākt visu no jauna. Tāpēc man ir skaidrs, cik svarīgi ir nolemt un saprast to, ko tu tiešām jaunu gribi paveikt. Es 2000. gadā nolēmu pilnībā pārcelties uz Latviju. Pirms tam es darba dēļ braukāju šurpu turpu. Izdarīto lēmumu par labu Latvijai es nekad neesmu apšaubījis.

Jūs Vācijā dzīvojāt Ošacē?

Jā. Es tur strādāju stikla šķiedras rūpnīcā, kas deviņdesmito gadu sākumā tika privatizēta – to nopirka Jirgens Preiss-Daimlera kungs (Jürgen Preiss-Daimler). Pēc sociālisma beigām Austrumvācijas kompānijām nebija naudas, bet vajadzēja investēt, attīstīties un pārstrukturēties jaunajiem apstākļiem. Ražotne Ošacē – P-D Glasseiden Oschatz – izlēma likvidēt savu stikla šķiedras audumu ražošanas jomu un pilnībā koncentrēties uz armēto plastmasu, kas ir stikla šķiedras tirgus otrs – un lielākais – segments. Tad 1996. gadā sekoja Latvijas Privatizācijas aģentūras priekšlikums pirkt Valmieras stikla šķiedru, un tā ļoti precīzi bija P-D Grupas biznesa iztrūkstošā daļa – tā, no kuras Vācijā bija atteikušies. J. Preiss-Daimlera kungs nolēma ieguldīt Valmierā, bet ne jau novietojuma dēļ. Iemesls investīcijai bija šejienes cilvēki, viņu attieksme pret darbu. Arī šeit lietotās tehnoloģijas tolaik bija ļoti vājas, bet šeit bija nozares eksperti, un cilvēki tiešām dedzīgi strādāja un vēlējās attīstīt kompāniju.

Vai jūs varētu pakomentēt vācu investīciju tendenci Latvijā? Mums redakcijā ir iespaids, ka tās iet mazumā un ka zaudējam mēs tās konkrēti Lietuvai, bet uzrunātie ir ļoti izvairīgi to komentēt.

Jā, tā ir. Tas atkal jau ir liels politisks jautājums.

Protams.

J. Preiss-Daimlera kungs un mēs kā grupa esam šeit ieguldījuši gluži neticamu naudas daudzumu, un mēs esam ļoti uzticējušies Valmieras stikla šķiedrai. Mūsu priekšrocība ir lielākais akcionārs, kurš mums uzticas un ļauj investēt un attīstīties. Latvijas problēma ir samērā vienkārša. Gluži kā kompānijai Latvijai ir jārada savs biznesa modelis. Valstij ir jārada kaut kas tāds, kas to izceļ un kas ieinteresē investorus – lai kas tas arī būtu. Piemēram, Slovākijā, kas nav daudz lielāka par Latviju, darbojas gandrīz ikviena pasaulē ievērojama autobūves kompānija. Šīs valsts valdība tā nolēma, un lēmumam tika pakārtoti pārējie lēmumi par infrastruktūru.

Latvijā LIAA strādā tiešām smagi – nav vārdam vietas. Tomēr, ja salīdzinām, ko mums piedāvā citur un ko Latvijā, tad to nemaz nevar salīdzināt. Skaidrs, ka Vācija un Amerika ir daudz lielākas un bagātākas, tomēr arī tas ir tiesa, ka varam pelnīt tikai tik, cik esam ieguldījuši.

Rīgā un citur ir pieejami zemes gabali, un investori tieši to grib – zemi un infrastruktūru. ASV mēs dabūjām zemi un vēl vietu nākotnes izaugsmei – 30 hektārus – par brīvu. Tāpat arī infrastruktūru – pievedceļus, gāzes, elektroenerģijas un ūdens pievadus un kanalizāciju. Tas bija piedāvājums no konkrētā štata, lai mēs investētu un attīstītu savu ražotni tieši tur. Un investori to arī meklē – palīdzību pirmajai investīcijai. Protams, ka tas ir dārgi, tomēr arī Latvijai kaut kas ir skaidri jāizvēlas, tajā jāiegulda un jāpiedāvā. Bet vispārīgi mums Latvijā ir labi izglītoti un strādīgi cilvēki, un es visnotaļ optimistiski skatos uz to, kā valsts virzās uz priekšu. Manā uztverē Latvija ir maza un veiksmīga valsts. Būt mazam ir gan slikti, gan labi, un tas labais ir jāizmanto. Latvijas lielā priekšrocība ir iespēja ātri reaģēt un mainīties, un arī tā rezultātus var redzēt ātri. Tā ir ļoti liela priekšrocība.

Visu interviju Izvēlas Latviju un nenožēlo lasiet 2. janvāra laikrakstā Dienas Bizness.