Neilgu laiku pēc nu jau tik pierastās viedokļu apmaiņas starp Valsts prezidentu, Saeimu un, kādu laiku iepriekš arī sociālajiem partneriem, tomēr tikuši izsludināti grozījumi Publisko iepirkumu likumā, kas šobrīd ir viens no galvenajiem tiesību aktiem, kas regulē publisko finanšu līdzekļu izmantošanu.
Katram, kas kaut reizi piedalījies publiskā iepirkuma procesā, visdrīzāk ir radies viedoklis par šī procesa efektivitāti, rezultātiem un kopējo caurspīdīgumu. Tie, kas seko tiesisko procesu attīstībai, visdrīzāk ir arī novērojuši mēģinājumus iedibināt pamatpostulātu, ka lielākajos projektos publisko iepirkumu procesu pēc būtības vajadzētu aizstāt publiskai privātajai partnerībai, kuras ietvaros gan arī var būt nepieciešamība piemērot Publisko iepirkumu likuma noteikumus. Lai nu kā, jāapzinās, ka minētās izmaiņas varētu nenotikt tik ātri, ne visos segmentos un, turklāt, šobrīd īsti nav skaidra publiskās privātās partnerības projektu nākotne un izaugsmes perspektīvas. Līdz ar to atliek skatīties uz publisko iepirkumu procesu kā uz neatņemamu sastāvdaļu publiskā sektora mijiedarbībai ar privāto kaut vai tādā minimālā apmērā. Attiecīgi loģiski rodas jautājums, kas Publisko iepirkumu likumā ir mainījies. Visdrīzāk varētu izdalīt trīs būtiskākās izmaiņas, kuras vērts ņemt vērā un apsvērt sīkāk.
Pirmkārt, ir mainījušies nu jau par bēdīgi slavenajiem kļuvušie iepirkumu sliekšņi. Par «bēdīgi slavenajiem» tāpēc, ka domas šajā jautājumā ir diezgan krasi dalījušās. Vieniem uzskatot, ka iepirkumu sliekšņu paaugstināšana un atvieglotas procedūras piemērošana «zem-sliekšņa» iepirkumiem viennozīmīgi palielinās korupcijas risku, sekmēs valsts mantas izsaimniekošanu, turklāt vēl pieļaujot šiem procesiem notikt bez papildus birokrātiskās procedūras. Citiem, savukārt, apgalvojot, ka, salīdzinot Latvijā noteiktos iepirkumu procedūru piemērošanas sliekšņus ar attiecīgajās direktīvās minētajiem, likumdevējs jau pirms šo grozījumu izdarīšanas nebija kautrējies būt sīkumains un noteicis pietiekami zemus sliekšņus iepirkuma procedūru piemērošanai. Kopumā vērtējot, izskatās, ka pieņemtie grozījumi ir sava veida kompromiss, jo Publisko iepirkumu likumā ietvertā 8.1 panta procedūra, kas pieļauj vienkāršotu iepirkuma veikšanu, būs piemērojama gadījumos, kad, publisku piegādes līgumu vai pakalpojumu līgumu paredzamā līgumcena būs vienāda ar 3000 latu vai lielāka, bet mazāka par 20 000 latu un publisku būvdarbu līgumu paredzamā līgumcena būs vienāda ar 10 000 latu vai lielāka, bet mazāka par 120 000 latu. Minētais vēl ne tuvu nesasniedz attiecīgajā direktīvā noteiktos iepirkumu sliekšņus, pie kuriem jāuzsāk procedūru piemērošana. Papildus minētajām sliekšņu izmaiņām kā pietiekamu grozījumus var minēt arī izmaiņas attiecībā uz vērtēšanas kritērijiem.
Tātad, otrkārt, ir nedaudz grozīta Publisko iepirkumu likuma redakcija attiecībā uz vērtēšanas kritērijiem, kas piemērojami no pasūtītāja puses. Kardināli gan situācija nav mainījusies, jo Publisko iepirkumu likums vēl joprojām nosaka divus galvenos atskaites punktus – saimnieciski visizdevīgākais piedāvājums un piedāvājums ar viszemāko cenu. Tomēr svarīgi norādīt, ka attiecībā uz saimnieciski visizdevīgāko piedāvājumu beidzot no likuma svītrots noteikums, kas pieļāva kā vienu no vērtēšanas kritērijiem noteikt «vidējo sociālo iemaksu apmēru uz vienu nodarbināto». Vērtējot kontekstā ar nesen izdarītajām izmaiņām attiecībā uz pensijām un sociālajiem pabalstiem, protams, samērā komisks grozījums. Tomēr no juridiskā viedokļa neapšaubāmi pamatots ar Eiropas Kopienu tiesas sniegto atbilstošo direktīvu interpretāciju, kas tomēr vairāk vai mazāk cenšas saistīt pretendenta piedāvājumu ar konkursa priekšmetu, nevis modeli, kādu izmantojot pretendents nodarbinājis savus darbiniekus.
Visbeidzot, Publisko iepirkumu likumā tomēr ir iekļuvis instruments ar nosaukumu «iesnieguma nodrošinājums».
Gribētos domāt, ka iestrādāts likumā ar domu samazināt Iepirkumu uzraudzības biroja administratīvo resursu izmantošanu, izskatot nepamatotas sūdzības, šis instruments tad arī kļuva par galveno strīdus akmeni starp Valsts prezidentu un Saeimu. Šobrīd Valsts prezidents jau ir izmantojis savas tiesības vērsties Satversmes tiesā. Tomēr uz doto brīdi nav zināms precīzs «iesnieguma nodrošinājuma» apmērs, jo tā noteikšana deleģēta Ministru kabinetam. Interesanti, ka 2008. gada statistika par Iepirkumu uzraudzības biroja darbu parāda, ka saņemtas 890 sūdzības, no kurām 173 tikušas atsauktas, 50 gadījumos bijuši noslēgti līgumi, 11 gadījumos sūdzības nav tikušas izskatītās. Skatot 2008. gada decembra sūdzības nākamajā pārskata periodā, Iepirkumu uzraudzības birojs 2008. gadā izskatījis kopā 624 sūdzības, par kurām nav minēts, cik bijušas pamatotas, cik nē.
Turklāt 2008. gadā iesniegto sūdzību skaits būtiski pārsniedzis iepriekšējā pārskata periodā iesniegto sūdzību skaitu, kas esot saistīts ar iepirkumu daudzuma palielināšanos. Iestrādājot likumā normu ar nosaukumu «iesnieguma nodrošinājums» prasītos pēc pārliecinošas statistikas par to, cik daudzi iesniegumi ir nepamatoti un kādu iemeslu dēļ galvenokārt šie iesniegumi Iepirkumu uzraudzības birojam tiek iesniegti. Likuma grozījumu anotācijā un šādu analīzi rast nav iespējams.
Visbeidzot ar nožēlu jāmin, ka izdarot it kā salīdzinoši apjomīgus grozījumus likumā ar mērķi vienkāršot procedūras un samazināt birokrātisko slogu, likumdevējs nav padomājis par tik vienkāršu lietu kā publiskajos reģistros pieejamo datu nepieprasīšanu no pretendentiem izziņu formā.