Patlaban, pērkot veikalā jebkuru dzeramo ūdeni, nav nekādas garantijas, ka tas pudelē nav iepildīts no krāna. No kvalitātes viedokļa satraukumam nav pamata - krāna ūdenim no valsts puses ir izvirzītas tās pašas prasības, kas dzeramajam, savukārt no pircēja maka viedokļa atšķirība ir milzīga. Dzeramais ūdens maksā aptuveni 500 reižu dārgāk, šodien raksta Diena.
Vairāki lielie uzņēmēji, kuri Latvijā iegūst un ražo augstvērtīgāko ūdeni - minerālūdeni un avota ūdeni, pret šādu situāciju kategoriski iebilst, uzskatot, ka marķējumam, kur ņemts dzeramais ūdens, jābūt daudz detalizētākam, lai patērētāji netiek krāpti. Zemkopības ministrija gan uzskata, ka viss ir kārtībā.
Stelpes minerālūdens ražotāja uzņēmuma Mežotne LDA direktors Aldis Dzirkalis uzskata, ka tā tam nevajadzētu būt, jo, piemēram, uz minerālūdens pudeles jānorāda gan ūdens ieguves vieta, gan ūdens sastāvs, gan precīza adrese.
Viņš neslēpj sašutumu, ka Latvijas likumi negodīgiem tirgotājiem ļauj pelnīt uz cilvēku apmuļķošanas rēķina, jo dzeramā ūdens piegādātājiem ir mazāk prasību nekā dabībiskā ūdens ražotājiem. «Rīgas ūdens strādā pēc tiem pašiem noteikumiem kā tie, kuri ūdeni lej pudelēs un pārdod. Pārbaudīt viņu godaprātu nevar,» tā A. Dzirkalis.
«Dzeramo ūdeni, kas tiek piegādāts pa publiskajām ūdens apgādes sistēmām, ir atļauts pildīt pudelēs, jo obligātās kvalitātes un nekaitīguma prasības ir vienādas,» apstiprina Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) pārstāve Ilze Lejasbuda, piebilstot, ka dzeramajam ūdenim neesot specifisku prasību, kā tas ir dabiskajam minerālūdenim, tādēļ marķējumā neesot obligāti jānorāda ūdens ieguves vieta un tā sastāvs.
Viens no veikalos atrodamajiem dzeramā ūdens veidiem, kam nav norādīta ieguves vieta, ir zīmola Zaķumuiža ūdens Labais, ko izplata firma Markol. Tās pārstāvis Andis Vilciņš laikrajstan norādījis, ka ūdens iegūts Rīgas rajona Garkalnes pagastā. Ieguves vieta esot atklāta jau Latvijas pirmās neatkarības laikā 1936.gadā kā viena no vērtīgākajām un kvalitatīvākajām visā Eiropā. Tiesa, kad Diena lūdz izrādīt to, tas, izrādās, nav iespējams, jo prasa nopietnu saskaņošanu - ieguves vieta atrodas Rīgas ūdens teritorijā ar stingru aizsargjoslu.
Uz jautājumu par dzeramā ūdens ražotāju privilēģiju nenorādīt ne ieguves vietu, ne ūdens sastāvu, Zemkopības ministrijas pārstāve Sarma Sleže atbild: «Ja kāds vēlas tērēt naudu un pirkt tādu pašu ūdeni, kāds tek no krāna, tā ir patērētāja brīva izvēle.»