Pirms tam dzinies pakaļ slepkavām un pedofiliem, Guntis Bojārs aiz muguras atstājis darbu avīzē Diena un atvēris savu interneta portālu. Portālu – sievietēm. Viņa grāmata Zīda čūska pagājušā gada nogalē bija desmit pirktāko vidū – blakus bestselleriem un klasiķiem.
"..zini, Žak, viņš atkal man zvanīja un taujāja, vai es neesot Žoržs ..un zini, man beidzot bija gana, es viņam pateicu to, ko viņš ik reizes tik ļoti no manis gaidīja ..jā, es esmu Žoržs, un es regulāri guļu ar jūsu sievu, un vismaz kādam taču ir ar viņu jāguļ.."
Grāmata ir ļoti personiska... Aizvēru to un domāju – kāpēc tu to darīji – vai tam vajadzīga drosme, izmisums, mazohisms?
Gan jā, gan nē... Daļēji to varētu uzskatīt par dienasgrāmatu, lai gan – pazīstot mani, neviens nevarētu īsti pateikt, ka to esmu rakstījis es. Emocionāli tas ļoti atšķiras. Domāju, daudziem darba kolēģiem tas bija pārsteigums, jo ikdienas dzīvē esmu citāds... Bet tā jau ir – skaistākās dziesmas top no paša pārdzīvotā. Puškina skaistākā dzeja esot tapusi laikā, kad viņš brauca satikt mīļoto sievieti, tai pilsētā bija izsludināta epidēmija, aizliegts iebraukt. Puškins uzkavējās piepilsētā, gaidot, kad beidzot varēs tikt pie mīļotās. Manā grāmatā ir daudz fantāzijas. Kas ir pa īstam? Nu... tās iemīlēšanās lietas...
Tā ir taisnība, ka mīli precētu sievieti?
Stāsts ir nevis par precētu, bet aizņemtu... Nu, vīrietis viņai ir, jā...Vai tā ir taisnība dzīvē? Daļēji.
Viena no tavas grāmatas atslēgām ir seksuālā dziņa. Manuprāt, daudz spēcīgāka tajā ir romantiskā...
Romantiskā ir tomēr pakārtota seksuālajai… Ir jau, protams, arī sliktas lietas, kas notiek seksuālās dziņas ietekmē – vardarbība, uzmākšanās. Runāju par to, ka seksuālā dziņa var ražot gan slepkavas, gan dzejniekus. Tas atkarīgs no tā, kā tā izpaužas dzīvē. Nedomāju, ka seksuālā dziņa vienmēr ietver vārdu sekss, bet tā cilvēkus dzen uz priekšu. Tas gan.
Šermuļi
..viņš ir nogalinājis savu sievu un abus savus puikas, ar kuriem viņš ik dienas uz netālo pamežu gāja sportot ..jaunāko viņš allaž turp nesa uz skausta, bet vecākajam pa ceļam vienmēr tēvišķi pabužināja matus ..es biju viņu bērēs un redzēju viņu mazos zārkus..
Līdztekus ļoti erotiskai intimitātei ir skaudri šokējoši stāsti par varmācību...
Strādājot par žurnālistu, esmu redzējis ļoti daudz, un manī bija sakrājušies stāsti par cilvēkiem, viņu rīcību, uzvedību, dzīves situācijām – vienkārši bija brīdis, kad man to kaut kur vajadzēja likt. Gribējās uzrakstīt. Piemēram, par skaļām slepkavībām, kurās esmu iedziļinājies, par gadījumu, kad vīrietis nogalināja savu sievu un divus mazos bērnus. Es tiem cilvēkiem tiku tik tuvu klāt, pazinu noslepkavotās labāko draudzeni, vīra draugus, māti... Un, kad tu tiec cilvēkiem tik tuvu, iemanto uzticību, tu aiz tā visa redzi daudz vairāk nekā par to tiek rakstīts. Nekā prese to redz. Tu to stāstu it kā nevari publiskot, bet esi sakrājis emocijas, iespaidus... Un no vairākiem stāstiem jau rodas atziņas – kāpēc tā notiek, kas ir cēloņi? Tu redzi, ka šiem stāstiem ir viens un tas pats cēlonis vai iznākums, un tad gribas par to rakstīt... Lai gan domāju – tuvākie labi zina, ka neesmu tikai žurnālists, kas dzenas pakaļ slepkavām un pedofiliem. Viņi zina, ka uztraucos un pārdzīvoju arī par citām lietām.
Iekšējais bērns
..zoodārzā ļaudis grozījās ap kazām, tur, lauku sētā, un kazas grozījās ap ļaudīm, mangojot aizliegto baltmaizi un čipsus ..un pēkšņi viņu barā iespurdza kāda maza princese ar rozā cepuri galvā un laimīgi iesaucās ..mā, mā, skaties, cik stilīgi zvēri, ūnikums! ..jā, un es vēlreiz dabūju aplūkot kazas, pavisam jaunā «ūūnikālā» griezumā ..re kā!..
Vai tu šajā vīriešu pasaulē, kuru pārstāvi, jūties mazlietiņ kā autsaiders?
Es jūtos mazāk tipisks vīrietis. Ar to, ka savā ziņā atļaujos visu šo romantismu. Ka vairāk atļaujos jutekliskās lietas... atļaujos netēlot tādu mūžīgi skarbo vīrieti. To, cik vīrietī tas attīstīts, var redzēt, pavērojot, kā viņš uzvedas kopā ar bērnu. Man nav problēmu atļauties paspēlēties, krāsot kopā bildītes vai patēlot ezi... Kas bērnam vajadzīgs? Ka varu parunāt Karlsona balsī. Man nav kauns to darīt pieaugušu sieviešu klātbūtnē. Vai to var citi vīrieši? Nav stāsts par to, ka viņi nemācētu runāt Karlsona balsī, bet ir mazliet aizspriedums, ka tā varbūt ir sievietes loma. Kā tas būs, ka vīrietis runās tādā bērnu valodā? Man nepatīk sabiedrības aizspriedums, ka vīrieši neraud. Protams, vīriešiem ir savā ziņā lielāka atbildība ģimenē. Bet tas nenozīmē, ka viņš nevar pačubināties un nolaisties no šīs priekšnieka lomas.
Dzīve pusporcijās
..vai zini, Žak, ka visskaistāk un visdziļāk mīlošas sievietes atdodas ne jau gultās un baltos palagos, bet gan uz savu māju sliekšņiem, kad mēs aizejam..
Šķiet, sievietes bieži vien meklē pretējā dzimuma sarunu biedru. Un vīrieši jau arī – tādas uzticības personas, draugus. Vai tu vispār netici tādam uzstādījumam?
Hm, sieviete – draudzene? Īsti neticu gan. Nē, es ticu, ka labas sarunu biedrenes var būt bijušās darba kolēģes, vienas jomas pārstāves. Bet tā – draudzenes... Domāju, nē. Ja viņa ir laba sarunu partnere, ja man ar to cilvēku ir interesanti, nezinu, kāpēc man būtu ar to jāpietiek...
Tu domā, ka attiecībās vienmēr darbojas seksuālā dziņa?
Nevarētu teikt, ka tai vienmēr jābūt izejas punktam. Tikpat labi – kāpēc tas nevarētu sākties ar kopīgām sarunām? Un tad attīstās pārējie veidi. Ja vīrietis ir gatavs pavadīt stundām ilgu laiku ar sievieti, gari un plaši runāt, negribot neko vairāk – vai nu viņš vienkārši neuzdrīkstas vai arī... Vai arī viņam vienkārši kaut kā nav... Man ir tāds uzstādījums, ka mazliet vēršos pret šo pusporciju principu. Es tomēr gribētu, lai cilvēki (un es pats arī vairāk vai mazāk cenšos, cik nu sanāk) dzīvotu tā – izvēlies vienu cilvēku, attīsti to un vairāk vai mazāk dabū no viņa visu. Viņš ir labs partneris gultā, tev nav jāmeklē pa malām, ar viņu vari izrunāt svarīgas lietas, viņš tevi saprot, palīdz. Ja tam cilvēkam intereses atšķiras, tad vai nu piekāpies, vai ieinteresē viņu... Tev tas šķiet pārāk? Bet, ja neturēsim sev visu laiku acu priekšā ideālus, nekur netiksim.
Bet dzīve māca manevrēt. Parasti cilvēkam 18 gadu vecumā šķiet, ka dzīve ir taisnvirziens, bet ar gadiem viņš saprot, ka ir līkumi, asi pagriezieni, braukšana no kalna lejā, augšā, citreiz griešanās atpakaļ, braukšana pretējā virzienā un dažkārt pat pa pretējo joslu – lai nokļūtu līdz mērķim...
Nē, nu, tā manevrēšana... Cilvēki pamanās dzīvot tik dažādi... Es neteiktu, ka tie būtu baušļi, bet jābūt kādai iekšējai skaidrībai. Domāju, pašam sev jādefinē, kas ir tās pareizās lietas un ko gribi. Protams, ka ir manevri, bet tomēr tu turi sev priekšā kādu modeli. Ja tāda nav, var sajukt prātā. Jābūt kādai savai... nu, ne reliģijai, bet iekšējam kursam. Cilvēki ir ļoti atšķirīgi, katram sava pieredze, domāšanas, vājības. Tad viņi grib šo, tad to, cenšas darīt, kas ērtāk, labāk, pierastāk. Kā rakstu grāmatā – parunā ar vienu, sekss ar otru... Viņiem ir ērti. Tāpēc, ka tam tu neiemācīsi šo, savukārt to neaizstumsi uz izstādi. Bet man tas nav īsti pieņemams modelis. Ka salasi savu dzīvi no gabaliņiem...
Neuzticība un kokaīns
.. viņa pārnāca ap vakariņu laiku, vīrs jau bija paēdis un pirms gulētiešanas vēl lēja glāzē sulu ..pavisam neveikli ..glāze izslīdēja un sašķīda uz flīzētās virtuves grīdas ..ļauj, ļauj, es uzslaucīšu, pārnākusī sieva pēkšņi ķēra pēc lupatas ..viņa vēl nekad tā nebija darījusi, viņa nekad neko neuzslaucīja pēc vīra ..un ar to arī nodeva sevi..
Kā tev šķiet – vīrieši ir poligāmi pēc uzstādījuma?
Domāju, uzskats, ka vīrieši ir jau piedzimuši poligāmi, nav pareizs. Nav ģenētiski iekodēts, ka visi vīrieši ir krāpēji. Domāju, ir arī izteikti poligāmas sievietes. Bet patiesībā sabiedrība atļauj vīrietim būt poligāmam. A kas viņam aizliedz krāpt? Nekas.
Ar ko viņš atšķiras no sievietes?
Ne ar ko, arī sieviete var krāpt. Mums nav krimināllikumā ierakstīts, ka nedrīksti krāpt.
Jā, bet ne jau krimināllikums ir gluži tas, kurš diktē morāli.
Jā, bet domāju, ka tas sabiedrības nosodījums nav nemaz tik liels, kā varētu gaidīt. Čigāniem ir likums – ja, dzīvojot laulībā, esi krāpis, izvēlējies citu sievieti, tad tev jāaiziet no ģimenes, atstājot visu, kas pieder – neatkarīgi no tā, kopīpašums vai ne, esi to ieguvis pirms vai pēc precībām – tu aizej prom vienā kreklā. Un tevi par to var arī izraidīt no pilsētas. Lūk, tas ir nosodījums! Sabiedrības morāle saka, ka tas ir kas slikts. Tas ir nopietni. A mūsu sabiedrībā – ja runājam par nosodījumu, es gribētu pajautāt, cik Latvijas sievietes ir aizdzinušas vīru par to, ka viņš bijis neuzticīgs? Domāju, ļoti daudzās ģimenēs dzīvo vīrieši vai sievietes, kas kādreiz bijuši neuzticīgi. Un nejūt nosodījumu. Var teikt, ka otra puse ir piedevusi... Bet nosodījuma nav! Pat ne uz pusi. Ja kāds brauc dzērumā, šķiet, nosodījums ir lielāks. Vīrieši savā starpā pārrunā, kurš piekrāpis sievu... Domāju, ka no vīriešu puses būs daudz mazāks nosodījums nekā tad, ja teikšu, ka esmu pamēģinājis kokaīnu. Tad teiks – nu, ko tu, duraks esi? Tas taču pretīgi, tā ir inde. Es gribētu redzēt, ka tad, ja vīriešu kompānijā kāds pateiktu – ai, uzliku ragus sievai – nosodījums būtu līdzvērtīgs. Domāju, ka nē. Un domāju, sievietes arī... Ja pajautāsi kādai, vai viņa nosoda – protams, bet domāju, tāda klusējoša pieņemšana tajā visā ir.
Sieviete un pērkons
..mēs esam gatavi šķirties visparastākajā pirmdienas vakarā, un katram no mums būs tik viegli pateikt, par ko otru nemīlēt..
Vienā no esejām saki, un domāju, tā ir daudzu vīriešu attieksme – ka augsti izglītotas sievietes viņiem tomēr nepatīk.
Redz, labi izglītotai sievietei ir ļoti labi attīstīts racionālais līmenis, un viņai principā vīrietis kļūst lieks. Vīriešiem nepatīk, ja sieviete ir racionāli spēcīga, tad viņš īsti neredz vietu blakus viņai, nevar pamācīt. Tiklīdz viņš nav gudrāks, tā viņš ir diskomfortā. Tāpēc domāju, tās emocionālās sievietes ir daudz pieprasītākas kā racionālās.
Vai izglītība noēd emocionalitāti?
Jā. Jo emocijas ir arī bailes, ne tikai mīlestība. Tas ir no sērijas – no visa, ko nepazīstam, mēs baidāmies. Ja pazīsti lietas, tev tām ir racionāls izskaidrojums, tev no tām nav ko baidīties. Kā cilvēki kādreiz baidījās no zibens, jo nespēja izskaidrot, kas tur augšā dārd, līdz uzzināja un sadzīvo ļoti mierīgi...
Tu domā – izglītotai sievietei nav nepieciešams ierauties azotē, kad sāk ducināt pērkons?
Darbojas arhetips, ka sievietei patiktos ierauties, tādā emociju līmenī sajust, ka vīrietis sargā. Viņai pat patiktu nesaprast kādas lietas. Sievišķais arhetips ir būt mazliet vājākai, būt zem tā pleca. Savukārt vīrišķais arhetips ir būt tam plecam. Bet es nedomāju tādu akadēmisku izglītību, tā ir vairāk tāda... kārtību izpratne pasaulē. Ko gan paredz racionālā domāšana? Ka tu dzīvi shēmo. Tu zini, kā lietas darbojas, proti ar tām rīkoties. Tas, šķiet, padara sievietes mazliet... Ja viņas zina, piemēram, kā bankā paņemt kredītu, nav vajadzīgs vīrietis. Savukārt, es domāju, viņām patiktos, ja kāds to viņu vietā darītu. Kaut kas tāds tur ir.
Vai šī pretruna iezīmējas mūsdienu sabiedrībā – sievietē sēž iekšā arhetips būt aizsargātai, bet dzīve viņu dzen būt pašpietiekamai? Rodas disonanse, nedarbojas vecie arhetipi, mainās vīrieši un mainās sievietes.
Protams, tā bīstamība ir ļoti liela... Vīrietim tā vajadzība tāda... Nu – faktiski – jebkurš cilvēks jūtas vajadzīgs, kad aizpilda kādu vietu ģimenē, dzīvē, attiecībās, ko tas otrs neaizpilda. Kā darbā. Viens raksta, otrs liek kopā avīzi, trešais drukā. Katrs savā vietā jūtas vajadzīgs. Bet, ja uzradīsies viens, kurš darīs visu, tad droši vien pārējie jutīsies lieki. Tāpēc es neatbalstu jogu, jo tā ved pie tā, ka tev blakus nevienu nevajag. Esi labs savā pašpietiekamībā, ne no viena neko negaidi, jo tev viss ir, un kā tev nav, to tev nevajag, līdz ar to tev nevajag arī cilvēku blakus. Tu esi sevi suģestējis, esi pašpietiekams. Savukārt attiecībās tomēr darbojas princips, ka viens to avīzi drukā, otrs dara ko citu...
Attiecībās darbojas tas, ka man tomēr ar sevi vien nepietiek.
Tas, ka zini, ka esi otram vajadzīgs. Ne vienmēr tās ir racionālas lietas. Es to pat nedomāju tādā ziņā, ka man vajadzīgs veļas gludinātājs, bet emocionālā līmenī. Piemēram, ja es ar savām skumjām lieliski tieku galā pats, tad jau man nevajag cilvēku, kurš saka – nu, neskumsti. Ja esi pašpietiekams, kādēļ vispār skumt.
Kā tev nepietiek šobrīd?
(Domā). Divdesmit minūšu.
Vai turpini rakstīt dienasgrāmatu?
Nē, šobrīd nerakstu. Bet domāju... Gribu pievērsties psiholoģijai – cilvēka un sabiedrības domāšanas līkločiem. Pašsuģestijai ir tāds spēks, par ko var rakstīt vienu grāmatu pēc otras. Pieskaroties drūmām tēmām – jebkurš var noslepkavot otru, pat psihiski vesels cilvēks... Domāju, vislabākās zāles ir labas domas un vissliktākās – sliktas domas. Viss ir mūsu galvās. Man bija draugs, kurš nemācēja dejot. Klubiņā viņam kompleksi – visi iet dejot, viņš ne. Un viņam ir slikti. Tad vienā brīdī viņš saka – jā, bet es, piemēram, protu to un to. Bet nedejoju. Maina attieksmi, un viņam vairs nav kompleksu. Viņš jau ar to nemainīja savu dejotprasmi, bet gan labsajūtu. Nesen lasīju atziņu, ka mēs esam nelaimīgi tik, par cik nelaimīgiem sevi uzskatām. Tajā kaut kas ir... Ja šobrīd esmu uzrakstījis grāmatu par seksuālās dziņas spēku, tad nākamā varētu būt par domu spēku. Kā mēs ar tām vadām procesus un dzīvi.
#1/3
#2/3
.jpg)
