Nav iespējams Latvijā uztaisīt profesionālu sporta komandu par peļņas avotu. Sports Latvijā turas uz dullo pleciem, un es esmu viens no tiem, intervijā laikrakstam Dienas bizness saka pazīstamais uzņēmējs un Latvijas Futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons.
Viņš vērtē situāciju Latvijas sportā, valsts attieksmi pret to un atzīst, ka krīze līdzēs daudziem sportistiem, kuri pēdējos gados dzīvojuši ārpus realitātes, atkal atgriezties uz zemes.
Nauda Latvijas sportā vienmēr bijusi maza un vienmēr būs maza - respektīvi, nebūs pietiekama. Varu tikai izteikt nožēlu, ka politiķi ne līdz galam šo lietu pareizi saprot. Katrs lats, kas tiek iedots sportam, pēc noteikta laika dod ietaupījumu valstij, ko tā tērē visādām negācijām, noziedzības apkarošanai, tiesām, cīņai ar narkomāniju un alkoholismu. Arī izglītības sistēma nopietni cieš no tā, ka daudzi bērni neizaug garīgi un fiziski veseli.
No otras puses, ir jāsaprot, ka pašvaldībai un valstij tās vajadzības tagad ir degošas un ļoti konkrētas.
Tomēr ne jau vienmēr ir runa tikai par naudu. Nesen gāju garām 1. vidusskolai, un tur viņiem ir tāds neliels laukums pie skolas, kur novietotas automašīnas. Bet tur ir laba vieta sporta laukumam. Mēs piedāvājām skolas vadībai par brīvu izveidot sporta laukumu tur, lai bērni varētu spēlēt bumbu. Gan jau, ka arī grozus varētu uzlikt. Būtu daudz kvalitatīvākas fiziskās kultūras stundas. Tomēr skolas vadība mums atbildēja, ka viņiem būtiskāk tur ir turēt automašīnas.
No profesionālā sporta viedokļa raugoties - vai situācija valstī ir sporta attīstību atsviedusi atpakaļ?
Tas nav tik viennozīmīgi. Sportā Latvijā jebkurā gadījumā nav iespējams pelnīt kā biznesā. Manā uztverē tas nav iespējams. Mans piemērs - pirms pieciem gadiem futbols man bija ar mīnus zīmi. Seši miljoni dolāru kopā. Šogad tie jau kopā sasnieguši mīnus 15 miljonus dolāru.
Bespalovs (FK Ventspils prezidents Jurijs Bespalovs - Db) pirms gada teica - viņam šķiet, ka ir kādi 8 miljoni dolāru mīnusā.
Ja nu kādam ir iespējas un instrumenti, kā to izdarīt, tad tas varētu būt vienīgi hokeja klubs Rīgas Dinamo. Tomēr arī Rīgas Dinamo šobrīd strādā ar mīnus zīmi. Un viņi ļoti ilgi vēl būs ar mīnus zīmi.
Es redzu iespēju, kā pie tās fantastiskās hokeja mīlestības, kas ir Latvijā, un fanu atbalsta šis hokeja klubs varētu strādāt vismaz pa nullēm. Pirmkārt, ja viņi atrod kādu televīziju, kas tiešām maksās attiecīgu naudu. Tas iespējams, ja KHL jau nav centralizētais līgums ar kādu TV staciju par spēļu raidīšanu. Ja ir centralizēts līgums, tad variantu nav Krievijā, piemēram, futbolā TV kopējā nauda ir 20 miljoni dolāru - tas ir nekas, salīdzinot ar Anglijas 1 miljardu. Un ja Krievijā futbolā ir 20 miljoni, tad cik ilgi būs jācīnās hokejam, lai to summu sasniegtu? Un pat tā ir salīdzinoši niecīga uz kopējo komandu skaitu.
Otrkārt, ja viņiem būs sava halle, no kuras gūt ienākumus. Bet šaubos, ka Dinamo būs sava halle, ja klubam tā pašam būs jāuzbūvē un pēc tam jāatdod kredīts. Esmu pilnībā par to, ka šāda halle jāuzbūvē valstij kopā ar pašvaldību par Eiropas Savienības struktūrfondu līdzekļiem un jānodod Dinamo Rīga rīcībā. Tad tas projekts varētu dzīvot ar plusiem. Turklāt iedzīvotāju maksātspējai ir strauji jāuzlabojas, lai tie var atļauties iztērēt vismaz 10 latus ēdieniem un dzērieniem, kā arī nopirkt biļetes normālā cenā. Šis Dinamo Rīga projekts ir ļoti laba lieta Latvijas sportam - tas mudina ļoti daudzus bērnus iet dzenāt ripu.
Tātad Latvijā profesionālu komandu bez zaudējumiem uztaisīt nav iespējams?
Nav variantu. Nav iespējams Latvijā uztaisīt profesionālo sporta komandu par peļņas avotu. Tas pasākums Latvijā turas uz dullo pleciem. Viens no tiem dullajiem esmu arī es. Un tad ir jautājums, cik ilgi to darīt. Varu tikai pateikt paldies tiem, kas sportā iegulda savu naudu. Dabiski, ka ir arī cits variants, kā veicināt sporta attīstību, lai ne tikai trakie tajā iegulda savu naudu. Otrs variants ir likumdošanas sakārtošana, lai katram cilvēkam būtu izdevīgi ziedot naudu jebkurai pozitīvai aktivitātei - kultūrai, sportam utt. Bet mums nav šāda sistēma radīta. Un politiķi mums ir tālu no šādas domāšanas.
Krīzei gan ir arī otrs aspekts attiecībā uz sportu, un tas vairāk ir pozitīvs moments. Šī krīze piespiedīs daudzus nolaisties līdz reālajiem skaitļiem. Nav normāli, ka valstī, kur visapkārt valda milzu problēmas, sportisti iedomājas, ka viņi ir ārpus šī loka un viņiem būtu jāsaņem neskaitāmas reizes vairāk naudas, nekā cilvēkiem, kas rada ekonomiskās vērtības. Cita lieta, protams, ja sportists ir spējīgs konkurēt pasaules līmenī, un dodas spēlēt uz konkurētspējīgām līgām, kur sports ir bizness: NBA, NHL, lielo valstu futbola līgas u.c.
Tur jau sports ir bizness. Bet, ja puiši un meitenes iedomājas, ka viņiem ir ekskluzīvs stāvoklis un ka viņi neies trenēties ja nesaņems tik un tik... tas man nav saprotams.
Tagad izkristalizēsies tie, kas tiešām grib kļūt par konkurētspējīgiem sportistiem, nevis tie, kas ir sportā, jo tā viņi var nopelnīt nedaudz vairāk kā, teiksim, strādājot par grāmatvedi. Agri vai vēlu tāds cilvēks nonāk diskomfortā ar sevi. To var redzēt arī bijušo sportistu vidū, kas ir diskomfortā ar sevi, cieš viņi paši, cieš viņu ģimenes.
Vēl pirms dažiem gadiem zaudējumus sportā varējāt atgūt ar veiksmīgiem nekustamā īpašuma darījumiem? Kā ir tagad?
Kas attiecas uz mani, tad es šobrīd dzīvoju no rezervēm un drīz tās būšu iztērējis.
OK, ir man vēl šādi tādi manevri un gājieni, ko varu darīt - piemēram, pie zināmas veiksmes un notikumu sakritības varu atgūt arī jau tos pieminētos 15 miljonus ASV dolāru.
Ko nākotnē darīt? Divi uzņēmēji man nesen teica, ka grib uzbūvēt nelielu stadionu. Es viņiem izstāstīju dzīves mācību, ko man pirms daudziem gadiem iedzina viens amerikānis. Viņš man iemācīja, kas ir nekustamā īpašuma galvenie kritēriji.
Sēdējām es, tas amerikānis un nu jau nelaiķis Pēteris Lauva Sanfrancisko vienā augstceltnē restorānā. Amerikānis man saka, ka ir trīs kritēriji - pirmais kritērijs ir location (vieta). Pēc neilga laika viņš man prasa, kas ir otrais kritērijs. Es sēžu un domāju. Viņš skaļā balsī nobļauj: stupid man - tas atkal ir location. Vēl pēc kāda laika viņš atkal prasa - nu un kas ir trešais kritērijs. Es atkal sēžu un domāju, kas tas varētu būt. Šis pavisam satraukts pieceļas, met dakšiņu pret galdu un bļauj stupid man - tas taču ir location. Tātad: vieta, vieta, vieta. Un man ir tā priekšrocība, ka gan stadions, gan bāze ir labās vietās.
Man ir varianti, kā tos zaudējumus atgūt - man gan nav tāds mērķis. Es netaisos likvidēt futbola aktivitātes - gribu radīt sistēmu, kad stadions un bāze nenes zaudējums. Bāze un stadions šobrīd gremdē klubu lejā. Futbols, protams, nesīs zaudējumus, bet stadionu un bāzi var izveidot tā, lai tie nenes zaudējumus. Turklāt izdarīt var tā, lai es atgūstu vismaz daļu no zaudējumiem, kas pa šiem gadiem radušies. Bet es to visu varu tikai pateicoties tam, ka toreiz par mani tā izņirgājās un guvu labu mācību.
Piemēram, kaut vai slavenais Madrides Real pirms dažiem gadiem bija iestidzis lielos parādos. Tas pārdeva sev piederošo bāzes zemi un izkūlās no parādiem.
Skonto stadionam ir pilnīgi nepareizs koncepts. Tas neatbilst drošības un ekonomiskajām prasībām un to nav iespējams pārveidot, lai tas nestu plusus. Tas tagad būtu jānojauc, lai nestu plusus. Stadions ir jāpārvieto - respektīvi, jānojauc un jāuzbūvē no jauna, lai varētu to realizēt. Tā ir kļūda, kas pieļauta jau sen.
Kāds ir risinājums?
Esam atraduši pilsētā vietu, kur kopā ar federāciju varētu uzbūvēt jaunu mājīgu stadionu. Tikai problēma ir tāda, ka izlasei tad kādu gadu nav vietas, kur spēlēt. Kur izlase tikmēr spēlēs, ir grūti pateikt.
Pieļauju domu, ka varētu mums atļaut arī Liepājā vai Ventspilī spēlēt. Reāls ir arī variants par Igauniju un Lietuvu, kur aizvadīt mājas spēles. Bet nezinu, vai mums ļaus aizvadīt spēles citā valstī.
Tomēr reāli ir arī tas, ka UEFA mūs var noņemt no spēlēm uz gadu. Mēs risināsim šo jautājumu. Varam teikt lielu paldies gan Rīgai, gan valstij, kas neļāva pārbūvēt Daugavas stadionu. Lai tā būtu sporta bāze ar diviem stadioniem. Paldies visiem Šnepiem u.c., kurus vārdā nesaukšu. Viņi darīja visu, lai Rīgā nebūtu stadiona. Mums bija nauda un viss sakārtots. Viņi jāsauc pie reālas atbildības, jo darījuši visu, lai stadiona nebūtu. Es nojaušu kāpēc viņiem tas bija izdevīgi - vieglāk taču ir iebāzt sev kabatā 300 tūkstošus latu.
Joprojām aktuāls jautājums ir par totalizatoru biznesu, kurā, sporta kontekstā runājot, apgrozās lielas naudas summas. Kāda ir totalizatoru kantoru sadarbība un ietekme uz Latvijas sportu?
Viņi sadarbojas ar daudzām sporta federācijām. Nezinu, kādas naudas summas viņi ziedo citiem sporta veidiem, tomēr visā pasaulē totalizatoru bizness sadarbojas ar sporta federācijām un olimpiskajām komitejām.
Totalizatoru bizness kā tāds jau nav nekas slikts. Slikti ir, kad šajās spēlēs piedalās paši sportisti vai tiesneši, kas ietekmē rezultātu. Vai arī piedalās federāciju darbinieki, kas ar saviem lēmumiem var ietekmēt spēļu rezultātus. Tad tas ir slikti - tad tiek pārkāpts godīguma princips. Kāda jēga tad to spēli vispār spēlēt, ja daži darboņi ir izlēmuši, kāds šodien būs rezultāts, pirms spēles.
Mēs tiešām pie rokas nevienu neesam pieķēruši, tomēr varu pateikt arī to, ko man UEFA pārstāvji lika nodot Gavrilovam (Oļegs Gavrilovs - FK Dinaburg prezidents): Als Kapone savulaik arī netika pieķerts ar skaidriem pierādījumiem.
Tomēr šajā gadījumā tas cilvēku loks ir plašāks - jautājums ir, ko mēs darīsim. Dinaburg gadījumā vien, ne jau Gavrilovs viens gāja uz laukuma un spēlēja. Mums šie uzvārdi ir zināmi. Ja kāds izaicinās likteni un grib pārliecināties, kādas būs sekas - uz priekšu!
Cik lielas summas ir liktas uz spēlēm?
Cik esam runājuši ar UEFA, tad ir figurējis cipars 100 tūkstoši eiro uz spēli. Protams, ne vienmēr un visur ir šādas summas, tomēr tas aptuveni parāda, kādi ir tie apjomi, un cik droši cilvēki bijuši pa rezultātu. Ejiet un uzlieciet, piemēram, 100 tūkstošus uz to, ka Skonto, teiksim, uzvarēs Daugavu ar 1 pret 0. Nu lai kāds uzliek, ja jau ir tik drošs, ka ar analīzes palīdzību to māk pareģot.
Šī problēma Latvijas kontekstā izgājusi ārpus mūsu valsts robežām, jo ir darboņi, kas zvanīja uz ārvalstīm un teica: tāda un tāda spēle ir droša. Liec! Pie manis ir nākuši spēlētāji un pat tiesneši, kurus ir mēģināts iespaidot.
Cik plaša ir šī totalizatoru lieta? Vai ir apzināts, cik plaši totalizatoru krāpniecība izplatījusies Latvijas sportā? Vai šeit darbojas vesela organizācija?
Es neesmu to apzinājis. Neesmu iedziļinājies, cik tas ir plaši. Man viens darbonis solīja pirtī izstāstīt, kas un kā. Domāju, ka ir reizes, kad spēlētāji vai tiesneši paši izšķiras krāpties. Ir arī noteikti gadījumi, kad tas viss tiek organizēts no ārpuses. Nianses ir daudz dažādas.
