Baltijas valstu iedzīvotāji ļoti labprāt iepērkas ārzemēs, visbiežāk kaimiņvalstīs, tam kopumā tērējot vairāk nekā miljardu eiro gada laikā. Šādi dati iegūti pētījumā par Baltijas valstu patērētāju izvēlēm, ko veica Nīderlandē dibinātais pētījumu institūts «Regionplan Policy Research» un profesionālo pakalpojumu kompānija «EY».

Pēc ekspertu skaidrojuma, šāda mēroga iepirkšanās ārzemēs skaidrojama ar zemiem ienākumiem un produktu cenu atšķirībām dažādās valstīs.

Katrs otrais Baltijas valstu iedzīvotājs pērk produktus vai mājsaimniecības preces ārzemēs vismaz reizi gadā. Visvairāk ārzemēs iepērkas Igaunijas iedzīvotāji – 56%, bet latvieši un lietuvieši dodas uz kaimiņvalstīm nedaudz retāk - attiecīgi 52% un 49%.

«Iemesli tam, ka Baltijas valstu iedzīvotāji iepērkas ārzemēs ir dažādi. Ienākumiem palielinoties, Baltijas valstu iedzīvotāji kļūst aizvien mobilāki. Palielinās arī tiešo avioreisu un attiecīgi lidojumu skaits no Baltijas valstīm, kas ir attīstīto valstu iezīme. Tomēr pētījums atklāja vēl kādu fenomenu - Baltijas valstis izceļas ar lielu skaitu «ekonomisko tūristu». Liela daļa Baltijas valstu iedzīvotāju regulāri dodas uz ārzemēm, lai iegādātos lētākas preces un pakalpojumus,» uzsver «Regionplan» pētnieks Ježijs Strātmeijers (Jerzy Straatmeijer), kura vadībā veikts šis pētījums.

Latvijā darbojošos apdrošinātāju kopējais parakstīto prēmiju apjoms šā gada trīs ceturkšņos pieaudzis par 7%, liecina Latvijas Apdrošinātāju asociācijas rīcībā esošā informācija par apdrošinātāju darbības rezultātiem.

Ārzemēs Latvijas apdrošinātāji šī gada trīs ceturkšņos parakstījuši prēmijas 125,5 miljonu eiro apmērā, kas ir par 3% vairāk nekā 2013. gada trīs ceturkšņos. Latvijas iekšējā tirgū – 251,5 miljonus eiro, kas ir 8% pieaugums pret pagājušā gada trim ceturkšņiem. Kopā Latvijā darbojošos apdrošinātāju parakstīto prēmiju apjoms sasniedzis 377 miljonus eiro, kas ir 7% pieaugums pret 2013. gada 3 ceturkšņiem.

Ārzemēs izmaksātas apdrošināšanas atlīdzības 64,4 miljonu eiro apmērā, Latvijā – 142,6 miljoni eiro un kopā izmaksātas atlīdzības 207 miljonu eiro apmērā, palielinoties par 2%.

Latvijā darbojošos apdrošinātāju kopējais parakstīto prēmiju apjoms 2014. gadā pieaudzis par 10%, liecina Latvijas Apdrošinātāju asociācijas rīcībā esošie dati par apdrošinātāju darbības rezultātiem.

Ārzemēs Latvijas apdrošinātāji pērn parakstījuši prēmijas 168,3 miljonu eiro apmērā, kas ir par 7% vairāk nekā 2013. gadā. Latvijas iekšējā tirgū pieaugums bijis 11%, un kopā Latvijā darbojošos apdrošinātāju parakstīto prēmiju apjoms sasniedzis 517,2 miljonus eiro, kas ir 10% pieaugums pret 2013. gadu.

Ārzemēs izmaksātas apdrošināšanas atlīdzības 86,6 miljonu eiro apmērā, Latvijā - 197,6 miljonu eiro, un kopā izmaksātas atlīdzības 284,2 miljonu eiro (+7%) apmērā.

Vislielākais kāpums tieši ārzemēs no lielajiem veidiem bijis īpašuma apdrošināšanā - par 62% (pieaugums šajā veidā kopumā - 28%). Tā rezultātā lielāko apdrošināšanas veidu topā pērn notikusi līderu maiņa, un īpašuma apdrošināšana ar 16,6% tirgus daļu ieņem pirmo vietu, vērtējot pēc kopējā parakstīto prēmiju apjoma, kas sasniedzis 86,1 miljonu eiro. Ārzemēs izmaksātās atlīdzības īpašuma apdrošināšanā pieaugušas vēl straujāk - par 74%, sasniedzot 9,6 miljonus eiro. Kopumā atlīdzībās izmaksāti 29,5 miljoni eiro, kas ir par 20% vairāk nekā pērn.

Šā gada pirmajā ceturksnī kopējais Latvijā darbojošos apdrošinātāju parakstīto prēmiju apjoms 2014. gada 1.ceturksnī pieaudzis par 14%, liecina Latvijas Apdrošinātāju asociācijas dati.

Apdrošināšanas tirgus izaugsme turpinās gan iekšējā apdrošināšanas tirgū, gan ārzemēs, norāda asociācijas vadītājs Jānis Abāšins. Šī gada 1.ceturksnī apdrošinātāji ārvalstīs un, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvības principu dalībvalstīs, parakstījuši prēmijas 50,7 miljonu eiro apmērā, Latvijas iekšējā tirgū – 91,9 miljonu eiro, tādējādi kopā Latvijā darbojošos apdrošinātāju parakstīto prēmiju apjoms sasniedzis 142,7 miljonus eiro.

Ārzemēs izmaksātas apdrošināšanas atlīdzības 21,7 miljonu eiro apmērā, Latvijā – 46 miljonu eiro apmērā un kopā izmaksāto atlīdzību apjoms sasniedzis 67,7 miljonus eiro.

Vēlos paust Latvijas izcelsmes ārvalstu pensionāru domas par ārvalstu pensionāru pensiju aplikšanu ar dubulto nodokli, kā arī ieteikumu šīs problēmas risināšanā.

Dzīvoju un strādāju Lielbritānijā, un pēc astoņiem gadiem saņemšu Latvijas un Lielbritānijas pensijas. Attiecīgi mani skars jautājums par ārvalstu pensionāru pensiju aplikšanu ar dubultnodokli, tāpēc es par to interesējos un vācu arī informāciju – jau divus gadus aptaujāju citus cilvēkus, kuri ir tādā pašā situācijā kā es. Un tādu ir daudz.

Ko domā topošie ārvalstu pensionāri, kuru dzimtene ir Latvija? Pēc manām aplēsēm no topošajiem ārvalstu pensionāriem vismaz 50–70% nevēlas atgriezties dzīvot Latvijā. Iemesls tam galvenokārt ir tieši saistīs ar viņu pensijām un Latvijas nodokļiem. Ja viņi atgrieztos, tad pirmām kārtām zaudētu 500–800 EUR katru mēnesi, ko citādi ārvalstīs saņemtu dažādās privilēģijās. Un otrām kārtām Latvijā viņiem būtu vēl papildus jāmaksā vidēji 100 EUR nodoklis katru mēnesi – dubultnodoklis, kas attiecas uz ārvalsts pensiju.

Kopējais Latvijā strādājošo apdrošinātāju parakstīto prēmiju apjoms šā gada pirmajā pusgadā pieaudzis par 6% (kopā Latvijā un ārvalstīs parakstītās prēmijas), liecina Latvijas Apdrošinātāju asociācijas rīcībā esošā informācija par apdrošinātāju darbības rezultātiem.

Šī gada pirmajā pusgadā apdrošinātāji ārvalstīs un, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvības principu dalībvalstīs, parakstījuši prēmijas 86,5 miljonu eiro apmērā, kas ir 5% pieaugums pret 2013. gada pirmo pusgadu, bet Latvijas iekšējā tirgū – 169,8 miljonus eiro, un kopā Latvijā darbojošos apdrošinātāju parakstīto prēmiju apjoms sasniedzis 256,4 miljonus eiro, kas ir par 6% vairāk nekā pērn attiecīgajā periodā.

Ārzemēs izmaksātas apdrošināšanas atlīdzības 41,3 miljonu eiro apmērā, Latvijā – 94,7 miljonus eiro un kopā izmaksātas atlīdzības 136 miljonu eiro apmērā.

Latvijā reģistrēto riska apdrošināšanas kompāniju parakstīto prēmiju apjoms ārzemēs (ārvalstīs un, izmantojot pakalpojumu sniegšanas brīvības principu dalībvalstīs) pēdējo trīs gadu laikā ir gandrīz nemainīgs, tas svārstās 33%-34% robežās.

Nereti uzņēmēji ir spiesti atteikties no pasūtījumiem un ražot mazāk, jo nav darbaspēka, bet darbaspēks ir. Problēmu var atrisināt īsā laika posmā, un to palīdzēs izdarīt personāla nomas uzņēmums Agence, tikai ir jāpieņem ideja par darbaspēka nomu kopumā. To intervijā Dienas Biznesam atklāj personāla nomas uzņēmuma Agence valdes priekšsēdētājs Rolands Einštāls un personāla attīstības vadītāja Rute Baltruka.

Uzreiz vērsim pie ragiem – kādēļ, pēc jūsu domām, ir situācija, ka uzņēmumi padodas un nespēj atrast darbiniekus ražošanas nodrošināšanai vajadzīgajā apjomā, tostarp atsakoties no jauniem pasūtījumiem?

Rolands Einštāls: Šobrīd darba tirgū praktiski nav informācijas par personāla nomas iespējām, un, pat ja uzņēmēji zina par šādu iespēju, tā netiek ņemta vērā kā nopietna. Nav jau Latvijā pārāk daudz šo personāla nomas uzņēmumu, kuri nodarbojas tieši ar vietējā tirgus apkalpošanu. Neslēpšu, arī mūsu uzņēmumam ir sadarbības partneri Dānijā un mēs piedāvājam iespējas darbiniekiem braukt strādāt uz šo valsti. Fakts ir, ka cilvēki grib strādāt tepat, viņi ir, un ir uzņēmumi, kuriem ir nepieciešami cilvēki, turklāt algu, dzīvošanas izmaksu un pārtikas cenu atšķirības kopumā nav tik nozīmīgas, lai izvēlētos darbu ārzemēs kā vienīgo iespēju.

Vienīgais veids, kā attīstīties, ir iziet no savas komforta zonas, tāpēc visu laiku sev jāliek justies neērti

Tā uzskata Kintija Beļska, uzacu skulpturēšanas produktu kompānijas Sleek Brows līdzīpašniece. Viņa kopš 14 gadu vecuma dzīvo Londonā, kad uz Angliju pārcēlās viņas vecāki. «Tā ir visīstākā iziešana no komforta zonas, jo īpaši pusaudža vecumā, kad nākas pamest draugus un nonākt citā valstī un kultūrā. Tas nebija viegli, bet es domāju, ka šādas situācijas cilvēku padara spēcīgāku,» viņa saka. Dzīve ārzemēs ir iespēja redzēt, kā strādā un dzīvo citas kultūras, mācīties no tā un apvienot ar savām esošajām zināšanām.

Vērtējot, kā Latvija mainījusies šo gadu laikā, kopš Kintija ir prom, viņa teic, ka sākumā viņai bija grūti pieņemt, ka Rīga mainās un kļūst arvien eiropeiskāka.

Akciju sabiedrība Pampāļi ir pilna cikla lauksaimniecības uzņēmums, kas pēdējo sešu gadu laikā dubultojis apgrozījumu līdz 11,78 miljoniem eiro 2022. gadā, par to saņemot arī Dienas Biznesa TOP500 apbalvojumu nominācijā Nacionālā kapitāla nozīmīgākais lauksaimnieks. No tēva pārņēmis uzņēmuma vadību, Mārtiņš Vaļko stūrē to pretī jaunām virsotnēm.

Kāds ir Pampāļu saimniecības vēsturiskais stāsts, kad ir tās pirmsākumi?

Akciju sabiedrība Pampāļi ir pēctecis padomju laika saimniecībai – kolhozam Pampāļi, kura pirmsākumi ir meklējami tālajā 1948. gadā. Sabrūkot PSRS un Latvijai atgūstot neatkarību, pārstāja eksistēt kolhozi un sovhozi. Tobrīd tika dalīta kolhozu manta, katram saņemot kādu daļu. Kāds dabūja govi, kāds - traktoru, atbilstoši nostrādātajam laikam kolhozā. Mans tēvs Jānis Vaļko pirms vairāk nekā 30 gadiem, būdams kolhoza vadītājs, vērsās pie cilvēkiem, sakot, ka nav vērts iznīcināt to, ko visi kopā ar savu darbu radījuši. Viņam izdevās cilvēkus pārliecināt par nepieciešamību dibināt paju sabiedrību Pampāļi, tas notika 1992. gada 18. martā. Pagāja laiks, un Latvija iestājās Eiropas Savienībā, kur atkal bija jāmaina komercdarbības forma, jo paju sabiedrības kā komercdarbības veids nebija iespējams. 2004. gadā paju sabiedrība Pampāļi transformējās par SIA Pampāļi. Savukārt šā gada pavasarī SIA tika pārveidots par akciju sabiedrību Pampāļi.

Veselības ministrs Guntis Belēvičs ir pārsteidzis Latvijas sabiedrību ar revolucionāru ideju, ka pacienti, kas, ārstēšanās laikā būs izmantojuši kādu maksas pakalpojumu vairs nevarēs saņemt valsts apmaksātu veselības aprūpi.

Gribētos noticēt ZZS Saeimas frakcijas vadītāja Augusta Brigmaņa Rīta panorāmā teiktajam, ka ministrs, kas savu darbu veicot ar novatorisku pieeju, iespējams, esot testējis sabiedrības viedokli. Ja pieņemam, ka iepriekšējā Latvijas valsts prezidenta leģendārā žurnālistiem izteiktā frāze «Čaļi, pa galvu vajag, ja! Ilgi neesat sisti tikai, ja!» nebija nekas vairāk, kā avangardisks joks, kura mērķis bija pārbaudīt preses brīvību un žurnālistu drosmi, tad varam noticēt arī Brigmaņa skaidrojumam.

Iedomājoties to, ka veselības ministrs Guntis Belēvičs nejokoja un neko netestēja un Veselības ministrijā tik tiešām tiek kalti plāni par to, kā maksas medicīnas izmantotājiem ierobežot iespējas saņemt valsts apmaksātus ārstniecības pakalpojumus kājas var palikt stīvas. Ja ne gluži man, tad desmitiem tūkstošu pacientu, kuri nesakārtotās veselības aprūpes sistēmas dēļ mēnešiem un pat gadiem ilgi spiesti gaidīt rindās, lai saņemtu kādu vitāli nepieciešamu medicīnas pakalpojumu.

Ārzemēs Latvijas arhitektiem pieprasa specifiskākas lietas, jo Latvijas arhitektūras lielākā kvalitāte ir tieši atturīgajā, mazliet necilajā arhitektūrā, ko vairāk novērtē ārzemēs, stāsta arhitektu biroja 1 plus 1 vadītājs arhitekts Mārtiņš Pīlēns.

«Latvijā ir daudz vidējas ambiciozitātes līmeņa arhitektūras - mēs neesam ne slikti arhitekti, ne arī pārāk labi arhitekti, vairumā esam tādi vidējā lauka spēlētāji. Ir pāris ļoti labi speciālisti uz koka māju rekonstrukcijām, kuriem ir drosme saskatīt izaicinājumu pārbūvē, tas piemīt tieši Latvijas arhitektiem. Tādēļ mums tirgus vienmēr ir un būs gan šeit, gan arī ārpusē,» sacīja Pīlēns.

Arhitekts norādīja, ka ārzemēs Latvijas arhitektiem pieprasa specifiskākas lietas - Latvijas arhitekti jau sen starptautiskos konkursos ir sevi pierādījuši ar dažādiem interesantiem objektiem.

«Bieži vien šie objekti vietējā tirgū nemaz netiek atpazīti vai augsti vērtēti tieši savas atturības dēļ, necilības dēļ, jo Latvijā joprojām tiek augsti vērtēts košums un krāšņums. Taču mūsu lielākās kvalitātes ir tieši šajā atturīgajā, mazliet necilajā arhitektūrā - smalka vienkāršība ir mūsu nācijas vērtība. Mazliet vairāk to novērtē ārzemēs,» skaidroja Pīlēns.

Mēbeļu ražošanas SIA Anna Barons no nulles izveidojusi uzņēmumu, kas produktus realizē ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs, apgrozījumu palielinot 10 reižu

Tik straujas izaugsmes un sekmīgas tirgus iekarošanas pamatā ir spēja piedāvāt potenciālajiem klientiem pilnu servisu – sākot no klienta idejas par interjera dizainu vispirms uz papīra un līdz projektēšanai, ražošanai, montāžai un apkalpošanai. Lai gan pašlaik uzņēmuma ražotās mēbeles ir redzamas Skandināvijas un Beniluksa valstīs, kā arī Austrijā, Vācijā, vadība nedomā apstāties pie sasniegtā un mērķē uz Lielbritāniju un savas klātbūtnes palielināšanu Norvēģijā.

Zelta griezums

«Pašlaik ievērojam «zelta standartu»: 50% produkcijas realizējam ārzemēs un 50% Latvijā, turklāt aptuveni puse nonāk privātmājās un dzīvokļos, bet otra puse ir publiskās ēkas – viesnīcas, restorāni, kafejnīcas,» atklāj SIA Anna Barons direktors Dainis Bonda. Šis tirgus un pasūtītāju sadalījums nav akmenī iekalts, taču ļauj sajust tendences un vienlaikus nebūt atkarīgam no viena tirgus vai viena segmenta. «Latvijā, Baltijā un ārzemēs nav tik daudz uzņēmumu, kas nodarbotos ar nestandarta interjera priekšmetu un mēbeļu ražošanu, nodrošinot pilnu servisu – sākot no idejas un beidzot ar uzstādīto priekšmetu servisa apkalpošanu,» D. Bonda atbild uz jautājumu, vai panākumi un straujā izaugsme nav likusi sarosīties konkurentiem. Baltijas nestandrta mēbeļu ražotāju piedāvātās cenas Rietumeiropas un Skandināvijas valstu potenciālajiem klientiem šķiet daudz pievilcīgākas nekā šajās valstīs strādājošajiem konkurentiem. «Bez cenām svarīgs faktors ir pasūtījumu kvalitāte, kā arī izpildes termiņi. Ir situācijas, kurās sākotnēji labojam kāda konkurenta izstrādājumu, bet pēc tam iegūstam konkrētus pasūtījumus,» turpina SIA Anna Barons direktors.

Dārzeņu audzētājiem Latvijā ir ko darīt, bet ar nosacījumu, ja var paciest mūsu ierēdņus, vēsta reģionālais laikraksts Dzirkstele.

Desmit gadus nostrādājot ārzemēs lauksaimniecības nozarē, Rolands Jēkabsons izlēma atgriezties Latvijā. Daukstu pagastā viņš iegādājās īpašumu. Pagājušajā gadā izmēģināja vairāku desmitu hektāru apjomā audzēt brokoļus, puķkāpostus un divu veidu salātus. To stādi tika iepirkti no Holandes un Vācijas.

Strādājot ārzemēs, Rolands sapratis, ka grib mājās pie ģimenes - trim bērniem un sievas. «Nauda bija, nopirkām māju ar zemi Daukstu pagastā. Zeme pašiem ir trīs hektāri, pārējo nomājam. Negribas visu laiku ārzemēs citiem kalpot, izlēmu strādāt šeit,» atceras Rolands un piebilst, ka, strādājot ārzemēs, nodibinājis vērtīgus kontaktus, kas palīdzējuši uzsākt savu darbību Latvijā. Daloties pieredzē, viņš atzīst, ka, piemēram, iekļūt lielajā Rimi tīklā gandrīz ir neiespējami, ja nav kontaktu. «Es ar savu produkciju tur tiku iekšā jau pirmajā gadā,» saka Rolands, kuram ir nodibināts kopuzņēmums ar ārzemju partneriem - SIA JJJ.

Ārzemēs dzīvojošie latviešu bērni 3-17 gadu vecumā ievērojami labāk pārvalda mītnes zemes valodu nekā latviešu valodu, - liecina LU Filozofijas un Socioloģijas institūta veiktā aptauja. Vairāk nekā pusei latviešu bērnu ir viduvējas, vājas vai pat nekādas latviešu valodas zināšanas.

Ļoti labi vai brīvi latviešu valodu pārvalda tikai 27% latviešu bērnu, bet labi - 21% - šādus satraucošus faktus par latviešu valodas zudumu ārzemēs dzīvojošo latviešu vidū, kā arī diasporas bērnu straujo asimilēšanos atklāj pagājušajā gadā noslēdzies Eiropas Sociālā Fonda (ESF) atbalstītais zinātniski pētnieciskais projekts Latvijas emigrantu kopienas.

«Aptauja liecina, ka nepietiekamas latviešu valodas zināšanas potenciālo remigrantu, viņu ģimenes locekļu un bērnu vidū var kļūt par nozīmīgu šķērsli atgriezties Latvijā tiem, kuri to vēlētos,» norāda projekta zinātniskā vadītāja Inta Mieriņa.

Bija grūti aizbraukt un nebija viegli atgriezties. Esmu gandarīta gan par to, ka aizbraucu, gan par to, ka atgriezos

Tā saka Eva Miķelsone, degvielas mazumtirgotāja Virši-A mārketinga vadītāja. Viņa trīs gadus strādāja Lielbritānijā. «Aizbraucu, jo Latvijā sākās krīze. Strādāju IT uzņēmumā, paralēli LU maģistrantūrā studēju komunikācijas zinātni. Sākās krīze, diemžēl zaudēju darbu, pabeidzu studijas un vairs nespēju sevi realizēt Latvijas darba tirgū. Tolaik uzņēmumu, kas atlaida darbiniekus, bija vairāk nekā tādu, kas pieņēma darbā. Izvērtējot situāciju, biju spiesta aizbraukt,» atceras E. Miķelsone.

Darbu atrast viegli

Viņa devās uz Lielbritāniju un darbu tur atrada viegli. Vispirms viņa bija pārdevēja delikatešu veikaliņā, drīzumā kļuva par veikala maiņas vadītāju. «Lai to sasniegtu, bija vajadzīgs sūrs darbs – strādāju arī pa 10 un 12 stundām sešas dienas nedēļā. Vadība manī saskatīja cilvēku, kam ir mērķtiecība, kurš strādā patstāvīgi un ir spējīgs sasniegt ko vairāk. Ātri apguvu visu nepieciešamo un mani izvirzīja par veikala maiņas vadītāju. Tas bija pavisam citādāks darbs, ar jauniem pienākumiem, – sākot ar ikdienas darbu koordinēšanu un veikala preču sortimenta nodrošināšanu, beidzot ar darbinieku vadību un klientu lojalitātes vecināšanu. Man patika šis darbs, jo varēju sevi realizēt un nebija nekādu rāmju, kas noteiktu, ka jādara tikai tā un ne citādi,» stāsta E. Miķelsone. Tomēr, strādājot veikalā, viņa neatmeta cerību atrast darbu savā specialitātē, gribēja pārliecināties, ka var sevi pierādīt ne tikai Latvijā, bet arī Lielbritānijā. Tāpēc viņa paralēli visu laiku meklēja darbu savā specialitātē – mārketingā vai komunikācijā.

Pirms trim gadsimtiem, 18. gadsimta pirmajā pusē, tagadējā Vidzemes teritorijā sāka darboties hernhūtieši jeb brāļu draudzes. Šis laiks un kustība pamatoti tiek dēvēta par Latvijas modināšanu, jo lika cilvēkiem apzināties savu vērtību, noticēt sev un tam, ka labāka dzīve ir atkarīga no mums pašiem.

Kā iznākums – savulaik plaši pazīstamā Piebalgas amatniecība, kā arī Rīgas mastu šķirotāja, pirmā latviešu lieluzņēmēja Jāna Šteinhauera ekonomiskā un politiskā darbība. Tā iedvesmoja zemnieku kārtas pārstāvjus Latvijā izglītoties, veidot spēcīgas saimnieciskās vienības, kā arī panākt lielāku ietekmi dažāda līmeņa varas struktūrās. Tālāk jau nākamajā gadsimtā – jūrskolu iniciatīva un veiksmīgie latviešu kārtas kuģu būvētāji un būvuzņēmēji. Vai šodien Latvija nav līdzīgā situācijā? Lai panāktu pārmaiņas, ir jānotic pašiem sev – šogad izstrādātajai Cilvēkkapitāla attīstības stratēģijai ir visas iespējas kļūt par modināšanas pamatu visplašākajā sabiedrībā.

Lai mudinātu Latvijas iedzīvotājus novērtēt to kapitālu, kas ir katram – potenciālās biznesa idejas – Rīgas centrā atklāts biznesa ideju konkursa Ideju kauss 2013 stends. Vides objekts aicina atvērt «seifu galvā un noticēt savām idejām».

Objekts izvietots skvērā starp Pērses un Blaumaņa ielu, tajā ikviens var pārliecināties, ka galvenais kapitāls, kas katram pieder, ir vērtīgās biznesa idejas, skaidro organizatori.

Biznesa ideju konkurss Ideju kauss 2013 dod iespēju ikvienam pilngadīgam Latvijas iedzīvotājam īstenot savu biznesa ideju un iegūt uzņēmējdarbības sākšanai nepieciešamās prasmes, pieredzi, kontaktus un finansējumu.

Pretendentiem jāreģistrējas konkursa mājas lapā idejukauss.lv un jāiesniedz savas idejas apraksts. Lai atvieglotu pieteikšanos, no šodienas reģistrēties konkursam iespējams, arī izmantojot savus kontus sociālajos tīklos Draugiem.lv un Facebook.com. Konkursam iespējams pieteikties līdz 15. septembrim.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

SIA Gavi Store joprojām ražo un izplata kaltētu govs mēslu pulveri gavi, ko pievieno ūdenim, ar ko mazgā grīdu

Aizspriedumi šajā biznesā ne vien traucē, bet arī palīdz nodrošināt publicitāti.

Iepriekš gavi pulveri ražoja un izplatīja Alīnas Gržibovskas uzņēmums SIA Domi. Tas nebija kompānijas vienīgais darbības virziens, tā nodarbojās arī ar dzīvnieku pieskatīšanu. «Man diezgan veiksmīgi attīstījās dzīvnieku pieskatīšanas bizness, bet trūka laika, lai pilnvērtīgi pievērstu uzmanību gavi. Turklāt jārēķinās, ka dzīvnieku pieskatīšana ir lokāls bizness. Lai gan klientu loks katru gadu paplašinājās un bija patīkami vērot tā attīstību, man bija jārēķinās ar objektīvo realitāti. Mans vīrs dzīvo ārzemēs – ja dzīvošu pa divām valstīm, nevarēšu nodarboties ar dzīvnieku pieskatīšanu,» stāsta Alīna. Tāpēc viņa šo biznesu pārdeva un kopš pagājušā gada 1. oktobra vairs nav šī uzņēmuma īpašniece. Attīstīt savu kompāniju no nulles un pēc četriem gadiem to pārdot – tā viņai bijusi ļoti interesanta pieredze. Pērn jūlijā Alīna ievietoja sludinājumu par uzņēmuma pārdošanu bizon.lv, septembra sākumā bija pārrunas ar pircēju un oktobrī uzņēmumam jau bija cits īpašnieks. Darījuma summa neesot bijusi liela, bet pārdošanas scenārijs bijis izdevīgāks nekā uzņēmuma slēgšana, un Alīna vēlējusies, lai iesāktais bizness turpinātos.

Kompreses ar ķiršu kauliņiem izmanto līdzīgi kā ar linsēklām pildītās, tiesa, pirmais variants Latvijā vēl nav plaši pazīstams

CherryBerry (SIA ECOtex) ražo tekstila izstrādājumus ar ķiršu kauliņiem – spilvenus, acu maskas, čībiņas, masāžas maisiņus, aukstuma kompreses dažādām ķermeņa daļām. Uzņēmuma vadītāja Kristīne Duļbinska stāsta, ka kompreses ar ķiršu kauliņiem, ko var lietot gan kā siltuma, gan kā aukstuma kompreses, ir dabas dziedniecības līdzeklis, kam esot labvēlīga iedarība uz veselību. Latvijā līdzīgi mēdz izmantot linsēklas un griķu sēnalas. «Ķiršu kauliņiem ir atšķirīga struktūra, kas nodrošina masāžas efektu un ilgāk uztur siltumu vai aukstumu – īsā laikā uzņem un ilgākā periodā atdod tai ķermeņa daļai, kur ir uzlikts,» raksturo Kristīne. Sākumā daļai cilvēku ir skepse – kā gan ķiršu kauliņi var palīdzēt? «Stāstām, ka tie darbojas ar siltumu vai aukstumu, tas ir tas unikālais. Kad izstāstām, cilvēki ir gatavi iegādāties. Cilvēki ir dažādi – arī skeptiski, taču pārsvarā pozitīvi,» saka Kristīne.

Krišjānis Zauers, kurš savulaik izmēģinājis veiksmi arī ārzemēs, gandrīz trīs gadus nostrādājot Dānijā, uzsver, ka iegūta vērtīga pieredze, zināšanas un iepazīta citu valstu kultūra, taču tas nav ilgtermiņa risinājums. Viņš piebilst, ka iemesls, kāpēc tik daudzi latvieši paliek dzīvot ārzemēs, ir motivācijas trūkums un pārāk maza vēlme cīnīties, lai arī Latvijā sasniegtu labākus dzīves apstākļus.

Mana motivācija doties strādāt uz ārzemēm bija ļoti līdzīga kā lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju – lielāks atalgojums. Pārtraucot darba attiecības Latvijā, trīs mēnešu laikā nopietni pārdomāju savu tālāko darbības plānu un pieņēmu izaicinājumu iegūt jaunu pieredzi ārpus Latvijas. Izvēlējos tieši Dāniju, jo tur dzīvoja un strādāja vairāki mani draugi, turklāt uz šo valsti devos divas reizes. Strādāju lielākajā Dānijas būvniecības uzņēmumā, kura darbība vērsta uz dažāda veida grīdu un apkures sistēmu ierīkošanu. Nemaz neapsvēru iespēju strādāt citur, jo biju labi izpētījis Dānijas darba vidi, turklāt būtisku lomu lēmuma pieņemšanā spēlēja arī piedāvātais augstais atalgojums. No pieredzes varu teikt, ka būtiski, lai visi ar darbu saistītie jautājumi ir zināmi jau pirms došanās uz galamērķi – dzīvesvieta, atalgojums, pienākumi un citi specifiski jautājumi, kurus neizpētot, var rasties nepatīkami sarežģījumi. Vēlme iegūt jaunu pieredzi, draugu pamudinājums un jaunības entuziasms dzina mani uz priekšu. Atskatoties uz piedzīvoto, varu teikt, ka iegūta vērtīga pieredze, uzlabotas komunikācijas prasmes, iepazīta citas valsts kultūra un cilvēki, kuru domāšana un dzīves uztvere atšķiras no mums – latviešiem.

Valsts pārvaldes aicinājums ārzemēs studējušajiem atgriezties Latvijā ir pilns ar paralēliem un ne īpaši glaimojošiem vēstījumiem

Tā kā aizbraukušo skaits no Latvijas turpina pieaugt, valsts pārvaldes pievēršanās dažādiem reemigrācijas pasākumiem un programmām ir saprotama. Vēl labāk, ja tas notiktu nevis kampaņveidīgi, no sērijas – hei, mēs esam izdomājuši kārtējo «ekonomikas izrāvienu», kas praksē nedarbojas –, bet gan šejienes, gan ārzemēs dzīvojošajai sabiedrībai tiktu sniegts pārdomāts vēstījums, kuram sekotu arī atbilstoša rīcība ilgākā laika periodā.

Bet kā ir patiesībā? Valsts kanceleja nāk ar skaļu paziņojumu, ka Latvija gaida atpakaļ desmit ārzemēs izglītojušos jauniešus inženiertehniķa, loģistikas, IT, ekonomikas, finanšu, starptautisko tiesību un attiecību, investīciju piesaistes u.c. specialitātēs, piedāvājot darbu valsts pārvaldē un 1000 eiro uz rokas. Pirmais, kas krīt acīs, ir klaji nevienlīdzīgā attieksme pret Latvijā studējošiem un strādājošiem cilvēkiem. Tad vispirms ir jāemigrē, lai tevi novērtētu un sāktu gaidīt atpakaļ? Programmas autori gan taisnojas, ka Latvijā neesot tādu speciālistu, kādi tagad tiek meklēti par 1000 eiro atalgojumu, jo Latvijas izglītības sistēmā neesot atbilstošu studiju programmu. Tā kā aprakstā minētās specialitātes nudien nešķiet tik eksotiskas, lai Latvijas augstskolās šādu programmu vispār nebūtu, tad izdarāmais secinājums acīmredzot ir cits. Valsts pārvalde šādā veidā ir atzinusi, ka Latvijas augstskolās gūstamās izglītības līmenis ir tik katastrofāli zems, ka teju jebkurš ārzemju diploms kotējas augstāk. Te gan Valsts kanceleja ir aizmirsusi pieminēt vēl kādu Latvijas iestāžu nule ieviestu «inovāciju». Proti, ārzemēs iegūta diploma atzīšana Latvijā turpmāk maksās 68,85 eiro. Tā teikt, esiet laipni gaidīti mājās, ārzemēs studējušie, bet, pirms ar savu smalko izglītību te kaut ko sākat darīt, samaksājiet simbolisku nodevu Akadēmiskās informācijas centram.

Pirms pieņemt lēmumu par došanos peļņā uz ārzemēm, Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA) aicina noskaidrot visus darba un sadzīves apstākļus par izvēlēto valsti. NVA vērš uzmanību, ka pēdējā laikā Latvijā un ārvalstīs ir sarosījušās fiktīvas darbā iekārtošanās firmas, kas, izmantojot darba meklētāju spiedīgos materiālos apstākļus vai neinformētību, sola labi apmaksātu darbu ārzemēs.

Tomēr, nokļūstot ārzemēs, noskaidrojas, ka darba devējs nemaz negaida šādu darbinieku. Ir iespējamas situācijas, kad darba devēja piedāvātajā darba vietā parādās arvien jauni nosacījumi – transporta izmaksas, darba apģērba izmaksas, dzīvošanas izmaksas, par kurām cilvēks nebija iepriekš informēts un tiek paziņots, ka viņš darba devējam «ir parādā», un nauda tiks ieturēta no algas. Rezultātā, darba meklētājiem no Latvijas ir izkrāpta nauda un viņi paliek bez ienākumiem, reālas darba un dzīves vietas ārzemēs. Diemžēl, dažkārt arī nokļūstot finansiālā atkarībā no «potenciālā» darba devēja.

Lai gan nodokļu atgūšana no ārvalstu darbavietas valsts Latvijā nav vairs nekāds jaunums, liela daļa cilvēku joprojām vilcinās izmantot pārmaksāto nodokļu atgūšanu. Ienākuma nodokļa atgriešana un vispārējais pārmaksu atgūšanas process daudziem joprojām šķiet pārāk mulsinošs. Kāds tam varētu būt iemesls? Sākot no dažādajiem mītiem un zināšanu trūkumam, līdz pat laika un pūļu taupīšanai. Taču tas ir tikai pats pirmais un bieži vien nepareizs priekšstats. Jaunais gads ir lieliska iespēja bez kavēšanās sākt nodokļu atgriešanas procesu.

Lielākie šķēršļi ir nepamatotas bailes

Neskaitāmi cilvēki katru gadu dodas uz ārvalstīm strādāt, gluži tas pats notiek pretējā virzienā – cilvēki pēc strādāšanas atgriežas dzimtenē. Daži, lai nopelnītu papildu naudu, dodas uz daudzu cilvēku iecienīto Lielbritāniju, savukārt citi izvēlas Norvēģiju, Vāciju un bieži vien arī Dāniju. Nesen arī Nīderlande ir iekarojusi lielu popularitāti latviešu vidū. Izdevīgie darba piedāvājumi uz šo valsti vilina gan jauniešus, kas tikko pabeiguši skolu, sezonas darbam, gan vecākus cilvēkus, kuri ir apņēmības pilni strādāt šajā valstī ilgāk. Taču gan jauni, gan vecāka gadagājuma cilvēki aizmirst, ka, atgriežoties mājās pēc strādāšanas ārzemēs, viņiem pienākas nodokļu atgriešana - dāvana, kas rodas no nodokļu pārmaksāšanas. Tāpat arī ievērojama daļa no tiem, kas atgriezušies no strādāšanas ārzemēs, joprojām nevēlas ne atgūt pārmaksātos nodokļus, ne arī deklarēt savus ienākumus.

Ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem jādod skaidrs signāls, ka valsts ir gatava sniegt atbalstu visiem, kas vēlas atgriezties uz dzīvi Latvijā, trešdien, 2.martā, uzsvēra deputāti Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības un Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas kopsēdē.

«Mums jāmeklē optimālākais veids, kā motivēt ārzemēs dzīvojošos tautiešus atgriezties dzimtenē. Jāsniedz palīdzīga roka, domājot gan par materiālo atbalstu, gan skatot iespējas nodrošināt citu palīdzību - vai tas būtu saistīts ar mājokļa jautājumu vai izglītības pieejamību bērniem. Tie ir jautājumi, kas rūpīgi jāapsver, domājot par izmaiņām Repatriācijas likumā,» norāda Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētāja Inese Laizāne.

Kā uzsver Pilsonības komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis, jaunais Repatriācijas likuma projekts nonācis būtiskas izvēles priekšā. «Būtu bezjēdzīgi apmaksāt biļetes repatriantiem, kuriem pēc tam Latvijā būtu jādzīvo bez darba un no pabalstiem. Ir jāsaprot, ko darīt ar Repatriācijas likumu, lai tas veicinātu gudru, uzņēmīgu un patriotisku cilvēku atgriešanos Latvijā,» pauž I.Latkovskis.