Krievija joprojām ir sociālo likstu nomocīta valsts, kuras likteni, tostarp arī tajā veikto investīciju likteni, galu galā lems izejvielu cenas, nevis strukturālas izmaiņas vai dabīga ekonomikas izaugsme. Tādēļ tiešā investēšana izejvielās daļai investoru vienmēr būs kā pragmatiska alternatīva, pauž DNB Trade platformas eksperts Ainars Putniņš.
Gandrīz 80% valsts eksporta ir kādā veidā saistīti tieši ar izejvielām vai to apstrādi, savukārt naftas cenas izmaiņas par teju vienu ASV dolāru par barelu (USD/bbl) pieliek vai atņem 0,13% no valsts iekšzemes kopprodukta (IKP). Līdz ar to nav brīnums, ka daļa investoru, kas vēlas investēt Krievijā, nemeklē konkrētas akcijas, bet gan paliek pie naftas izejvielas līgumiem ar iespējami augstāku likviditāti (Futures vai CFD), norāda eksperts.
To pierādīja 2008. gads, kad, haotiski krītot naftas un citu izejvielu cenām, vēlāk tās ietekmēja arī visas valsts ekonomiku. 2009. gadā IKP pazeminājās par gandrīz 8%, tekošā konta atlikums samazinājās vairāk nekā uz pusi, savukārt valsts budžets pēc kādu laiku ilgušā izejvielu buma nonāca deficītā (pat - 6,3%), skaidro A. Putniņš.
Kaislības ap Krievijas prezidenta vēlēšanām ir aprimušas, un investori atkal ir pievērsušies valstij, kurā vēl vienas Vladimira Putina prezidentūras sākums ir atgriezis sen nebijušu stabilitāti tirgos. A. Putniņš norāda, ka Krievijā notiek zināma ekonomikas atdzimšana – Krievija sagatavojusies iestāties Pasaules Tirdzniecības organizācijā, un ekonomika pērn demonstrēja 4,3% (IKP) kāpumu, turklāt tiek prognozēts, ka šogad IKP augs vēl par 4%. Savukārt tagadējais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs ierosinājis modernizēt un diversificēt Krievijas saimniecību, tomēr «visi ambiciozie mērķi vēl nav sasniegti, un investori bieži vien aizmirst, kas joprojām visvairāk ietekmē investīcijas šīs valsts tirgū,» norāda A. Putniņš.
Viņš norāda, ka Krievijas pieaugošā atkarība no naftas cenām bija redzama jau 2000. gadā, valsts politiskajā arēnā ienākot Vladimiram Putinam. Turklāt dzīves līmeni Krievijā pēdējo desmit gadu laikā vairāk paaugstināja augošie ieņēmumi no naftas, nevis ekonomikas modernizācija un diversifikācija. «Vienlaicīgi pieaugot vecuma pensiju un citu izmaksu apjomam, varam runāt par populistiskas «noēšanas» politiku,» norāda A. Putniņš.
«Šāda politika ir bijusi atbildīga par to, ka pēdējo desmit gadu laikā naftas cenai, kas nepieciešama, lai sasniegtu sabalansētu valsts budžetu, bija pastāvīgi jāpieaug no 20 USD/bbl 2001. gadā līdz 110 USD/bbl 2011. gadā. Šai cenai vēl būtu jāpieaug līdz pat 120 USD/bbl, ja pēdējo prezidenta vēlēšanu solījumi vēlētājiem tomēr tiks pildīti,» skaidro A. Putniņš.
Tāpat viņš norāda, ka valsts ilgtermiņa perspektīvas patlaban aizēno «sazēlusī korupcija», zemie dzimstības rādītāji, patērētā alkohola daudzum uz vienu iedzīvotāju pieaugums, augstie mirstības rādītāji darbspējigo iedzīvotāju grupā. Situācija Krievijā gan neesot bezcerīga, jo, «neņemot vērā acīmredzamo ekonomikas atkarību no izejvielu cenām, Krievijā ir atrodami sektori, kuru darbību nafta ietekmē tikai netieši,» pauz DNB Trade platformas eksperts.
Kā piemēru A. Putniņš min banku sektoru, kurā jau kādu laiku mēreni augošā valsts banku koncentrācija ļauj spriest par to, kas
ir lielākie ieguvēji elastīgu nosacījumu kredīta tirgū – Krievija ir viens no straujāk augošajiem privātpersonu kredītu tirgiem pasaulē. Šie pieauguma rādītāji parasti sasniedz 15–20% gadā, taču 2011. gadā ir fiksēts iespaidīgais 30–35% kāpums. Ja novērtē tik strauji augošo kredīta tirgu, kas tuvākajā nākotnē attīstīsies vēl straujāk nekā parasti, naftas cenu un jau minēto augošo koncentrāciju banku sektorā, reālie ieguvēji varētu būt tādi banku sektora lielie uzņēmumi kā Sberbank un VTB.