Pēdējā laikā ir būtiski pieaudzis sūdzību skaits par bankām. Lielākoties tās ir saistītas ar hipotekārajiem kredītiem, kā arī dažādu aizdevumu procentlikmju paugstināšanu.
Raksturīgākās ir tās, ka cilvēki nevar vienoties ar banku, lai kaut ko pamainītu savos nosacījumos. Otra grupa ir tāda, kur patērētājiem faktiski tiek piemērotas kādas agresīvas metodes, piespiežot viņus mainīt līguma noteikumus.
Iemesli ir dažādi. Ir bankas, kas to piemēro visiem klientiem — arī tiem, kas maksā, — un ir bankas, kas šādas darbības, cik PTAC zināms, veic tikai pret tiem, kas izdarījuši kaut kāda veida līguma pārkāpumus. Šobrīd cilvēki sākuši sūdzēties arī par to, ka paaugstina procentu likmes kredītlīnijai un vispār par dažādām procentlikmju paaugstināšanas metodēm.
Sūdzas praktiski par visām bankām, kaut gan ne par visām sūdzības ir tik nopietnas. Piemēram, par Aizkraukles banku esam saņēmuši gandrīz 100 sūdzības, un ir zināms, ka tādas iesniegtas arī advokātu birojos. Par citām bankām esam saņēmuši ap 30 līdz 40 sūdzību, taču skaits turpina pieaugt.
Netaisnīgie un neskaidrie līguma noteikumi, kuros saskatām nopietnu problēmu, ir tas, ka, ja kredītņēmējs ļaunprātīgi pasliktina savu finanšu stāvokli, tad viņam jāmaksā 5% no atlikušās aizdevuma summas. Sākotnēji mums šķita, ka ar to viss ir kārtībā — līdz brīdim, kad redzam, kā to šobrīd sāk piemērot. Piemēram, ja citā bankā tiek paņemta kredītkarte vai patēriņa kredīts par nelielu naudas summu. Mēs faktiski uzskatām: ja to piemēro šādā veidā, tad arī tas, ka cilvēks aiziet uz veikalu un nopērk kafijas automātu, ir ļaunprātīga finanšu stāvokļa pasliktināšana. Sliktākais šajā situācijā ir tas, ka aizdevuma līgumā ir paredzēts: nevar maksāt kredīta maksājumu, kamēr nav nomaksāts līgumsods, un, ja cilvēks nespēj to maksāt, viņš tiek spiests parakstīt jaunu vienošanos. Līdz ar to viņam ir jāpiekrīt jaunām procentu likmēm. Faktiski cilvēku vai nu piespiež parakstīt jaunu vienošanos, vai viņš ir padarīts par nemaksātāju. Kaut gan savus kredītu maksājumus viņš varētu maksāt, reāli viņš to vairs nevar, jo ir jānomaksā šis līgumsods. Un parāds visu laiku aug.
Tāpat dažām bankām ir ļoti ļauni noteikumi par to, kādos gadījumos banka var izbeigt līgumu. Piemēram, ja krītas klienta īpašumu vērtība, viņam var likt to pārvērtēt. Absurdi, ka viss vienmēr ir uz patērētāja rēķina, turklāt — ja saistības tiek maksātas. Esam par šo jautājumu runājuši ar FKTK speciālistiem, un arī viņi uzskata, ka bankām nebūtu jāķeras pie tiem, kas spēj maksāt. Piemēram, ja īpašums ir jāpārvērtē — un tagad visiem vērtība ir kritusies par 20–25% — tiek prasīts jauns galvotājs vai papildus īpašums; ja jums tāda nav, tiek pacelta procentlikme vai prasīts vispār atmaksāt kredītu, kas, manuprāt, ir pārspīlēti.
Ir arī tādi noteikumi, ka banka var vienpusēji atkāpties no līguma, ja klienta ienākumi ir samazinājušies par 20%, kas faktiski nav atkarīgs no cilvēka rīcības. Uzskatu, ka šādi rīkoties drīkst tikai tādos gadījumos, kad patērētājs ar savu rīcību kaut kādā veidā ir pieļāvis nopietnas izmaiņas, kā rezultātā viņš ir kļuvis par riskantu klientu. Tikai tas, ka ir mainījusies nekustamā īpašuma tirgus vērtība, nedrīkst būt iemesls apgrūtinājumu uzlikšanai.
Esam par šiem jautājumiem konsultējušies ar ārvalstu ekspertiem, un viņu viedoklis ir pat vēl drastiskāks: noteikumi ir ne tikai netaisnīgi, bet fakts, ka tie tiek piemēroti, ir uzskatāms par agresīvu komercpraksi. Hipotekārā kredīta līgums nav parasts līgums, no kura var atkāpties vai pāriet uz citu banku, ja pašreizējā paceļ maksu par norēķinu kontu. Šis ir pilnīgi cits gadījums, cita situācija, jo šobrīd citā bankā klients faktiski kredītu nevarat dabūt; ja arī tas tiks mēģināts darīt, tad jārēķinās ar neizdevīgākiem nosacījumiem, un arī nekustamajam īpašumam ir pavisam cita vērtība nekā iegādes brīdī. Līdz ar to klients ir iespiests stūrī.
Ir arī tādi gadījumi, kad klienti patiešām ir kaut ko pārkāpuši. Viena no bankām vēršas pret tiem, kas patiešām par kaut ko nav ziņojuši — piemēram, par to, ka ir kredītsaistības citā bankā. Manuprāt, neziņot par šādu lietu pirms kredīta saņemšanas ir diezgan nopietns pārkāpums, jo faktiski banka tad nebūtu devusi šo aizdevumu. Nevaram noliegt, ka tas ir būtisks līguma pārkāpums no patērētāja puses, taču atkal ir jāskatās divas lietas. Pirmām kārtām jājautā — vai tas ir adekvāti, vai ir samērīgi lauzt līgumu tāpēc, ka ir kaut kas noklusēts, ja cilvēks spēj maksāt. Vai būtiski paaugstināt procentu likmes, kā rezultātā viņš kļūst par nemaksātāju. Otrām kārtām jāteic, ka cilvēki mums ir ziņojuši — diemžēl tikai mutiski —, ka paši banku darbinieki, izsniedzot kredītu, viņiem ir teikuši, ka nevajag uzrādīt jau paņemtos kredītus. Protams, mēs nevaram to pierādīt, taču tā ir norādījuši jau vairāki cilvēki. Iespējams, banku vadība nav pienācīgu uzmanību pievērsusi tam, lai darbinieki, kas strādā ar patērētāju, pietiekami informētu par viņu tiesībām. Saprotams, ka arī patērētāji ir vainīgi, jo nelasa noteikumus, nesaprot; tomēr, ja ir tik daudzi gadījumi, kad cilvēki nav neko zinājuši vai viņiem ir sacīts, ka nevajag teikt, varbūt ir jāizdara kādi secinājumi par to, ka bankas par maz informē cilvēkus, kā viņiem būtu jārīkojas šajās situācijās.
Ir jāsaprot, ka daudzas no aprakstītajām problēmām nav saistītas ar nemaksāšanu. Mēs runājam par tiem cilvēkiem, kas vairāk vai mazāk sedz savas saistības, un tās metodes, ko pret viņiem izmanto, ir negodīgas. Būtu daudz labāk, ja bankas nāktu pretī un pašas novērstu šos pārkāpumus. Manuprāt, tas ir arī banku interesēs, jo tās sabojās savu vārdu un līdz ar to arī biznesu. Ja PTAC panāk saistošu lēmumu, tas nozīmē milzīgu birokrātiju un izdevumus gan valstij, gan bankām, kas, manuprāt, ir pilnīgi lieki. Vajadzētu atcerēties, ka šajās kolektīvajās lietās mēs vienkārši gribam panākt godīgu attieksmi pret klientu, nevis pārtaisīt līgumus tā, lai tie būtu negodīgi pret banku.
Būtisks ir jautājums par to, kā palīdzēt nemaksātājiem. To faktiski varēja darīt jau sen, šāda doma sabiedrībā ir bijusi visu laiku. Pati esmu runājusi gan ekonomikas ministrijā, gan ar valdības pārstāvjiem par to, ka jau kādu laiku atpakaļ vajadzēja ieviest kaut kādu mehānismu. Un tam pat nav nozīmes — kādu. Valstij vienkārši ir jāizvērtē, cik mums ir naudas, ko mēs varam atļauties un kas mums maksās vairāk. Manuprāt, nemaksātāji izmaksā daudz vairāk, nekā atbilstīga mehānisma izveide. Šobrīd Finanšu ministrija pie tā strādā, taču PTAC pārstāvji diemžēl nav darba grupā, tāpēc mēs nezinām, kas tur notiek. Taču mēs esam iepriekš darbojušies vairākos starptautiskos projektos par kreditēšanas jautājumiem, un mūsu ārzemju kolēģi vienmēr ir brīnījušies, ka Latvijā vispār netiek risināts jautājums par to, ka cilvēkiem varētu būt lieli parādi, un arī par to, kā drīkst parādus piedzīt. To mēs tiešām uzskatām par lielu problēmu, jo mums vispār nav parādu piedziņas aktu kā tādu. Kaut kas ir minēts civilprocesā, taču tas īsti nereglamentē visus šos procesus. Mums ļoti patīk, piemēram, Somijas variants, ka parādu piedzinējiem ir jābūt licencētiem. Viņi nedrīkst piemērot agresīvas metodes, ir noteikts laiks, kad viņi drīkst ierasties; viņi nedrīkst cilvēkam lieki radīt neērtības.
Īstenībā arī parādu piedziņas firmas atzīst, ka viņām būtu labāk, ja šādi normatīvi būtu, jo tad apstākļi būtu vienlīdzīgi visiem tirgus dalībniekiem. Mēs dažreiz aizmirstam, ka normatīvie akti un to uzraudzība īstenībā uzņēmumam — labam uzņēmumam — nemaz nav nelabvēlīga; tie ir ļoti vajadzīgi. Nereti tiek teikts, ka pie mums kontrolieru ir pārāk daudz, bet es esmu pilnīgi pārliecināta, ka to kontrolieru, kas uzrauga uzņēmējam vajadzīgās lietas, Latvijā ir stipri par maz. Līdz ar to sliktais bizness attīstās, savukārt labo saista visi šie nosacījumi. Tā nav godīga konkurence, ja vienam tiek aizliegts, bet citam — ne.
Es ļoti šaubos, vai, risinot ar hipotekāro kredītu nemaksātājiem saistītos jautājumus, būs godīgi uzlikt visu smagumu uz bankām. Šajā gadījumā ir jābūt kaut kādai sadarbībai starp bankām un valsti. Ierosinājums aizliegt tām trīs gadus izlikt nemaksātājus no mājokļa ir pārspīlēts; mēs nevaram vienkārši pateikt, ka banka nedrīkst piedzīt savus kredītus. Jo rezultāts būs tas, ka banka bankrotēs. Un dažkārt mēs to aizmirstam — to, ka arī patērētājam nevajag, lai bankas bankrotē. Mums vajag atrast vidusceļu — lai bankas pelna un sniedz mums labus pakalpojumus un neapbižo klientus; PTAC mērķis nav tās iznīcināt. Jābūt godīgiem nosacījumiem abās pusēs. PTAC tomēr nav tikai patērētāju aizsargi; mūsu mērķis ir ir godīga konkurence un labvēlīga uzņēmējdarbības vide, lai uzņēmējs var kārtīgi strādāt, lai viņam ir labi un arī patērētājam ir labi. Ne velti Anglijā PTAC funkciju veic Godīgas tirdzniecības birojs, jo patērētāju aizsardzības mērķis lielākoties ir ne tikai aizsargāt patērētāju, bet nodrošināt, lai tirgus ir godīgs; jo, ja tirgus ir godīgs, tad patērētājs būs aizsargāts.
Lai cilvēki nenonāktu problēmsituācijās, ļoti būtiska ir arī patērētāju izglītošana. Cilvēki sūdzībās bieži norāda, ka nav zinājuši, kas rakstīts līgumā; viņi nelasa līgumus un nav apmācīti, kā tos lasīt un izmantot. Ļoti daudzi arī negrib klausīties, kad viņiem kaut ko stāsta. Vairākas bankas un arī apdrošinātāji sūdzas, ka viņi jau gribētu un viņiem pēc likuma ir pienākums cilvēku informēt, taču viņš nemaz neklausās.
Te ir divas būtiskas lietas, kas būtu jādara un kas Latvijā diemžēl ir ļoti zemā līmenī. Pirmkārt, mēs par šīm patērētāju lietām nemācam no bērna kājas. Lai gan izglītības standartos tas ir iekļauts, nav ne apmācītu skolotāju, ne arī grāmatu vai metodikas, kas palīdzētu to darīt. Otrkārt, būtu regulārāk jāinformē par PTAC, jo ir jomas, kurās pietiek patērētāju informēt, un viņš pats tiek ar visu galā. Daudz efektīvāk ir iedot cilvēkam rokās ieroci aizstāvēt pašam sevi. Arī sarunas ar banku ir daudz efektīvākas, nekā lēmums pret banku.
