Par Junkera plānu dēvētā investīciju veicināšanas sistēma no ideālistiska brīvā tirgus instrumenta kļūst par politisko apvedceļu citādi aizliegtām subsīdijām

Spriežot pēc sakāmvārda, latviešiem ir labi zināms, ka kopus cūka nebarojas. Tā noticis arī ar Eiropas Stratēģisko investīciju fondu jeb Junkera plānu, ko pirms gada tobrīd jaunā Eiropas Komisija ambiciozi pieteica kā savu atbildi stagnējošajai Eiropas ekonomikai. Vai, pareizāk sakot, ekonomikām.

Lūk, šai gramatiskajā niansē tad arī visa sāls – vienota ES ekonomika ir matemātiska, bet ne īsti dabā vērojama parādība, tāpēc arī ar Eiropas mēroga ekonomiskajiem plāniem un politiku ir un paredzami arī būs problemātiski. Nacionālās intereses ir un paliek noteicošās tā vienkāršā fakta dēļ, ka mums ir 28 dažādas un nereti pat ļoti atšķirīgas ekonomikas ar saviem ekonomiskajiem cikliem, tradīcijām, sociālajiem līgumiem. Tas nozīmē, ka Berlīnei, Londonai, Sofijai un Tallinai ir un būs atšķirīgas praktiskās prioritātes jeb praktiskā izpratne par izaugsmi, veicināšanu, attīstību un citiem jaukiem vārdiem.

Investīciju plūsmas atdzīvināšanas mēģinājums notiek «uz dullo»

Šonedēļ Latvijas prezidentūras ES Padomē vadībā sākta virzība vienam no prioritāri veicamajiem darbiem – par Junkera investīciju plānu dēvētās Eiropas Komisijas (EK) iniciatīvas saskaņošana ar dalībvalstīm. Plāna ietvaros EK ar Eiropas Investīciju bankas (EIB) garantiju palīdzību stratēģiski svarīgos Eiropas biznesa un ekonomikas projektos cer «izstumt» virs 300 miljardiem EUR banku līdz šim pieturētās naudas. Pašu aizdevēju acīs ar sevišķu jēdzīgumu šis plāns neizceļas. Dažs Eiropas politikas analītiķis Junkera plānu 15 reizes palielināt no EK un EIB piešķirto 21 miljardu EUR līdz plānotajiem vismaz 315 miljardiem dēvē par alķīmiju. Un visa šā pasākuma mērķa grupa – publisko un privāto investīciju projektu attīstītāji – arī pagaidām pēc iespējamās naudas piesakās pēc principa «un ja nu iedod?» ‒ katram gadījumam un diezgan haotiski. Latvijas iesniegumi uz šā fona izskatās salīdzinoši labi, bet no vairākām citām dalībvalstīm netrūkst pieteikumu, kas neatbilst uzstādītajiem jau tā visai plašajiem mērķiem.

Privātā medicīnas sabiedrība ARS 32 milj. eiro vērtā daudzprofilu medicīnas centra izveides projekta realizācijai centīsies piesaistīt finansējumu no daudzmiljardu Junkera investīciju veicināšanas plāna, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

«Ja pavērsies tāda iespēja, tad izmantosim arī izdevību aizņemties naudu no tā dēvētā Junkera investīciju plāna, kura iedzīvināšana tiek solīta jau tuvākajā laikā,» nostāju skaidro SIA ARS valdes priekšsēdētājs Māris Andersons. Iecerētā projekta realizācija jau ir uzsākta un tā pirmā kārta tiks pabeigta jau šovasar. «Nauda jau ir ieguldīta līdz šim – aptuveni 2 milj. eiro ir samaksāti par nekustamā īpašuma apsaimniekošanu līdz rekonstrukcijas sākumam un iekārtas paredzēts uzstādīt līdz vasaras vidum, kas kopumā izmaksās ap 8,5 milj. eiro,» pašreizējo situāciju rāda M. Andersons. Viņš atzinīgi novērtē medicīnisko iekārtu iegādei atvēlēto ES struktūrfondu Augstas pievienotās vērtības investīciju programmas piešķirto atbalstu (projekts 3,4 milj. eiro, ieskaitot PVN). «Raudzīsimies, kāda būs situācija un kur varēsim aizņemties, tad arī varēs atbildēt, cik ilgā laikā iecerētais stacionāra un diagnostikas centra izveides projekts pilnībā tiks pabeigts,» tā uz jautājumu, cik daudz laika vajadzētu, lai pilnībā īstenotu ieceri, atbild M. Andersons.

Kopš Latvija 2004. gadā iestājās ES, mūsu valsts ir saņēmusi ES subsīdiju un atbalsta mehānismu finansējumu. Pateicoties šiem naudas līdzekļiem, ir uzbūvēti ceļi, attīstīta infrastruktūra un īstenoti neskaitāmi būtiski projekti, kas uzlabojuši mūsu ikdienu.

Lai gan ir pagājuši sešpadsmit gadi kopš šī brīža, man šobrīd vairāk kā nekad rodas jautājums – vai tik liela valsts pārvaldes paļaušanās uz ārējo finansējumu ir ilgtspējīga?

Turklāt Covid-19 pandēmija vēl vairāk saasina šo jautājumu, jo Latvija un arī citas valstis vairs nav tik spējīgas uzturēt veselīgu līdzsvaru starp finanšu līdzekļu aizņemšanos un ieguldīšanu projektos, kas uzlabos mūsu valsts produktivitāti un spēju atmaksāt aizdevumus. Tāpēc rodas loģisks jautājums, vai mēs spēsim saglabāt mūsu ekonomisko apriti, ja izsīks ES finansējums?

Valsts finansējuma piešķiršanai vajadzīga ilgtermiņa vīzija

Covid-19 pandēmijas dēļ, Latvijas valsts parāds šogad ir palielinājies par vairāk nekā diviem miljardiem eiro. Pat ja procentu likmes ir bijušas zemākas nekā jebkad, parāds tomēr būs jāatdod visai sabiedrībai. Atmaksa notiks vai nu palielinot nodokļus vai samazinot izdevumus – neviena no šīm iespējām nebūs labvēlīga Latvijas uzņēmumiem un mājsaimniecībām.

It kā ekonomikas izrāvienam domātās ES līmeņa garantijas nozīmīgu projektu finansējumam izskatās pēc politiska un sociāla plākstera, no kā biznesam sevišķs labums diez vai būs.

Eiropas Komisijas atjautīgo ekspertu prātos ir izauklēts par Junkera investīciju plānu dēvētais ES ekonomikas un vienotā tirgus sapurināšanas projekts. Tomēr, kā nesen klātbūtnē pārliecinājās DB, pat šie gudrie prāti nespēj ticami argumentēt, ka Junkera plāns nav sevišķi lielo dalībvalstu politiskās elites vajadzībām radīta polittehnoloģiska konstrukcija.

Īsi sakot, Junkera plāns ar tā garantijām dažādiem vērienīgiem publiskiem projektiem no visai labi kapitalizētajām Eiropas bankām solās izvilkt finansējumu, un tas pats par sevi ir labi. Nelāgi ir tas, ka šādu lielu projektu radītā rosība un publicitāte īstermiņā radīs iespaidu, ka «viss notiek», un, ja jau viss notiek, tad uzminiet nu – kas nenotiek? Pareizi, nenotiek reformas, jo uz tādām politiķi ir spējīgi vienīgi spiestā kārtā. Jaunas naudas radītā rosība noteikti būs labs instruments dalībvalstu valdībām savu tautu dažādu flangu populisma kušināšanai, tomēr tā nerisinās fundamentālās – zemas konkurētspējas un ar regulējumiem un birokrātiju pārlieku apgrūtinātas ekonomikas – problēmas, un līdz ar to ilgākā perspektīvā Junkera plāns neko nedos.

Lai arī projektu, kam būtu nepieciešams investīciju atbalsts, Latvijā netrūkst, mūsu valsts iekļuvusi starp tām sešām ES valstīm, kas Junkera plāna piedāvājumu ignorē

Eiropas Komisijas Latvijas pārstāvniecības vadītājas Innas Šteinbukas atklāsmes aģentūrai BNS par to, ka Latvija ir viena no tām nedaudzajām ES valstīm, kas līdz šim nav noslēgusi līgumus Eiropas Investīciju plāna jeb tā sauktā Junkera plāna ietvaros, ir šokējošas un apbēdinošas. Jo vairāk tāpēc, ka šis Eiropas ekonomikas attīstības plāns tika pieņemts Latvijas ES padomes prezidentūras laikā. Tolaik mūsu valsts amatpersonas ar šo panākumu ļoti lepojās un sita sev pie krūts, cik svarīga šī plāna pieņemšana ir ekonomikas izaugsmei. Viens no šādiem «bungu rībinātājiem» bija tā laika finanšu ministrs un šā brīža labklājības ministrs Jānis Reirs, kas neskopojās ar epitetiem, ka «šis plāns būs viens no vissvarīgākajiem instrumentiem izaugsmes veicināšanai ES ekonomikā, un mērķis nodrošināt to, ka Eiropas Stratēģisko investīciju fonds var darboties jau šā gada (2015. gada – red.) vidū, ir augsts. Tāpēc esam apņēmušies pielikt visas pūles nepieciešamo tiesību aktu pieņemšanai, lai to īstenotu – tas būs viens no Latvijas prezidentūras galvenajiem uzdevumiem». Vai nav brīnišķīgi? Tikai praksē izskatās, ka šajā gadījumā rūpes bijušas par Vācijas, Austrijas, Francijas un citu Eiropas valstu ekonomikas stimulēšanu, bet Latvija kaut kā ir palikusi aiz borta.

Žana Kloda Junkera investīciju plāns Eiropai veicinās ikvienas Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts, tostarp Latvijas konkurētspēju un ilgtspējīgu izaugsmi. Neskatoties uz to, ka Eiropas Investīciju banka (EIB) tiešā veidā nesniedz finansējumu maziem un vidējiem uzņēmējiem, Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) paredz mehānismu to atbalstam, norāda Finanšu ministrija (FM).

Līdz šim Latvijā visai maz izmantota iespēja iegūt finansējumu projektu attīstīšanai no tādām starptautiskām finanšu institūcijām, kā, piemēram, EIB, Ziemeļu investīciju bankas, kā arī Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas. Iespējams, tas tādēļ, ka valsts un privātā sektora pārstāvjiem trūkst informācijas par pieejamiem finanšu instrumentiem vai aizdevuma saņemšanas iespējām Latvijā. Tāpat arī lielāka uzmanība jāvērš uz iespēju piesaistīt finansējumu grantu veidā.

Maziem un vidējiem uzņēmējiem projektu pieteikšana ir lieliska iespēja panākt sev izvirzīto mērķu sasniegšanu, inovāciju ieviešanu, kā arī kopumā veicināt Latvijas ekonomikas izaugsmi. Turklāt ir svarīgi, lai mūsu uzņēmēji līdz ar projektu pieteikšanu informētu EIB, kas tieši Latvijai nepieciešams un kādi ir šķēršļi finansējuma saņemšanai komercbankās.

Lai jaunais Junkera investīciju plāns kopumā praktiski tiktu ieviests, nepieciešams jaunais Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF). Pašreizējās indikācijas liecina, ka likumdošanas procesu izdosies pabeigt līdz jūnija beigām, lai rudenī šis jaunais fonds reāli sāktu darbu, ceturtdien intervijā laikrakstam Diena saka Eiropas Komisijas viceprezidents eiro un sociālā dialoga jautājumos Valdis Dombrovskis (Vienotība).

Fragments no intervijas

Runājot par tā dēvēto Junkera investīciju plānu, ar kuru saistītas arī daudzu uzņēmēju cerības, vai jau ir zināms Eiropas Investīciju bankas (EIB) viedoklis par ES dalībvalstu projektiem?

Vispirms jāsāk darbs Eiropas Stratēģisko investīciju fondam (ESIF), tikai tad sāksies praktiskā projektu vērtēšana. Iepriekš tiešām tika runāts par to, ka EIB atsevišķus projektus var sākt īstenot sava mandāta ietvaros, bet to EIB veic atbilstoši savām parastajām procedūrām. Lai jaunais Junkera investīciju plāns kopumā praktiski tiktu ieviests, nepieciešams jaunais ESIF. ES dalībvalstu ekonomikas un finanšu ministru padomes jeb ECOFIN līmenī vienošanās, kas saistīta ar jauno fondu, ir panākta jau pirms vairākām nedēļām. Notiek arī sarunas ar Eiroparlamentu. Pašreizējās indikācijas liecina, ka likumdošanas procesu izdosies pabeigt līdz jūnija beigām, vēl Latvijas prezidentūras laikā, tas arī būtu nosacījums, lai rudenī šis jaunais fonds reāli sāktu darbu.

Investīcijas un naudas pieejamība ir tas pedālis, uz ko būtu jāspiež, lai mūsu IKP pieaugtu

Situācija, ka mūsu komercbankas nekreditē apstākļos, kad tām nav kur naudu likt, nav normāla. Valdībai ir komercbankām jājautā, cik objektīvi ir tie iemesli, kādēļ tās nekreditē tautsaimniecību. Savukārt, ja tās nevēlas uzņemties nekādu riska daļu, bet pelnīt tikai uz komisijām un kontu apkalpošanu, tad ir savi alternatīvie ceļi. Tā intervijā saka Ekonomistu apvienības 2010 prezidents dr. oec. Ojārs Kehris.

Kā Latviju ietekmēs Eiropas Centrālās Bankas (ECB) ekonomiku stimulējošie pasākumi – kvantitatīvā stimulēšana, negatīvā procentu likme, paplašinātā aktīvu pirkšanas programma?

Tie netiešā veidā jau ietekmē. Jo ECB noteiktās kvantitatīvās stimulēšanas, kas tika paziņotas janvārī un martā sāktas īstenot, bija pareizs risinājums pareizā laikā. Jau gaidas vien, ka kaut kas tāds notiks, deva savus rezultātus. Pirmie dati liecina, ka kreditēšana eirozonā uzlabojas – diemžēl Latvija te ir izņēmums – un kredīti ir pieejamāki. Uzlabojums jau ir. Ja pieprasījums pieaugs eirozonā, tas viennozīmīgi pozitīvi ietekmēs arī mūs. Diemžēl mēs nezinām, cik ilgi šī politika turpināsies, jo tā ir atkarīga arī no inflācijas rādītājiem eirozonā. Gan ECB politika, gan Junkera plāns, – kas gan ir divas dažādas lietas, tomēr tēmētas vienā virzienā, – ir piemēri, ka Eiropa savas problēmas risina ļoti lēnām, ļoti novēloti, tomēr, kad tās tiek risinātas, lielais rullis tomēr strādā, un risinājumi dod rezultātu.

Latvija finansējuma saņemšanai no tā dēvētā Eiropas Komisijas (EK) priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera investīciju plāna jeb Investīciju plāna Eiropai (An Investment Plan for Europe), kura mērķis ir stimulēt investīcijas izaugsmei un darba vietu radīšanai Eiropas Savienībā (ES), pieteikusi projektus vairāk nekā 10 miljardu eiro vērtībā, informē Finanšu ministrija (FM).

«Latvija kopumā darba grupai ir iesniegusi 58 projektus par summu vairāk kā 10 miljardu eiro apmērā. Daudzi no šiem projektiem ir ļoti būtiski mūsu ekonomikas attīstībai, tādēļ ir īpaši svarīgi nozaru ministrijām savstarpēji sadarboties, lai nodrošinātu papildu investīcijas mūsu valsts tautsaimniecībā,» norāda finanšu ministrs Jānis Reirs.

Starp iesniegtajiem projektiem ir Latvijas lielāko universitāšu un institūtu pētniecības projekti, arī kopēji Baltijas pētniecības projekti, piemēram, biofarmācijas klastera BioPharmAlliance projekts. Attīstības finanšu institūcija ir pieteikusi projektus mazo un vidējo uzņēmumu, inovāciju un energoefektivitātes projektu tālākai finansēšanai. Transporta nozarē starp projektiem ir Ziemeļu transporta koridors Rīgā un Rail Baltica.

ES prezidentūras laikā Latvija godam parūpējusies par citu interesēm, aizmirstot savējos

Tūlīt būs noslēdzies Latvijas ES prezidentūras pusgads. Latvijas premjere Laimdota Straujuma ir lepna, jo esot saņēmusi uzslavas, ka tieši Latvijas prezidentūra ir bijusi labākā, kāda vispār ES bijusi. Atceramies, ka pēdējo sešu mēnešu laikā Ministru kabineta biedri vairākkārt sajūsmināti viens otram pateicās, cik labi prezidentūras laikā viss norit. Kā izriet no Valsts kontroles ziņojuma, valsts resoriem, iespējams, tiešām bija par ko priecāties, jo Latvijai ierastā stilā varēja «apgūt» prezidentūrai paredzētos līdzekļus. Varbūt ne tieši tiem mērķiem apgūt, kam tie it kā sākotnēji bija paredzēti, taču dārgie datori VARAM, ārpus ES esošo vēstniecību remontēšana un apgāde ar jaunām automašīnām un mēbelēm, jauni logi, telefoni un citi gadžeti cilvēkiem, kas prezidentūrai pat tuvumā nestāv, visticamāk, sen jau bija nepieciešami. Kad nauda iztērēta, ko nu tur vairs – Valsts prezidents Andris Bērziņš tik nopūšas, ka varbūt jau arī varēja nedaudz lētāk tikt cauri, taču tas, ka Valsts kontroles ziņojumi jau tādi kaķa lāsti vien ir, visiem sen jau ir skaidrs. Tātad, šaubu nav, no šī aspekta Latvijas prezidentūra par nodokļu maksātāju naudu dažiem ir lieliski izdevusies.

Vairāk naudas ekonomikā nenozīmētu to izaicinājumu risināšanu, kas Latvijai ir

Tā saka DNB bankas valdes priekšsēdētājs un prezidents Atle Knai un cita starpā iesaka Latvijas uzņēmējiem savos biznesa plānos piefiksēt Krievijas rubļa vērtību – tā šādā līmenī ir uz palikšanu.

Nesen ar kādu draugu runājāmies, ka bankas dod kredītus tiem, kam nauda jau ir, un tāds bija arī viņa privātais novērojums – kad kontā parādījās nauda pēc īpašuma pārdošanas, banka sāka piedāvāt arī visādas finanšu rosības iespējas. Kā Latvijā ir ar finanšu pieejamību?

Tas ir jautājums, ko mums pastāvīgi uzdod gan klienti, gan mediji – vai Latvijā ir grūti saņemt finansējumu? Un mana atbilde ir – nē, jo šis ir tirgus ar augstu konkurenci, un netrūkst banku, kas gribētu aizdot. Bet bankas uzdevums nav finansēt pilnīgi visu. Mēs fokusējamies uz zema līdz vidēja riska segmentu. Tā ka es piekrītu jūsu novērojumam, ka tie, kas spēj aizņemties, arī dabū naudu.

Runājot par Junkera plānam pieteiktajiem Latvijas dzelceļa projektiem, pašlaik jau nav nekā vairāk kā mūsu sākotnējie plāni. Tai skaitā nav pieņemti arī dokumenti, kas precizētu pašu Junkera plāna saturu.

To visu paredzēts sataisīt līdz gada vidum, tas nozīmē, ka Latvijas prezidentūras laikā. No mūsu puses interese par to varētu būt tikai par projektu nacionālā finansējuma daļu (kas mums jāmaksā papildus Kohēzijas Fonda un/ vai Eiropas Infrastruktūras savienojuma instrumenta (CEF) finansējumam), un arī tikai tādā gadījumā, ja tie ir ilgtermiņa (>10 gadi) finanšu instrumenti ar izdevīgākiem nosacījumiem nekā pieejami tirgū.

No pirmdienas sarunām sapratu, ka Junkera plāns galvenokārt paredzēts lielajām dalībvalstīm, lai tās varētu apiet Māstrihtas kritērijus. T. i., tās iemaksā fondā, ar to nopērkot balsis lēmējinstitūcijā (proporcionāli ieguldījumiem), tad pielemj šos līdzekļus izmantot savas infrastruktūras būvei/ uzlabošanai, un šie līdzekļi formāli netiktu ieskaitīti budžeta deficīta ciparos. Ar vienu vārdu sakot, creative accounting (radoša grāmatvedība) ES līmenī.

Investīciju iztrūkumu kompensējošajam plānam piešauj vēl pāris gadus un ambīcijas inovāciju jomā, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Investīciju iztrūkums jūtamam ekonomiskajam izrāvienam pēckrīzes Eiropā ap 2014. gadu tika lēsts 700 miljardu eiro apmērā, un tā kompensēšanai tā laika jaunā Eiropas Komisija radīja Investīciju plānu Eiropai. Eiropas Komisijas prezidenta vārdā tas tika iedēvēts par Junkera plānu. Latvijas prezidentūras ES Padomē laikā 2015. gada vidū Junkera plāns trieciena tempā tika dabūts cauri, un tam pa pēdām sekojošais Eiropas Stratēģisko investīciju fonds (ESIF) ir praktiskais instruments, kā tas tiek īstenots.

Tā uzstādījums ir ar ES budžetu garantēt Eiropas Investīciju bankas (EIB), Eiropas Investīciju fonda un dalībvalstu attīstības finanšu institūciju iesaisti to ekonomikai stratēģiski nozīmīgo projektu un virzienu kreditēšanā, kurus komercbankas un privātais sektors vispār finansēt ir atturīgs. Junkera plāna uzstādītais mērķis bija līdz šā gada beigām ES ekonomikai caur ESIF projektiem piesaistīt papildus 315 miljardus eiro. Tas ir gandrīz izdevies. Pēc EIB datiem, naudas izteiksmē tie ir 49,6 miljardi eiro īstenotās un 251,6 miljardi eiro vēl plānotās investīcijās, ko šajos divos ar pusi gados ir piesaistījušas dalībvalstis.

Investīciju atdzīvināšanai iecerētais plāns kārtējās nakts sarunās Briselē ir dabūjis zaļo gaismu, piektdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Latvijas prezidentūras vadībā Eiropas Parlamenta (EP) atbildīgie pārstāvji diskusijās ar ES Padomes pārstāvjiem ir panākuši pagaidu vienošanos par t.s. Junkera plānu jeb Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) regulu, ziņo EP. Latvijas Finanšu ministrija norāda, ka pēdējās sarunas pirms vienošanās nodošanas visa EP balsojumam bijušas spraigas un ilgušas 12,5 stundas. Zināms kompromiss ir panākts arī Latvijā kritizētajā ESIF plāna daļā par tā bāzes finansējumu.

Drusku jēdzīgāk

Pērn novembrī ESIF tika pasniegts kā jaunās Eiropas Komisijas (EK) solītais Eiropas ekonomikas atdzīvināšanas plāns. Junkera plāna pamatā ir ideja par 16 mljrd. EUR lielu garantiju fondu, no kura tiks garantēti banku kredīti dažādiem infrastruktūras, zinātnes u.c. projektiem, kuru konsultēšanai īpaši veidotā neatkarīgo ekspertu grupa būs atzinusi par Eiropas ekonomikas izrāvienam nozīmīgiem.

Latvijai ES prezidentūras laikā vajadzētu censties nevis būt vislabākajam «čomam», bet gan parūpēties par savām interesēm

Mūsu prezidentūra Eiropas Savienībā ir iesākusies ar vērienīgiem iedzīvotāju brīvās kustības ierobežojumiem galvaspilsētā Rīgā, kā arī ar ieradušos ES amatpersonu draudzīgiem uzmundrinājumiem. Iespējams, tieši šie uzmundrinājumi Latvijas Prezidentam Andrim Bērziņam ļāva jūsmot par «mūsu lieliskajām attiecībām un ļoti, ļoti pozitīvajām sarunām» (BNS), bet premjerei Laimdotai Straujumai sacīt – ja mēs visi kopā kā komanda labi nostrādāsim, lai Latvijas prezidentūrai būtu rezultāts, tad viņai būšot liels prieks (Latvijas Radio). Tieši par šo rezultātu arī ir vērts parunāt, jo ir absolūti skaidrs, ka tas nebūs sasniedzams, tikai tēlojot labas namamātes un namatēvus augstajiem Eiropas ierēdņiem, kas latviešiem nenoliedzami labi padodas. Tāpat uz rezultātu nevar cerēt, tikai atkārtojot mantru, ka viss būs labi un mums kopā noteikti izdosies.

Eiropas Investīciju banka (EIB) piešķīrusi līdz 30 miljonu eiro lielu aizdevumu Latvijas Universitātei (LU), lai turpinātu universitātes jaunās studiju pilsētiņas (Akadēmiskā centra) attīstību, īpaši koncentrējoties uz mūsdienīgu, jaunākajām tehnoloģijām aprīkotu pētniecības un studiju telpu celtniecību, informē EIB un LU pārstāvji.

Atzīmēts, ka šī ir pirmā reize Baltijas valstīs, kad EIB tiešā veidā piešķir aizdevumu augstākās izglītības iestādei. Aizdevums garantēts ar Eiropas Stratēģisko investīciju fonda (ESIF) atbalstu un tā ir nozīmīga Investīciju plāna Eiropai jeb tā sauktā «Junkera plāna» daļa.

Norādīts, ka mūsdienīga, ar jaunākajām tehnoloģijām aprīkotu pētniecības un studiju centra celtniecība sekmēs universitātes pilsētiņas modernizāciju, apvienojot lielu daļu universitātes aktivitāšu vienā teritorijā un uzlabojot kā universitātes administrācijas, tā pasniedzēju un studentu darba efektivitāti. Šīs investīcijas nolūks ir radīt optimālus apstākļus studijām un pētniecībai. Pateicoties tai, radīsies iespēja palielināt studējošo skaitu, mazināt to studentu daudzumu, kas pārtrauc studijas un uzlabot absolventu sasniegtos rezultātus.

Eiropas Komisija (EK) maija beigās publicēja priekšlikumus par Covid-19 krīzē cietušās Eiropas ekonomikas atveseļošanas plānu, kura ietvaros paredzēts atbalsts visām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm.

Saskaņā ar piedāvājumu – tuvākajos 7 gados Latvijai no ES budžeta varētu būt pieejams gandrīz 12 miljardu eiro jeb tik, cik pēdējos 15 gados kopā. Kā Latvijai veiksmīgi un pilnvērtīgi iekļauties jaunajā ES ekonomikā? Kur investēt gudri, lai modernizētu ekonomiku laikā, kad to darīs visa Eiropa? Kurp virzīt skatu nākotnē, nevis (tikai) labot pagātnes kļūdas? Par to pārdomas turpmākajā rakstā.

Tātad, 27. maijā EK iepazīstināja ar savu izstrādāto Eiropas atveseļošanas plānu (turpmāk – EK plāns), pirmo reizi piedāvājot dubultā finansējuma pieeju. Jaunais EK plāns paredz papildu ierastajam 7 gadu budžetam (1.1 triljonu eiro apmērā) ieviest ārkārtas 4 gadu instrumentu 750 miljardu eiro apmērā. Tādējādi kopā Eiropas atveseļošanas plāna īstenošanai EK piedāvā rezervēt 1,85 triljonus eiro.

Ir ļoti ticams, ka Lielbritāniju pēc Borisa Džonsona pēdējā Brexit plāna tomēr sagaida izstāšanās bez vienošanās.

Kā zināms, Lielbritānijas valdība beidzot publiskojusi jauno Brexit piedāvājumu, ko tā iesniegusi Briselei. Tajā iekļauts kompromisa variants sāpīgajā Īrijas robežas jautājumā. Pēc jaunā plāna Ziemeļīrija paliktu Eiropas vienotajā preču tirgū, bet izstātos no muitas savienības. B. Džonsons jau paziņojis, ka vienīgā alternatīva viņa priekšlikumam ir bezvienošanās izstāšanās 31. oktobrī. B. Džonsona pašmāju oponenti šo priekšlikumu kritizē, norādot, ka ir nereāli palikt vienotā tirgū bez kopējām muitas procedūrām. Jāteic, ka oficiālā Brisele pret šo piedāvājumu izturas, pašreizējā Eiropas Komisijas prezidenta Žana Kloda Junkera vārdiem runājot, ar ārkārtīgi lielu piesardzību. Proti, valda neapmierinātība, ka starp Ziemeļīriju un Īriju būs muitas pārbaudes. Īrijas premjerministrs Leo Varadkars norādījis, ka par plāna detaļām vēl sīki jādiskutē un jākonsultējas ar Briseles amatpersonām. Tāpat L. Varadkars norādījis, ka britu premjera plāns neatbilst tām vienošanām, kas noslēgtas starp Ziemeļīriju un Īriju. Savukārt Īrijas ārlietu ministrs Saimons Kovenijs norādījis, ka britu priekšlikumā vēl ļoti daudz kas uzlabojams. Bet, ja iesniegtais plāns ir britu galavārds, tad vienošanās nebūs.

Pirmdien Luksemburgā Baltijas jūras reģiona valstu enerģētikas ministri un Eiropas Komisijas klimata politikas un enerģētikas komisārs Migels Ariass Kanjete (Miguel Arias Cañete) parakstīja aktualizētā Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojumu plāna (BEMIP) Saprašanās memorandu, informē Ekonomikas ministrija.

Tajā pašā laikā 13 Eiropas valstis vēl parakstīja deklarāciju par reģionālo sadarbību elektroenerģijas piegāžu drošībā Eiropas iekšējā tirgū, kā arī politisko deklarāciju par piecu pušu enerģētikas forumu (Pentalateral Energy Forum).

Saprašanās memoranda parakstīšanas ceremonijā Latvijas ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola uzsvēra, ka Baltijas enerģētikas tirgus starpsavienojumu plāns vienmēr ir atzīts kā reģionālās sadarbības labas prakses piemērs ES. Parakstot šo Sadarbības memorandu, pārstāvji vienojušies vēl vairāk stiprināt reģionālo sadarbību BEMIP reģionā, demonstrējot savstarpējo solidaritāti, kopējas vērtības un politisko gribu panākt visām pusēm labvēlīgus risinājumus un sekmējot ES enerģētikas politikas mērķu sasniegšanu.

Pieejama mazo uzņēmumu kreditēšana arvien vairāk kļūst par visu Eiropas valstu izaicinājumu. Pašlaik bankās ir daudz brīvas naudas, tā nav dārga, iespējams kreditēt bez problēmām. Taču reālajā dzīvē mazo uzņēmumu kreditēšana buksē.

Bankas ir lielas finanšu institūcijas, un tām ir ērtāk un vienkāršāk izsniegt, piemēram, vienu miljonu eiro lielu kredītu, nevis nokomplektēt tāda paša lieluma kredītu portfeli, izsniedzot vairākiem desmitiem uzņēmumu 10 – 20 tūkstošus eiro lielus kredītus.

Turklāt banka mazam uzņēmumam parasti prasa tieši to pašu, ko lielam – nepieciešams sagatavot daudz dokumentu, tos ilgi pārbauda, vajadzīga arī ķīla, ko mazie uzņēmumi bieži vien savas darbības specifikas dēļ nespēj dot, jo tiem, piemēram, nelielām frizētavām, nemaz nav vērtīgu īpašumu.

Bankas arī nemīl riskēt, un 3-5 procentu risks bieži tiek uzskatīts par pārāk lielu ne tikai Lietuvā un Latvijā, bet arī visā pasaulē. Rezultātā izveidojas situācija, kad aptuveni 80 procentiem ekonomikā strādājošu uzņēmumu (ar darbinieku skaitu līdz 10 cilvēkiem) ir apgrūtināta pieeja kredītiem un līdz ar to ierobežotas attīstības iespējas.

Latvijai 2015. gads iesācies ar lielu godu, kļūstot par ES prezidējošo valsti, taču arī izaicinājumu netrūks. Ģeopolitiskās turbulences liecina par to, ka šis gads nebūs no vienkāršajiem.

Cilvēkiem vienmēr ir gribējies paredzēt nākotni. Šī mērķa vārdā tikušas izmantotas visdažādākās metodes – no zinātniskām līdz ezotēriskām, bet beigās kaut kā vienmēr iznāk tā, ka no desmit izdomātiem scenārijiem piepildās vienpadsmitais. Taču, lai arī šis un tas neizbēgami notiks citādāk, nekā mēs pašlaik domājam, 2015. gadam ir vismaz daži raksturojoši parametri, ar kuriem varam rēķināties jau šobrīd.

Šos parametrus nosacīti var iedalīt divās grupās. Pirmajā no tām varam iekļaut mūsu valsts iekšējos notikumus un lēmumus, kurus varētu raksturot ar teicienu – kā paši gultu saklāsim, tā arī gulēsim. Pie šīs kategorijas pieder iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšana no 24 uz 23%, kas ir biznesu, bet ne pašvaldības iepriecinoša ziņa. Otrā lieta ir mikronodokļa likmes paaugstināšana no 9 līdz 11%, par ko DB jau vairākkārt paudis negatīvu nostāju. Latvijas premjerministre Laimdota Straujuma savā Jaungada uzrunā Latvijas iedzīvotājus – gan jaunus, gan vecus, mudināja dibināt mazos uzņēmumus. Iespējams, viņai kā valdības vadītājai ir pieejama informācija, kas liecina par to, ka tieši šī naudas pelnīšanas forma daudziem Latvijas iedzīvotājiem 2015. gadā var kļūt īpaši aktuāla, taču komplektā ar mikrouzņēmuma nodokļa likmes celšanu šis pamudinājums neizklausās motivējoši.

Tikai tad, ja izdosies novērst eirozonas pamatproblēmas, eiro kā Eiropas vienotajai valūtai ir stabilas nākotnes izredzes

Kopš Grieķijas izstāšanās no eirozonas vairs netiek akūti apspriesta, Eiropas monetārajā savienībā ir iestājies mānīgs miers. Mānīgs tas ir tāpēc, ka pamatproblēmas jau joprojām nav atrisinātas ne pašas Grieķijas, ne visas eirozonas kontekstā. Par to liecina kaut vai fakts, ka starptautiskā kredītreitingu aģentūra Standard & Poors ir pazeminājusi Eiropas Savienības kredītreitinga prognozi no stabilas uz negatīvu.

Tagad tiek uzdots jautājums: kā lietas risināsies tālāk? Runājot par Grieķiju, skaidrs, ka nodokļu celšana vien problēmas ilgtermiņā atrisināt nespēs. Ir jāveic pamatīgas reformas, atceļot nepamatotas privilēģijas atsevišķām sabiedrības grupām, taču, pirmkārt, ir vajadzīgs bagātīgs fonds, caur kuru varētu stimulēt Grieķijā investīcijas. Parādu atmaksāšana, aizņemoties par jaunu, nav risinājums, un saukt tādu rīcību par palīdzību ir izsmiekls ne tikai par grieķiem, bet par jebkura loģiski domājoša cilvēka saprātu. Skaidrojot šo situāciju, EK viceprezidents Valdis Dombrovskis, kurš savu darba pienākumu dēļ Briselē tiek dēvēts arī par Misteru Eiro, atsaucās uz Latvijas 2010. gada pieredzi – bez starptautiskajiem aizdevumiem Latvijai toreiz un Grieķijai tagad budžeta samazinājums būtu daudz lielāks un sāpīgāks. Īsi sakot, ar jauno aizdevumu tiek nopirkts laiks, Grieķijas gadījumā trīs gadi, pēc kuriem viss var sākties no jauna.

Eiropas līmenī Grieķijas problemātiku nevajadzētu novērtēt par zemu. Situācijai iespējams sniegabumbas efekts, kas var mainīt arī ģeopolitisko svaru kausu stāvokli

Alekša Cipra kreisi orientētās partijas Syriza uzvara Grieķijas vēlēšanās tikusi vērtēta gan kā protesta forma pret depresiju un Vācijas kancleres Angelas Merkeles uzspiesto taupības politiku, gan kā kreisi orientēto spēku renesanse Eiropā. Pirms vēlēšanām A. Ciprs solīja saviem vēlētājiem taupības ēras beigas, jaunas sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem un dažādas dārgas atbalsta formas iedzīvotājiem, neskatoties uz tukšo valsts kasi. Tomēr solīt, kā zināms, ir viegli, kamēr pašam nav jāķeras pie īstenošanas. Vācijā pie varas esošie konservatīvi orientētie spēki, kam Grieķijas parādu sāgā ir gana spēcīgs vārds līdzi runājams, ir pret parādu atlaišanu Grieķijai vai būtisku veicamo valsts reformu nosacījumu mīkstināšanu, un to var saprast. A. Merkelei varētu būt visai grūti Vācijas nodokļu maksātājiem paskaidrot to, ka 53 miljardi eiro par Grieķijai garantētajiem kredītiem ir bezcerīgi zaudēti. Līdzīga nostāja Grieķijas jautājumā dzirdama arī no Briseles, jo nevar jau skatīt Grieķijas jautājumu pilnīgi atrauti no citām ES dalībvalstīm.