Eiropas līmenī Grieķijas problemātiku nevajadzētu novērtēt par zemu. Situācijai iespējams sniegabumbas efekts, kas var mainīt arī ģeopolitisko svaru kausu stāvokli
Alekša Cipra kreisi orientētās partijas Syriza uzvara Grieķijas vēlēšanās tikusi vērtēta gan kā protesta forma pret depresiju un Vācijas kancleres Angelas Merkeles uzspiesto taupības politiku, gan kā kreisi orientēto spēku renesanse Eiropā. Pirms vēlēšanām A. Ciprs solīja saviem vēlētājiem taupības ēras beigas, jaunas sarunas ar starptautiskajiem aizdevējiem un dažādas dārgas atbalsta formas iedzīvotājiem, neskatoties uz tukšo valsts kasi. Tomēr solīt, kā zināms, ir viegli, kamēr pašam nav jāķeras pie īstenošanas. Vācijā pie varas esošie konservatīvi orientētie spēki, kam Grieķijas parādu sāgā ir gana spēcīgs vārds līdzi runājams, ir pret parādu atlaišanu Grieķijai vai būtisku veicamo valsts reformu nosacījumu mīkstināšanu, un to var saprast. A. Merkelei varētu būt visai grūti Vācijas nodokļu maksātājiem paskaidrot to, ka 53 miljardi eiro par Grieķijai garantētajiem kredītiem ir bezcerīgi zaudēti. Līdzīga nostāja Grieķijas jautājumā dzirdama arī no Briseles, jo nevar jau skatīt Grieķijas jautājumu pilnīgi atrauti no citām ES dalībvalstīm.
Ja Grieķija baudītu vēl lielāku pretimnākšanu nekā līdz šim – izsniegtie aizdevumi šai Eiropas dienvidos esošajai valstij jau tā ir ar niecīgām procentu likmēm un gariem atmaksas termiņiem –, tam neizbēgami būtu domino efekts citās krīzi piedzīvojušajās Eiropas valstīs. Kāpēc tādā gadījumā mums Latvijā bija jāsakož zobi un jākonsolidējas līdz galējai robežai? Lai izpelnītos Eiropas onkuļu un tanšu draudzīgu uzsitienu uz pleca vai tomēr lai palīdzētu kādam personāžam kaldināt personīgās karjeras veiksmes stāstu Eiropas Komisijā? Lai nu kā, kamēr Briselē un Vācijā pie varas esošās figūras nemainīsies, tikmēr būtiskas izmaiņas nostājā pret Grieķiju, visticamāk, nav gaidāmas. Iespējams, mikroskopiskās procentu likmes šai valstij vēl tiks nedaudz samazinātas, Grieķija kaut ko no saviem pienākumiem pret starptautiskajiem aizdevējiem pildīs, kaut ko nepildīs, taču tā ir tikai viena šī stāsta daļa.
Eiropā rūgst dusmas. Principā visi līgumu nosacījumi par eiro ir pārkāpti un nekādi stabilitātes kritēriji vairs īsti neeksistē. Grieķijas valsts parādi ir sasnieguši 180% no IKP, bet jauniešu bezdarbs – vismaz 50%. Nav skaidrs, vai Grieķijai izdosies pārliecināt ECB turpināt sadarbību. Taču pats kritiskākais ir tas, ka Grieķijai īstenībā nav sava «Maršala plāna», ko darīt, lai valsts nākotnē atkal nostātos uz kājām. Parādu atlaišana nav investīciju piesaistes koncepts. ES līmenī ir izsludināts Junkera 315 miljardu ekonomikas atdzīvināšanas plāns, tikai dalībvalstīm vēl ir arī jāgrib un jāspēj šo plānu savā labā izmantot. Ja Eiropā neizdosies gūt būtisku ekonomikas izrāvienu, pastāv iespēja, ka ģeopolitiskajās spēlēs jaunus sabiedrotos gūst Krievija, turklāt ne tikai Grieķijas izskatā vien.