Latvijai 2015. gads iesācies ar lielu godu, kļūstot par ES prezidējošo valsti, taču arī izaicinājumu netrūks. Ģeopolitiskās turbulences liecina par to, ka šis gads nebūs no vienkāršajiem.
Cilvēkiem vienmēr ir gribējies paredzēt nākotni. Šī mērķa vārdā tikušas izmantotas visdažādākās metodes – no zinātniskām līdz ezotēriskām, bet beigās kaut kā vienmēr iznāk tā, ka no desmit izdomātiem scenārijiem piepildās vienpadsmitais. Taču, lai arī šis un tas neizbēgami notiks citādāk, nekā mēs pašlaik domājam, 2015. gadam ir vismaz daži raksturojoši parametri, ar kuriem varam rēķināties jau šobrīd.
Šos parametrus nosacīti var iedalīt divās grupās. Pirmajā no tām varam iekļaut mūsu valsts iekšējos notikumus un lēmumus, kurus varētu raksturot ar teicienu – kā paši gultu saklāsim, tā arī gulēsim. Pie šīs kategorijas pieder iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes samazināšana no 24 uz 23%, kas ir biznesu, bet ne pašvaldības iepriecinoša ziņa. Otrā lieta ir mikronodokļa likmes paaugstināšana no 9 līdz 11%, par ko DB jau vairākkārt paudis negatīvu nostāju. Latvijas premjerministre Laimdota Straujuma savā Jaungada uzrunā Latvijas iedzīvotājus – gan jaunus, gan vecus, mudināja dibināt mazos uzņēmumus. Iespējams, viņai kā valdības vadītājai ir pieejama informācija, kas liecina par to, ka tieši šī naudas pelnīšanas forma daudziem Latvijas iedzīvotājiem 2015. gadā var kļūt īpaši aktuāla, taču komplektā ar mikrouzņēmuma nodokļa likmes celšanu šis pamudinājums neizklausās motivējoši.
Taču būtisku efektu uz mūsu tautsaimniecību atstās arī notikumi, kuru virzība nav tikai mūsu pašu rokās.
Vispirms jārunā par attiecībām ar Krieviju. Pērn sācies sankciju kariņš jau ir nepatīkami trāpījis vairākiem Latvijas biznesa segmentiem, un ko mūsu uzņēmējiem nenodarīja sankcijas, to paveica strauji lejuplidojošais rubļa kurss. Šie jautājumi komplektā ar jaunu biznesa tirgu meklējumiem degpunktā saglabāsies arī šogad. Nebūt nav izslēgts, ka Rietumvalstis šogad centīsies atgūt savas biznesa iespējas Krievijā – te atslēgas loma būs savstarpējam izdevīgumam un divpusējo sarunu veiksmēm un neveiksmēm. Attiecībā uz Eiropu jāsaka, ka situācija ne tuvu nav optimāla un uz ekonomikas uzplaukumu īpaši cerēt neļauj, bet Latvijai kā ES prezidējošai valstij būs jāiztur pastiprināta slodze. Ir EK prezidenta Žana Kloda Junkera 300 miljardu investīciju plāns, jautājums tikai – vai un cik no šī plāna sev spēs gūt arī Latvija? Ir jāturpina eirozonas stabilizācija, bet nesenie notikumi ar Grieķiju šo uzdevumu neatvieglo. Ir jātiek galā ar bēgļu problēmu, kuru skaits Eiropā ir sasniedzis rekordu kopš Otrā pasaules kara. Tas viss kopā ar Ukrainas krīzi un nestabilitāti Vidējos Austrumos rada fonu, uz kura šogad dzīvosim. Tas nozīmē arī to, ka atbildot uz jautājumu, ko Latvija var esošajā situācijā darīt un kur meklējamas mūsu iedzīvotāju iespējas, šogad būs jāskatās krietni vien tālāk par savu degungalu un savas ierastās komforta zonas robežām.
