No Krievijas un Ķīnas noslēgtā «gadsimta gāzes līguma» viennozīmīgi ieguvēji ir ķīnieši, pārējiem jākoncentrējas uz diversifikāciju, rēķinoties ar izmaksu pieaugumu.
Ukrainas krīzes dēļ radies saspīlējums Krievijas un Rietumvalstu attiecībās novedis pie likumsakarīga iznākuma– vairāk nekā desmit gadus ilgušās Krievijas un Ķīnas sarunas par gāzes piegādēm rezultējušās ar parakstītu līgumu. Krievijas prezidents Vladimirs Putins panākto darījumu izcēlis kā lielu ģeopolitisku uzvaru, kura finansiālo apmēru dažādu valstu eksperti novērtējuši uz 400 miljardiem ASV dolāru.
Putina motivācija ir skaidra – ir slikti būt atkarīgam no viena gāzes noņēmēja, šajā gadījumā Eiropas, uz kurieni Krievija līdz šim eksportēja vairāk nekā 70% no savas dabasgāzes. Īpaši gadījumā, ja šis lielākais klients arvien noteiktāk izrāda pretošanos līdzšinējam sadarbības modelim. Ķīnas motivācija arī ir skaidra – līdz šim ķīnieši par gāzi bija spiesti maksāt gandrīz divreiz augstāku cenu nekā Eiropa, kamēr Krievijas gāzes līgums ķīniešiem nodrošinās, iespējams, pat nedaudz zemāku gāzes cenu nekā pašlaik Eiropā. Tiesa, Krievijas gāzi ķīnieši varēs reāli izbaudīt tikai pēc gadiem pieciem – vispirms vēl jāizbūvē ap 70 miljardu dolāru vērts gāzes vads, kur lauvas tiesu no izmaksām apņēmusies segt Krievija. Tiek lēsts, ka Krievijai šis Ķīnas līgums nesīs ne tikai lielus izdevumus, bet var radīt pat zaudējumus, ko paaugstinātu tarifu veidā nāktos segt Krievijas iedzīvotājiem. Tam savukārt var sekot pieaugoša iedzīvotāju neapmierinātība, kuras apmēru un sekas pagaidām ir grūti prognozēt.
Un ko tad Eiropa? Eiropas Savienības valstu vidējais Krievijas gāzes patēriņš pašlaik ir 30%, neskaitot dažas tādas valstis kā Latviju, kuras atkarība no Krievijas gāzes sasniedz 100%. Jau vairākus gadus Eiropas enerģētikas komisārs Ginters Otingers nepaguris atkārto, ka nepieciešams diversificēt gāzes piegādes, mazinot atkarību no Krievijas. Pamazām tas arī daudzās valstīs ir noticis, būvējot sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināļus un pētot savas gāzes ieguves iespējas, kam jaunu grūdienu ir devis ASV slānekļa gāzes bums. Tagad šis process, visticamāk, aizies vēl straujāk. Reģionālais LNG terminālis beidzot tiks uzbūvēts arī pie Baltijas jūras un, tā kā ASV vēstnieks Latvijā Marks Pekala norādījis, ka ASV jau nākamgad gatava sākt eksportēt sašķidrināto dabasgāzi uz Eiropu pat divreiz vairāk, nekā Eiropai nepieciešams, tad ir skaidrs, ka bez gāzes šis reģions nepaliks. Vēl jo vairāk – slānekļa gāzes ieguve vides apsvērumu dēļ pašlaik tiek bremzēta vairākās Rietumeiropas valstīs, taču ļoti bagāta ar šo energoresursu ir Ukraina, kuras gāzes kompānijas vadībā nesen sācis strādāt ASV viceprezidenta Džo Baidena dēls. Izskatās, ka no gāzes pieejamības viedokļa viss tuvāko piecu gadu laikā tiks samenedžēts, pamainot plūsmas un virzienus. Jāpiebilst, ka tas viss, protams, par zināmu cenu, jo jaunā infrastruktūra un investīcijas būs jāatpelna.
Krievijas vadītāji publiskās runās nereti gan ir situāciju griezuši otrādāk, proti, it kā Eiropas labklājība tiešā veidā balstītos uz Krievijas gāzes piegādēm – brīnumainas substances, kurai nav un nevar būt nekādas alternatīvas. Tagad Putins šo mītu cenšas transformēt uz Ķīnu, vērpjot tālāk krāšņus spēcīgā Eirāzijas bloka sapņus, kas bal-
stīti uz Krievijas zilo kurināmo. Paši ķīnieši uz šo darījumu gan skatās no pragmatiskā viedokļa – lētāka gāze nekā pašreizējais LNG ir labi, gaiss arī, mazinot ogļu patēriņu, kļūs tīrāks, tiesa, var pieaugt elektrības cenas, jo gāze izmaksā tomēr dārgāk nekā ogles. Taču kopumā ķīnieši iet savu ceļu, nepieslejoties ne ASV, ne Krievijai, bet no citu lielvaru pieļautām kļūdām mācoties.
Tā tas bija jau Ķīnas vadoņa Mao Dzeduna laikā, kurš no savas vienīgās ārzemju vizītes pie toreizējā PSRS līdera Ņikitas Hruščova atgriezās ar vārdiem «mēs darīsim pilnīgi savādāk nekā krievi». Kas attiecas uz Krieviju, Putins ar šo Ķīnas līgumu ir nodemonstrējis, ka, izņemot tradicionālo primāro energoresursu eksportu, Krievijai cita, uz daudzpusīgu un konkurētspējīgu ražošanu balstīta valsts ekonomiskās attīstības plāna joprojām nav. Un tas nebūt nav tajā spožākajā Krievijas ekonomikas situācijā.