Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā Latvijas vadošajiem politiķiem būtu jādomā par savas valsts tautsaimniecības interesēm, nevis jādzenas pēc kādas lielvaras pārstāvju draudzīga rokasspiediena.
Ieviešot trešā līmeņa Rietumu sankcijas pret Krieviju, saspīlējums uz ģeopolitiskās skatuves neapšaubāmi aug. Lai arī pašlaik politiķu publiskajā retorikā joprojām turpinās savstarpēja «mērīšanās» no sērijas – mums šīs sankcijas bijušas nebijušas, bet jūs gan kārtīgi «dabūsiet iekšās» un pagaidām arī trešā līmeņa sankcijas vairāk kalpo pozas uzturēšanai, nevis momentāni rada postošu ietekmi uz iesaistīto valstu ekonomikām, tomēr nevar noliegt, ka situācija ir bīstami pietuvojusies reālai krīzei. Ļoti iespējams, ka sankciju pastiprināšana tiešām neradīs nekādu jūtamu krahu lielākajā daļā Eiropas Savienības valstu, par ASV nemaz nerunājot. Domas dalās, cik lielā mērā ekonomiskās sankcijas tiešām mainītu Krievijas politiku, ņemot vērā, ka līdz šim noteiktās sankcijas, piemēram, Irānas, Ziemeļkorejas vai Sīrijas gadījumā nav nesušas cerēto rezultātu, turklāt Krievijas iedzīvotāji, kā zināms, ir spējīgi paciest daudz. Savādāk ir ar mazajām Krievijas pierobežas valstīm, piemēram, Latviju, kam uz sadarbību ar Krieviju balstās ievērojama tautsaimniecības daļa. Un nevajag te muļķīgi runāt par nepieciešamību mainīt noieta tirgus mūsu precēm, jo reālajā ekonomikā nav labu vai sliktu tirgu, ir tikai tirgi, kuros vai nu ir, vai nav iespējams pārdot savas preces vai pakalpojumus. Šajā ziņā ģeogrāfiskajai atrašanās vietai lielākoties ir izšķiroša loma.
Latvijas ekonomikas ministrs Vjačeslavs Dombrovskis piesardzīgi atzīst – lai arī Latvijai jauna krīze, viņaprāt, vēl nedraudot, tomēr kopumā Krievijas atbildes gājieni pret ieviestajām sankcijām Latvijai varētu būt diezgan postoši. Tas vēl ir maigi teikts, ņemot vērā, ka Krievija līdz šim bijusi vairāk nekā miljardu eiro vērts noieta tirgus Latvijas precēm un praktiski viss Latvijas tranzītbizness balstās uz Krievijas kravām. Par simtprocentīgo Latvijas atkarību no Krievijas gāzes pat nerunāsim. Diemžēl mūsu pārtikas ražotājiem nepatikšanas jau ir deguna galā. It kā nepietiktu jau ar Krievijas noteiktajiem ierobežojumiem poļu augļu un dārzeņu importam, kā rezultātā mūsu tirgu var pārpludināt zemākas cenas poļu produkcija, Krievijas Federālais veterinārās un fitosanitārās uzraudzības dienests nule paziņojis par kvalitātes nepilnībām Latvijas zivju izstrādājumos un sausajā pienā. Daži gan iesaka būt īsteniem patriotiem un pirkt tikai vietējo produkciju, kaut arī dārgāku, citi atkal priecājas, ka lētāku produktu ieplūšana ir izdevīga patērētājiem, taču visā šajā kontekstā nevajag aizmirst, ka vietējie ražotāji nozīmē arī darba vietas Latvijas iedzīvotājiem. Nav uzņēmumu, nav darba, nav arī naudas, par ko jebkādu produkciju nopirkt.
Biznesam, kā zināms, vissliktākā situācija ir nenoteiktība. Bez vietējiem uzņēmējiem Latvijai ir arī līdz šim vēl ne tuvu apgūts potenciāls ārvalstu investoru piesaistē, kas Latviju savam biznesam pamatā izvēlas divu iemeslu dēļ: a) rietumu investori kā izejas punktu uz Krievijas tirgu; b) krievu investori – kā izeju uz Rietumeiropu. Tomēr esošajā situācijā, kad neviens vēl nevar skaidri pateikt, kādus apmērus savstarpējās sankcijas var pieņemt, ārvalstu uzņēmēji savu darbību orientē uz citiem reģioniem ārpus Eiropas. Visā šajā kontekstā Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča apgalvojumi, ka sankcijas Latvijas ekonomiku neietekmē, izskatās kā no citas planētas. Protams, Latvija neizšķir to, vai un kādas sankcijas Eiropas un Krievijas starpā tiek noteiktas, taču Latvijas politiķu galvenais uzdevums šobrīd būtu nevis prātot, kā izkalpoties atzinību kādas lielvaras acīs vai pacelt savu reitingu vēlēšanās, iekļaujot pāris krievu dziedātājus «melnajā sarakstā», bet gan, skaidri apzinoties Latvijas viegli ievainojamo pozīciju politisko lielvaru spēlēs, gādāt par taustāmām kompensācijām mūsu tautsaimniecībai. To, ka izņēmumi ir iespējami vienmēr, pierāda kaut vai atļautais franču karakuģu Mistral darījums ar Krieviju.