Rosinājums dibināt jaunu iestādi lielo investīciju projektu apkalpošanai liek domāt par atrautību no realitātes, ierēdņu štatu kuplināšana ir tikpat jutīgs temats kā nodokļu palielināšana
Ekonomikas ministra Arvila Ašeradena ierosinājums Latvijā veidot jaunu institūciju lielo investīciju projektu apkalpošanai ir blēņas, jo ministram, pirms durt pirkstu mākoņos, vispirms vajadzētu pārskatīt savā pakļautībā esošās struktūras. Var pieminēt kaut vai investoru pievilkšanas projektu Polaris, kas, šķiet, kļuvis aplam kusls. Pēc ministra domām, jauna institūcija risinātu «sadarbības buksēšanu ar lielākiem investoriem». Nevar jau nepiekrist, ka valstī jādomā par lielo investīciju projektu piesaisti. Un tomēr – vai vēl viena ierēdņu kopiena (nosaukta cienījamā vārdā, noteikti institūcijas nosaukumā piesaucot investīcijas) atrisinās sāpi par lielu projektu iztrūkumu?
Pēc ministra teiktā, jaunajā institūcijā varētu darboties «augsta līmeņa ierēdņi». Vai ar to viņš cenšas caur puķēm pateikt, ka esošajās valsts iestādēs no nodokļu maksātāju naudas dzīvo neprofesionāli ierēdņi? Skandāls Valsts ieņēmumu dienestā gan arī par to liek domāt. Un kas zina, kāda ir citu institūciju darbaspēka patiesā seja, ja arī tās tiktu krietni sapurinātas aiz ausīm.
Ierēdņu štatu kuplināšana ir tikpat jutīgs temats kā nodokļu palielināšana. Par jaunu amatu un kantoru izgudrošanu tautas atzinību iekarot būs pagrūti, bet, ja palūkojamies caur Vienotības šķidrās popularitātes aizkaru un visai iespējamu nonākšanu zem kritiskās piecu procentu atzīmes, tad jāvērtē, ka šis ierosinājums arī ir tāds uz politiska saprāta robežas balansējošs. Šajā valsts pārvaldes novitāšu katlā gan varam likt arī Ministru kabineta iekārtas likumā atrodamos pantus par Ministru prezidenta biedriem un to kompetenci vai pērn izveidoto Saeimas ģenerālsekretāra amatu.
Citiem vārdiem sakot, ministra runa par šo tematu nav nekas vairāk par tukšu salmu kulšanu. Ierosinājumam būvēt kārtējo institūciju kā savdabīgu politisko sapņu pili nav seguma. Norobežojoties no pašas iestādes, bet koncentrējoties uz investoru piesaisti, jāpiebilst, ka ierosinājumam nav pamata arī tāda aspekta kā partiju sponsoru interešu dēļ, kas arī atstāj savu ietekmi uz investoru plūsmu. Jo vajadzība pēc «lielajiem investīciju projektiem» jau nav pārejoša, taču nekas neliecina, ka kaut kas tāds mūsu zemē pašreizējos apstākļos varētu tikt īstenots dzīvē un turklāt vēl darboties. To apliecina, piemēram, gadiem ilgā tukšmuldēšana par vienota Latvijas tranzīta koridora piedāvājumu lielajiem spēlētājiem, par kuru neviens no viņiem tā arī nav dzirdējis, kā arī ministriju nerimstošā sacensība par to, kurš, ko un kā organizē un saņem par to ordeņus, nevis sakarīga kopdarbība Latvijas tranzīta koridora pārdošanā. Tāpat jāņem vērā reālie apstākļi – kā zināms, pašlaik Latvija, atrodoties starp lielvaru savstarpējām lamām, maigi izsakoties, īsti nepiesaista investoru skatienus.