Cinisms valsts iestādēs Latvijā nav mazinājies, un tā mērogi ir mērāmi miljonos, pie šādas atklāsmes ir nonākusi Valsts kontroles vadītāja Inguna Sudraba, un jāteic, ka viņai ir taisnība.
Kļūst arvien redzamāk, ka izslavētais taupības režīms uz valsts aparātu diez ko neattiecas. Šeit jārunā gan par prēmiju maksāšanu, gan ieplānotām padārgām shēmām, gan arī lielas naudas tērēšanu par neko.
Viens no lielākajiem kurioziem šajā sakarā droši vien ir Valsts kancelejas direktores Guntas Veismanes pagājušajā nedēļā paustais paziņojums, ka ar šīs institūcijas svētību, sākoties taupības politikai, prēmijas nav maksātas — ir bijuši tikai materiālie stimuli. Jāteic, kā ir: brīdī, kad pamatalgai klāt «piemet» vēl kādu summu, saņēmējam ir pilnīgi vienalga, kāds ir nosaukums — prēmija, materiālais stimuls, dāvana vientuļai sievietei vai pabalsts grūtajām dzīves dienām, jo būtība jau ir viena un tā pati. Interesanti, ka burtiski dažas dienas vēlāk tā pati Veismane televīzijā stāsta, ka valsts pārvaldi gaidot nopietnas reformas, ka tajā strādājošajiem algas, visticamāk, nepalikšot iepriekšējā līmenī utt. Savelkot kopā abus viņas izteicienus, nerodas pārliecība, ka reformas, kuru galvgalī stāv Veismane, jau pašā sākumā ir nolemtas veiksmei, jo vairāk atgādina reformēšanas procesa uzturēšanu jeb kūsājoša darba imitāciju.
Starp citu, viens no interesantākajiem aspektiem šajā jomā ir iecere daļu valsts funkciju nodot privātajam sektoram. Protams, var atrast ne vienu vien funkciju, ar kuras realizēšanu valstij jau nu nebūtu jānodarbojas un ko tādējādi varētu nodot privātā sektora rokās. Šāda iniciatīva pat būtu apsveicama, ja vien… Jau šobrīd ir dzirdams par privātiem darboņiem, kas ir gatavi pildīt vienu otru šādu funkciju, kā ārpakalpojumu to pārdodot tai pašai valstij, pretī saņemot pat vairākas reizes lielāku atalgojumu, nekā līdz šim. Un tas jau atgādina līdz šim dzirdēto stāstu par atsevišķiem ministriju strādājošajiem, kuri štata samazināšanas ietvaros tikuši atlaisti no darba, lai pēc tam šiem pašiem cilvēkiem maksātu lielu naudu kā pieaicinātiem ekspertiem. Respektīvi, tā nauda, ko varētu ieguldīt visas ekonomikas sildīšanā, kārtējo reizi nonāk dažu veiklu darboņu rokās.
Taču, runājot par cinismu un miljoniem, kronis visam ir ne jau fakts, ka vēl pagājušā gada nogalē teju katra otrā valsts institūcija ne tikai brēca par grūtiem laikiem, bet arī maksāja dāsnas prēmijas saviem darbiniekiem… Visparadoksālākais ir tas, ka Rīgas akustiskās koncertzāles projekta sagatavošanas darbiem vien ir iztērēti nepilni trīs miljoni latu. Šeit jāpiebilst, ka šo objektu ne tikai celt, bet pat projektēt vēl nav sākts. Un paldies dievam, jo pretējā gadījumā pat grūti iedomāties, cik liels skaitlis būtu jāraksta sadaļā «izdevumi», ja tagad, kad nav izdarīts nekas, tur ir trīs miljoni latu. To visu redzot, rodas jautājums — vai tiešām ir jānomainās vairākām paaudzēm, lai Latvijas valsts aparātā vismaz kaut kas notiktu normāli?!