http://www.db.lv/uploads/ck/images/Clipboard02(359).jpg
Latvijas finansiālās problēmas ir beigušās, mēs vairs nevienam neesam parādā, un valsts budžets ir ar pārpalikumu - šāds iespaids visnotaļ droši var rasties, dzirdot valdības pērnā gada nogales paziņojumu, ka prēmiju maksāšanas moratorijs valsts aparātā ir beidzies un vienu reizi gadā to atkal varēs darīt.
Protams, premjers Valdis Dombrovskis (Vienotība), acīmredzot juzdams, ka šāds pavērsiens var beigties ar budžeta deficīta palielināšanos, ir steidzis bilst, ka šādu soli varēšot spert, tikai ievērojot noteiktus apmērus, bet, kā zināms, kaķa lāsti debesīs nekāpj. Ministrijām atšķirībā no privātām kompanijām gadījumā, ja gada vidū aptrūkstas nauda, tā tiek piešķirta no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem (joprojām nepamet sajūta, ka šī sadaļa valsts budžetā ir pati vērtīgākā).
Realitāte gan ir tāda, ka acīm redzami visnotaļ optimistiskajiem mūsu valsts politlīderiem vajag atgādināt vienu otru ne īpaši patīkamu faktoru. Pirmkārt, šā gada tautsaimniecības attīstības tempu vismaz prātīgi ekonomisti prognozē pieticīgākā apmērā nekā pērn. Otrkārt, šā gada budžets tiek konsolidēts aptuveni par 150 miljoniem latu. Treškārt, liela daļa valsts aparāta sev paredzēto budžeta finansējumu mūždien pārtērē.
Vienkārši sakot, prēmijas var atļauties maksāt tad, kad nauda, noslēdzoties finanšu periodam, paliek pāri, nevis tās pietrūkst. Jā, ir dzirdēts, ka atsevišķi privātie uzņēmumi, gadam beidzoties, ir atļāvušies samaksāt saviem darbiniekiem Ziemassvētku prēmijas par labi padarītu darbu, bet tas ir tikai gadījumos, kad darbs tiešām ir paveikts tik labi, ka finanšu rādītāji liecina par peļņu. Un šeit rodas ļoti būtisks jautājums - ja reiz valsts aparātā strādājošajiem atkal jāmaksā prēmijas, tad par ko?! Normālā situācijā prēmijas tiek izmaksātas darbiniekiem, kuri ir izpildījuši darba devēja noteikto mērķi, tādējādi uzlabojot viņa situāciju, nevis atnākuši uz darbu, lai ik dienas atsēdētu astoņas stundas. Bet labi… Var, protams, saprast, ka arī valsts sektorā strādā tikai cilvēki, kurus vajag motivēt un kuriem gribētos vismaz cerēt uz prēmiju.
Piemēram, ja Izglītības un zinātnes ministrija šā gada laikā beidzot patiešām reformēs izglītības sistēmu valstī, turklāt tā, lai ilgtermiņā šis process dotu reālu afektu gan līdzekļu ekonomijas, gan mācību procesa kvalitātes celšanas jomā, atbildīgajiem šā resora darbiniekiem tiešām nebūtu žēl samaksāt prēmijas. Savukārt maksāt prēmijas darbiniekiem tāpēc vien, ka viņi no rīta atnāk uz darbu, bet vakarā dodas mājās - tas jau līdzinās dzīrēm mēra laikā. To pašu var pateikt arī par veselības aprūpes sistēmu. Kaut gan Veselības ministrijas darbiniekiem prēmiju piešķiršanas iespēju varētu apspriest pat gadījumā, ja šai sistēmai vismaz vienu gadu izdotos pareizi prognozēt nepieciešamo līdzekļu apjomu un šāda budžeta ietvaros arī nostrādāt, nevis gada vidū izmisīgi sākt vaimanāt, ka slimnīcas jāslēdz ciet. Īsi sakot, šeit runa ir par kārtējo gaidāmo valsts aparāta izšķērdību. Bet, kas attiecas uz valsts ierēdņiem - apsveicam, protams!
