Latvijā nav daudz cilvēku, kuru vārdi tiek piesaukti brīžos, kad tiek meklēti kandidāti kādam nozīmīgam amatam. Bijusī Hansabankas (tagad – Swedbank) vadītāja Ingrīda Blūma ir viens no tiem, taču viņa ir apņēmusies šādai atbildībais nastai vairs nepiekrist.
No darba Hansabankā Ingrīda Blūma aizgāja faktiski ekonomiskās krīzes priekšvakarā. Tas bija brīdis, kad daļa no mums nojauta par to, kas tuvojas, bet vismaz daļa baņķieru to saprata jau visnotaļ skaidri. Zināmā mērā var teikt, ka šī intervija ir kā Latvijas kreditēšanas buma un norieta anatomijas kursa sastāvdaļa.
Bieži, runājot par ekonomiskās krīzes iemesliem Latvijā, teju kā galvenās vaininieces tiek pieminētas šeit strādājošās bankas, to realizētā politika. Kādi, jūsuprāt, ir šīs krīzes galvenie iemesli?
Galvenokārt jau jārunā par mūsu pašu radītajiem iemesliem. Lielākā kļūda ir mūsu lielais optimisms. Deviņdesmito gadu sākumā mēs ļoti veiksmīgi iegājām pasaules ballītē, kas tikko bija sākusies un ilga gandrīz 20 gadus. Domājām, ka tas viss allaž arī turpināsies. Ar šo pārmērīgo optimismu slimoja gan baņķieri, gan uzņēmēji, gan vienkāršie iedzīvotāji. Šim ugunskuram veiksmīgi pagalītes klāt pielika arī valdība, stāstot, cik labi mēs dzīvosim. Tagad es ļoti piekrītu tiem cilvēkiem, kuri atbalsta daudz lielāku valsts lomu ekonomikas attīstības virzīšanā. Šobrīd visi runā, ka ir vajadzīga lielāka regulatora ietekme.
Vairs nav aktuāls sauklis, ka tirgus visu noliks savās vietās?
Tirgus neredzamā roka visu saliek savās vietās, bet tā ir ļoti štruntīga vieta – ar to mums ir jārēķinās ne tikai šīs krīzes kontekstā, bet Latvijai kā valstij kopumā.
Ir skaidrs, ka Latvijā bija pārāk daudz naudas, bet tā varēja tikt izmantota daudz veiksmīgāk. Apmēram pirms sešiem gadiem man bija saruna ar kādas citas privātas bankas vadītāju, kurš man toreiz teica – Ingrīda, labi, ka mums tā valdība vispār ir, jo vismaz ir, ko parādīt kredītreitingu aģentūru pārstāvjiem un mierīgi darboties tālāk. Visi kopā mēs šo liberālo valdības politiku tajā laikā arī izbaudījām. Diemžēl pamazām nāca atskārsme, ka nemaz tik labi tas nav, un kaut kādā veidā mūs uzraudzīt valdībai tomēr vajadzētu – dažādi monetārās, fiskālās, nodokļu politikas instrumenti netika pietiekami labi izmantoti. Ir vēl viena lieta – valdībai, politiķiem beidzot būtu jāsaņemas un jāpasaka, kādas ir tās prioritārās nozares, ko mēs savā valstī gribam atbalstīt, kuras mēģināsim kaut kādā veidā stimulēt. Vai nu ar īpašu nodokļu politiku, vai saistībā ar izglītības, zinātnes attīstību, vai kā citādi. Biju pārsteigta, 2007. gadā dzirdot kāda Somijas Ekonomikas institūta pārstāvja stāstīto, ka šīs valsts valdība jau sešdesmito gadu sākumā ļoti mērķtiecīgi sākusi veicināt zinātnes attīstību, kā arī izglītības kvalitātes nostiprināšanos, stimulējot biznesa sadarbību ar universitātēm, ar zinātniekiem. Somi braukāja apkārt pa pasauli, skatoties, kas šajā jomā ir darīts Japānā, ASV un citur, lai varētu pārņemt labāko. Rezultātā deviņdesmito gadu vidū radās Nokia brīnums, bet tagad Somijā ir konkurētspējīgākā ekonomika pasaulē. Šīs lietas valstī ir jāregulē. Pretējā gadījumā mēs, protams, atradīsim savu vietu ES, bet tā nebūs tā vieta, kuru mēs ar savām ambīcijām gribētu ieņemt.
Ir, piemēram, interesanti, ka mēs paši esam padarījuši nekustamā īpašuma biznesu par zonu, kas ir brīva no nodokļiem. Man pašai ir draugi, kas ir pārdevuši zemes gabalu, nopelnījuši ap vienu miljonu dolāru un pilnīgi legāli nav samaksājuši nevienu santīmu nodokļu veidā. Ja mēs speram šādu soli, paralēli tam no vidusskolas eksāmenu programmas izslēdzot matemātiku, tā ir noteikta ziņa, ko mēs sniedzam sabiedrībai, ārvalstīm par sevi, par to, kas šajā valstī tiek vērtēts. Mēs pasludinām, ka Rīga būs finanšu centrs, bet daudzu gadu garumā nevaram iedarbināt eksporta garantiju aģentūru – arī tas ir rādītājs.
Protams, šodienas krīzi ir padziļinājis arī tas, kas notiek citās valstīs. Piemēram, vēl nesen nevarēja iedomāties situāciju, ka banka bankai negribēs aizdot naudu. Visa pasaule cerēja uz Ķīnas, Indijas un Krievijas tirgiem, bet arī tur tagad ir pietiekami daudz savu problēmu. Turklāt situāciju pasliktina pilnīga neziņa par to, kas notiks tālāk. Nevar saprast, vai mēs jau esam bedres dibenā, vai arī kritīsim vēl tālāk, investēt vai neinvestēt, dot vai nedot kredītus? Tas paralizē uzņēmējus, cilvēkus, bankas.
Kas, jūsuprāt, būs ieguvēji šobrīd notiekošo ekonomisko procesu rezultātā?
Tie, kas savlaicīgi ir domājuši par izmaksu samazināšanu, kas ir domājuši par jauniem tirgiem, kā arī tie, kam ir dziļākas kabatas. Gribu cerēt, ka beigās mēs visi būsim ieguvēji, jo varbūt kaut ko iemācīsimies.
Pieminējāt banku kreditēšanas politiku. Vienu brīdi bija radies iespaids, ka bankas ir gatavas dot kredītu teju katram, kam nav slinkums to paņemt. Cik lielā mērā varat tam piekrist?
Daļēji tam noteikti var piekrist. Jārēķinās ar to, ka Latvijā bankas ir privātbizness, un katra no tām domā par savu attīstību. To, cik gudri banku vadītāji balansē starp riska vadību un vēlmi nopelnīt, domāju, mēs redzēsim apmēram pēc trīs gadiem. Latvijā ir vairāk kā 20 bankas, un vismaz desmit no tām ir ar pretenzijām uz vietējo tirgu. Ja ir vēlme būt veiksmīgai universāli strādājošai bankai mazā tirgū, ir svarīgi biznesa apjomi – par to arī domāja bankas. Tādu situāciju, kad pie mums atnāca klients, mēs atteicām kredītu, un viņš to mierīgi saņēma citā bankā, bija papilnam. Bankas konkurējot skatījās katra uz savu lauciņu, tā vietā, lai atbildīgi mēģinātu pateikt: būtu forši, ja Swedbank izaugtu par 5%, tādu pašu izaugsmi vajadzētu dot DnB Bank, Nordea utt. Tā tas nestrādā!
Protams, bija banku darbā pārmērīgs optimisms. Bet, no otras puses, biju pārsteigta, kad 2008. gadā Hansabanka paziņoja, ka tā saviem klientiem izsniegusi tikai 47 000 hipotekāro kredītu. Bankai, kam ir trešdaļa tirgus, tas nemaz nav daudz. Latvijā šobrīd ir tikai ap 150 000 mājsaimniecību, kurām ir hipotekārie kredīti. Tas arī bija galvenais optimisma iemesls – ja tikai 10 % klientu ir hipotekārais kredīts, tad izaugsmes potenciāls ir. Taču bija pavisam skaidrs, ka problēmas būs nekustamā īpašuma attīstītājiem, arī tiem, kuri nelegāli nodarbojās ar šo uzņēmējdarbības veidu. Bankas centās šādus cilvēkus izskaitļot, dodot viņiem atšķirīgus nosacījumus, bet… Negribu piekrist arī salīdzinājumam ar ASV bankām. Tur šis bizness sadalījās vēl smalkāk – tur kredīta pārdevējs nebūt nebija tā turētājs.
Organizācijas, kas ar naudas atgūšanu sevi neapgrūtināja?
Zināmā mērā tika būvēta tāda kā piramīda. Turklāt jaunās klientu grupas bija pašas nabadzīgākās – tie bija cilvēki, kam agrāk nekādi nebija izdevies dabūt aizņēmumus. Šai nišai nebija sliktas kredītvēstures jeb, pareizāk sakot, tai tādas vispār nebija. Rezultātā reitingaģentūras deva ļoti labus reitingus, citu valstu bankas un ne tikai bankas uzpirka šos aktīvus, pamatojoties uz labiem reitingiem, un tā tas slikto aktīvu vilnis aizgāja.
Šobrīd pietiekami lielā tempā vairojas tās saimniecības, kas savulaik paņemtos hipotekāros kredītus atdot nevar, un šajā kontekstā ir vērojama diskusija par to, kurš pie tā visa ir vainīgs, kam šī problēma būtu jārisina – pašiem kredītņēmējiem, bankām vai valstij. Ir pat bijis apgalvojums, ka par visu jāsamaksā divām ļaunajām zviedru bankām. Kāds ir jūsu skatījums?
Uzticamāka šajā sakarā tomēr ir tā informācija, zem kuras cilvēki parakstās, nevis tā, kas ir dažādos anonīmos komentāros internetā. Divas ļaunās zviedru bankas šajā kontekstā esmu redzējusi pieminam vismazāk.
Toties valdības līmenī...
Es saprotu, ka starp politiķiem ir arī tādi, kuri ir bijuši dažas labas bankas padomē un kuriem tīri cilvēcīgi tagad ir jāatrod kaut kādi attaisnojumi. Domāju, ka Latvijai gan īstermiņā, gan arī ilgtermiņā ir ļoti kaitīgi mēģināt atrast kārtējās sazvērestības teorijas pret mūsu milzīgi iekārojamo Latvijas ekonomiku un valsti. Ir kaitīgi tagad runāt par to, ka zviedru bankas ir kaut ko mēģinājušas graut šajā valstī. Zviedru bankas ne tikai pasaules, bet arī Eiropas mērogā ir mazas bankas. Tām visu laiku draud tā saucamie naidīgās pārņemšanas mēģinājumi. Lai mēģinātu no tā izvairīties, tās cenšas augt, kļūt lielākas. Tās meklē tirgus, kur var augt, un kas tām ir «pa kumosam». Baltijas tirgus, it īpaši 1998. gadā pēc Krievijas krīzes, bija salīdzinoši norijams kumoss, kas solīja izaugsmes, attīstības iespēju. Tas ir bizness, nevis kaut kāda sazvērestība pret Latvijas politiķiem vai valsti kopumā. Kāpēc attiecīgās runas ir kaitīgas? Redz, kamēr mēs šo visu runājam, vērpjam dažādas teorijas, mēs nemeklējam vainu paši sevī, nerisinām savas problēmas – to, kā attīstīt Latvijas ekonomiku. Jā, valdība var atbalstīt kredītņēmējus – veicinot ekonomikas attīstību, lai apmēram 150 000 mājsaimniecību, kas ir ņēmušas hipotekāros kredītus, dotu pārliecību, ka viņiem būs darbs un alga.
Domāju, ka notikušais ir gan banku, gan pašu kredītņēmēju atbildība, un ir svarīgi, lai bankām pietiek spēka tuvākos divus trīs gadus atlikt maksājumus, nepasliktināt aizņēmēju stāvokli, nedzīt viņus bezcerībā. Ir jānogaida – tikai tā situācija var risināties. Turklāt esmu dzirdējusi, ka apmēram 85% no tiem, kas nespēj atdot kredītus, faktiski ir nodarbojušies ar nelikumīgu uzņēmējdarbību, mēģinot spekulēt. Pieļauju, ka šādos gadījumos bankas ir daudz asākas. Ticiet man, tieši šī kategorija pašreiz ir tie skaļākie bļāvēji.
Tātad nebļauj tie, kas savulaik kredītus ņēmuši vienīgā mājokļa iegādei?
No viņiem tos bļāvienus neesmu dzirdējusi – var jau būt, ka neesmu guvusi informāciju pareizajās vietās. Ir jau daudz cilvēku, kas šobrīd nav pazaudējuši darbu un kuriem viss ir kārtībā, bet viņiem ir ļoti bail par nākotni. Ja tiešām darbs ir zaudēts un naudas nav, ir jāiet uz banku un jārunā. Cik esmu dzirdējusi, zviedru bankas šajā ziņā ir atsaucīgas, atšķirībā no vienas otras vietējās izcelsmes kompānijas.
Starp citu, kāds ir jūsu skatījums uz to politiku, kādu piekopj Aizkraukles banka?
Aizkraukles banka savulaik visu savu biznesu bija balstījusi uz nerezidentu apkalpošanu, bet kaut kādā brīdī izdomāja, ka grib kā vienu no atbalsta punktiem paņemt arī vietējo tirgu. Salīdzinoši pozitīvā situācijā tirgu paņemt ir ļoti grūti – to var izdarīt, tikai būtiski piekāpjoties klientam. Bankas gadījumā tas nozīmē atkāpties no kaut kādām savām prasībām pret klientu kā kredītņēmēju. Aizkraukles banka, būdama vietējais uzņēmums, pilnīgi objektīvi nevarēja konkurēt ar cenu. Taču tā varēja konkurēt ar apjomu pret nodrošinājumu un varbūt arī citām mazākām prasībām kredītņēmējiem. Atvainojos, ja es kaut kādā mērā kļūdos par Aizkraukles banku, bet man šķiet, ka viņu kredītportfelis ir nedaudz riskantāks. Es saprotu, ka šobrīd viņi mēģina saglābt situāciju.
Kā baņķiere esmu pārdzīvojusi divas krīzes deviņdesmitajos gados, un varu pateikt, ka 90. gadu sākumā, vidū ar savām prasībām mēs nogalinājām klientus, uzliekot ļoti lielus procentus – klients samaksāja mums naudu, bet viņam nepietika spēka darīt kaut ko vairāk. Ja šobrīd banka nemēģina sadarboties ar klientu un rast kaut kādu kopīgi pieņemamu risinājumu, dažreiz arī bankai ejot uz zaudējumiem, tā var zaudēt krietni vien vairāk. Bet Aizkraukles bankas cilvēki paši ir gudri – lai viņi paši kārto savas lietas.
Runājot par kādu citu šeit eksistējošu banku – vai, jūsuprāt, valstij vajadzēja glābt Parex banku?
Neesmu redzējusi nekādus audita materiālus par šo banku, bet kopumā mana reakcija tomēr ir tāda, ka to vajadzēja glābt. Protams, Parex ir savas specifiskās problēmas, bet lielākais ļaunuma cēlonis tomēr bija nespēja pagarināt sindicētos aizdevumus, kas normālā tirgus situācijā būtu pilnīgi parasta lieta. Problēma ir apstāklī, ka bankām, kas ir aizdevušas, tagad pašām ir krīze. Ļoti liels pārsteigums gan bija tas, ka nākamajā dienā pēc lēmuma par bankas pārņemšanu netika uzlikti ierobežojumi naudas izņemšanai no tās – tas tika izdarīts tikai divas vai trīs nedēļas vēlāk. Visticamāk, pa šo laiku plūda prom lielas summas, un visbēdīgākais ir, ja to izņēma tieši nerezidenti. Šī nauda aizplūda un, visticamāk, uz neatgriešanos, bet mūsu pašu nauda gluži kā ķīlniekiem palika tur iekšā.
Bet cik pareizi vai nepareizi, jūsuprāt, notika Parex bankas glābšanas process?
Izņemot iepriekš minēto par līdzekļu izņemšanas ierobežojumiem, man, no malas skatoties, jāteic, tas notika labi. Atšķirībā, piemēram, no Hansabankas vadības, Parex vadītāji vienmēr ir bijuši Latvijas ietekmīgāko cilvēku sarakstā. To zinot, varēja rēķināties, ka valdība vienkārši varēja ielikt depozītus šajā bankā, taču tas nenotika. Ir patiesībā Latvijā bijuši gadījumi, kad tūlīt pēc vēlēšanu norises viens no pirmajiem valdības rīkojumiem bija pārskaitīt valsts iestāžu kontus uz Parex banku. Katrai bankai ir forši iegūt jaunus klientu budžeta iestāžu izskatā. Tādējādi tas, ka valdība divos soļos atņēma Parex banku tās īpašniekiem, atklāti sakot, bija pat pārsteigums – acīmredzot tās korporatīvās saites nemaz nav tik ciešas un ietekme nemaz nav tik liela. Ja valsts nauda, kā to mums stāsta FKTK un valdības pārstāvji, tiešām ir noguldīta depozītos, nodrošināta ar kvalitatīviem aktīviem, tad tas ir labi izdarīts. Nu, ja tie aktīvi nav kvalitatīvi… To visu mēs redzēsim vēlāk.
Kā jūsu skatījumā vajadzētu risināt Parex pārdošanas jautājumu? Vai šajā gadījumā valstij ir izredzes atgūt savus līdzekļus?
Pagaidām gan valdība, kā jebkurš akcionārs, riskē tikai ar kapitālā ieguldīto naudas daļu. Taču bankā nauda ir jāgulda. Lai jebkura banka varētu normāli darboties, viens no tās pamatrādītājiem ir pamatkapitāla pietiekamība. Runājot par pārdošanu, negribas izteikt kaut kādus pārdrošus spriedumus no pietiekami attālinātas informācijas, kas man personīgi ir. Uzskatu, ka vismaz šīs bankas vadībā ir ielikts labākais kandidāts, kas varētu ienākt prātā – Nils Melngailis. Viņam ir pieredze uzņēmumu pārdošanā, korporatīvo finanšu jautājumos utt.
Nilu Melngaili šim amatam esot ieteikusi tieši jūs…
Grūti pateikt. Man šobrīd nav nekādu kontaktu ar Latvijas valdības pārstāvjiem. Bija tā, ka dienu pirms Nils tika apstiprināts šajā amatā, es saņēmu telefona zvanu no Latvijas Komercbanku asociācijas prezidenta Teodora Tverijona, kurš man piedāvāja šo amatu, un man tika nosaukti vairāki cilvēki, kuriem arī tas bija piedāvāts un kuri jau bija atteikušies. Es nevēlos vadīt nevienu uzņēmumu, kaut gan pašreizējā situācijā darbs Parex būtu interesanta pieredze. Tādējādi es atteicos. Tajā brīdī es braucu automašīnā no Ozolniekiem uz Rīgu un domāju, kas vēl varētu būt labs kandidāts, jo ir skaidrs, ka kādam tur ir jāiet. Man ienāca prātā Nila kandidatūra, Teodoru Tverijonu vairs nevarēju sazvanīt, jo viņš bija kārtējā sanāksmē, tāpēc aizsūtīju viņam īsziņu ar Nila vārdu.
Sanāk, ka Nils Melngailis ir iecelts Parex bankas valdes priekšsēdētāja amatā teju ar īsziņas palīdzību…
Personības loma parasti ir ļoti liela. Turklāt es pieļauju, ka Teodors Tverijons tiešām bija ieinteresēts atrast labāko kandidātu šim amatam.
Un tomēr – kā, jūsuprāt, vajadzētu notikt Parex bankas pārdošanai?
Atšķirībā no Nila Melngaiļa, es neesmu pārdevusi nevienu banku – esmu tikai piedalījusies dažu banku pirkšanas procesā. Jāpiebilst vien, ka Parex jau ilgu laiku ir bijusi tirgū kā banka, kuru var nopirkt – vienkārši tās īpašnieki nav varējuši vienoties ar potenciālajiem pircējiem. Pēc manā rīcībā esošās informācijas, nekādi nav sanācis vienoties par cenu. Arī Hansabanka kaut kad 2006. gadā analizēja iespēju nopirkt Parex.
Kāpēc tad Hansabanka savulaik nenopirka Parex banku?
Es personīgi biju pret, jo uzskatīju, ka šo divu banku korporatīvās kultūras ir tik atšķirīgas, ka, tās abas saliekot kopā, mēs neko labu nedabūsim. Taču bija arī papildu argumenti – domāju, ka Konkurences padome būtu bijusi pret šādu darījumu, jo mēs abi bijām pietiekami lieli spēlētāji. Diez vai ir jēga risināt jautājumu, ja ir redzams, ka beigās tāpat nav gaidāms pozitīvs rezultāts. Mēs šo jautājumu analizējām kā iespējamo mērķi, bet mums nebija nekādu sarunu ar Parex vadību.
Kādu jūs redzat iespēju Latvijai izkulties no pašreizējās ekonomiskās situācijas?
Mēs visi Latvijā gribam dzirdēt gatavas receptes itin visam. Diemžēl nāksies sarūgtināt un stāstīt vispārīgas lietas. Kā februāra sākumā LEAF organizētā konferencē atzina uzņēmējs Ģirts Rungainis, pirmām kārtām mums ir jāredz skaidrs mērķis: ko mums vajag izdarīt īstermiņā, bet ko – ilgtermiņā. Viens no mērķiem varētu būt makroekonomiskās situācijas sakārtošana līdz 2012. gadam, lai tad mēs varētu ieviest eiro, kā arī ar minimāliem zaudējumiem jāizdzīvo 2009. gads. Jāpievērš uzmanība izglītībai un zinātnei, skaidri paziņojot, ka šī joma mums būs viena no prioritātēm. Turklāt šai prioritātei ir jābūt arī tajā brīdī, kad tiek sadalīts valsts finansējums, lai būtu reāli darbi. Tāpat ir jāsakārto uzņēmējdarbības vide, it īpaši sniedzot atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem, pēc iespējas samazinot visas iespējamās birokrātiskās procedūras, ļaujot attīstīties, uzaudzēt muskuļus. Jāsakārto eksportveicināšanas jautājumi, jāpiesaista ES finansējums visu iepriekšminēto punktu īstenošanai.
Mums ir jāizveido rīcībspējīga valdība. Es neteikšu nekādu viedokli par partijām vai konkrētiem politiķiem, bet nav labi, ja ir viens valdības vadītājs, kurš uzskata, ka viņš viens pats situāciju kontrolē un var visu atrisināt. Es personīgi neticu viena cilvēka fenomenam, it īpaši šādā sarežģītā situācijā. Domāju, ka katram ministram ir jābūt ļoti motivētam, kompetentam, ar savu uzticības kredītu. Mēs nezinām, kurp šī valsts iet, kādas ir tās prioritātes. Nav skaidrs, vai politiķu mērķis ir izvilkt valsti no krīzes situācijas, vai arī tikai vinnēt nākamajās vēlēšanās. Uzticību var iegūt ar caurspīdīgu darbību un kompetenci. Ir svarīgi, lai amatpersonas nemainītu savu viedokli katru trešo dienu. Šai valdībai kā komandai ir jāmainās. Esošā valdība ir vāja – tās pārstāvji domā tikai katrs par sevi, par izdzīvošanu. Tādā atmosfērā ir grūti strādāt.
Bet cik pareizs, jūsuprāt, bija tas kurss, kuru Ivars Godmanis un viņa valdība uzņēma krīzes atrisināšanai?
Domāju, ka Ivars Godmanis un valdība visu laiku reaģēja uz kaut kādām problēmām – nekas netiek darīts proaktīvi, lai situāciju kaut kādā veidā ievirzītu. Tika mēģināts risināt katru nākamo problēmu, bet šai valdībai kā komandai pietrūka kapacitātes, spējas paskatīties tālāk, kāda būs ietekme vienam vai otram lēmumam.
Jūsu vārds ir ticis minēts saistībā ar iespēju ieņemt dažādus augstus amatus, sākot no vienas vai otras bankas vadītājas un beidzot ar bezpartejiskas valdības vadītājas posteni. Jūs visas šīs iespējas esat noraidījusi. Kāpēc?
Tas parāda, cik maz mums īstenībā ir uzvārdu, domājot par dažādiem amatiem, vakancēm. Kas attiecas uz bezpartejiskā premjera posteni – neviens man neko tādu nav piedāvājis. Vismaz pēdējo divpadsmit mēnešu laikā noteikti ne. Es aizgāju no darba Hansabankā, jo vairs negribēju ieņemt vadošus amatus. Biju no tā visa nogurusi. Lai strādātu jebkurā valstij svarīgā amatā, ir vajadzīga milzīga enerģijas deva, apņēmība, bet es sevī to nejūtu – es tikai kaitētu šai valstij, ja ar savu pašreizējo noskaņojumu pieņemtu šāda veida piedāvājumu.
#1/3
Ingrīda Blūma
#2/3
Ingrīda Blūma
#3/3
Ingrīda Blūma
