Naudas maksāšana ziņotājiem par trauksmes celšanu var ne tikai veicināt jauna rūpala attīstību valstī, bet arī vairot haosu
Ministru kabinetā svaigi parakstīts memorands, uz kura pamata tiks izstrādāts mehānisms, kas ļaus ziņotājiem jeb, modernāk sakot, trauksmes cēlējiem netraucēti ziņot par trūkumiem un nelikumībām gan valsts, gan privātajā sektorā. Netiek izslēgta pat iespēja, ka ziņotāji par šo savu rīcību varētu saņemt atlīdzību, ja tādējādi tikšot atgūta valsts nauda.
Pirmais jautājums uzreiz rodas – vai ir domāts gadījumus un personas, par kurām tiks ziņots, arī rūpīgi izmeklēt vai darbosies bēdīgi slavenais «VID princips»? VID principa gadījumā katram nodokļu maksātājam ir jāpierāda, ka viņš ir godīgs, nevis iestādei pirms vēršanās pret konkrēto subjektu ir jāpierāda, ka viņš ir negodīgs. Ja šo principu paplašina, tad ar jauno sūdzēšanās iniciatīvu, tēlaini runājot, var panākt tikai lielu brēku un mazu vilnu. Proti, gan mums presē, gan daudzās iestādēs, kur darbojas tā sauktie klientu apkalpošanas tālruņi, nākas saskarties ar īpašu zvanītāju kategoriju, kas, iespējams, vadoties pēc mēness fāzēm vai kādiem citiem tikai sev saprotamiem motīviem, regulāri zvana, stāsta un sūdzas par visneiedomājamākajām lietām. Ja tam vēl tagad pievienotu izredzes uz atlīdzību, tad motīvs zvanīt un pasūdzēties varētu rasties arī tad, ja ir pietrūcis naudiņas, piemēram, «polšam». Jau iepriekš skaidrs, ka reaģēšana uz šādām sūdzībām ir lieks laika un arī nodokļu maksātāju naudas patēriņš.
Ir viena lieta ziņot par pamanītu reālu kontrabandu vai valsts amatpersonu, kas bez «kukuļa» nekust no vietas – jāpiebilst, ka nevienam ziņot par to nav liegts arī šobrīd, taču reāli notiesāto pat publisku skandālu gadījumos ir ārkārtīgi maz. Cita lieta ir, ja valsts līmenī atbalstīto sūdzēšanos izmanto savtīgos nolūkos, piemēram, lai ieriebtu priekšniekam, kurš atlaida no darba. Nu, pasūdzējos, ka viņš varbūt ir nozadzis miljonu un lai viņš tagad skaidrojas ar visādiem dienestiem. Jāpiebilst, ka ziņošanai jeb «stučīšanai» Latvijā ir senas tradīcijas, sākot no teiciena, ka latvietis latvietim ir gardākais ēdiens, līdz nežēlīgām nodevībām Otrā pasaules kara laikā un pat pēc tā. Padomju laikā dzīvojušie zina «nacionālo varoni» Pavļiku Morozovu, kurš pat savu miesīgo tēvu nodeva valsts varas iestādēm. Ievērojama mūsu sabiedrības daļa joprojām labi atceras laikus, kad kaimiņš kaimiņam skatījās uz pirkstiem un par katru labāku mantu sprieda, ka tā noteikti ir zagta. Nav svarīgi, bija šīm aizdomām pamats vai ne, ar tīri cilvēcisko skaudību pietika. Protams, rietumos iedibinātajam apzīmējumam «trauksmes cēlēji» ir pavisam cita, cēlāka un kopējam sabiedrības labumam atbilstošāka nozīme. Var tikai cerēt, ka jaunā mehānisma ieviesēji Latvijā rūpīgi paturēs prātā visus, arī kultūrvēsturiskos un ekonomiskos aspektus un, gribot kā labāk, nesanāks kā parasti.