Saeimai būs jāatrod labākais kompromiss starp ziņotāju reālu pasargāšanu no izrēķināšanās un sūdzambībeļu ļaunprātīgu visatļautību pret darba devēju
Likumam par trauksmes cēlēju aizsardzību ar valdības grūdienu nonākot uz ātrākām sliedēm, atsevišķas neskaidrības nav zudušas. Tajā pašā laikā korupcijas pieskatītāji pārmet valdībai mīkstčaulību, tā arī nepiešķirot nevienai iestādei pienākumu apstrādāt trauksmes cēlēju ziņojumus un arī neatvēlot naudu šo mehānismu iedzīvināšanā. Savukārt Saeima tiek aicināta, izskatot likumprojektu, parūpēties par to, lai trauksmes cēlēju aizsardzība nebūtu tikai formāla, lai arī ar likumu noteikta, mehānismam kalpojot vien par aizbāzni ANO rekomendāciju un OECD prasību izpildei.
Lai gan ziņošanai Latvijā ir zināmas tradīcijas, velkot paralēles ar padomju varas izkoptajiem stučīšanas mehānismiem, šajā gadījumā tā nozīmē ko pavisam citu, kas likumprojektā tiek dēvēta par «augstu tiesisko apziņu». Ja biznesā šis viss iekšējo komunikāciju var darīt kaut kādā mērā nervozāku, tad valsts pārvaldē kolēģu skatieni uz pirkstiem līdz šim par «iekšējo lietu» uzskatītas darbības, kas varbūt ož pēc korupcijas, dotu iespēju iznest uz āru. Kā zināms, ar avīzi var nosist politiķi, bet vai ar pliku likumu var pasargāt godprātīgu darbinieku, kuram ir, tā teikt, pilna sirds? Grūti iedomāties, kā reāli aizsargāt pašvaldības vai valsts iestādes darbinieku, kurš atļāvies pastāstīt par kolēģu cūcībām, braukājot pa publisko kabatu kā pa savējo vai bīdot sazin kādas netīras rebes.
Tā kā trauksmes cēlēji nevarēs rēķināties ar to, ka viņus uzklausīs viena iestāde, iespējams, tiek apdraudēta ziņotāja konfidencialitāte un pasākuma jēga kā tāda. Tā kā atbildība uzklausīt ziņotājus tiek deleģēta faktiski ikvienai pārvaldes iestādei, kuras pakļautībā ir kāda cita (no Veselības inspekcijas līdz Valsts ieņēmumu dienestam), māc šaubas par sistēmas efektivitāti. Turklāt, neparedzot līdzekļus šādas jaunas un specifiskas funkcijas veikšanai, ierēdņu aparāta nevēlēšanās azartiski ielaisties šajā normatīvu uzspiestajā avantūrā būtu pat cilvēcīgi saprotama. Var diskutēt par to, vai šāda pieeja atbilst OECD prasītajam par to, ka Latvijai jānodrošina viegli pieejami ziņošanas kanāli.
Kas zina, varbūt pie katras ministrijas un citām valsts un pašvaldību institūcijām un to padotībā esošajām iestādēm, kā arī uzņēmumos jāierīko sava veida «beibī boksi», kur darbiniekiem, lieku acu nemanītiem, nodot ziņas par novērotajiem pārkāpumiem. Ziņošana vai, gluži pretēji, kolēģu koruptīva, ēnu ekonomikas brunci kuplinoša naudas šķērdēšanas vai cita veida nelāga nodarījuma noklusēšana lielā mērā saistīta ar cilvēka emocijām un spēju no mušas izpūst ziloni (un otrādi). Līdz ar to nopietni jārēķinās ar to, ka nepieciešams arī pienācīgs siets, lai ziņošana nenolaistos līdz lubeņu līmenim, kļūstot par dienesta romānu risināšanas rīku vai par īlentiņu, ar ko laiku pa laikam pabikstīt netīkama darba devēja nervu sistēmu. Lai gan diskusijas turpinās, visiem uzņēmumiem, kuros strādā vismaz 50 darbinieku, jāliek aiz auss, ka sešu mēnešu laikā pēc likuma stāšanās spēkā būs jāveido iekšējs trauksmes celšanas mehānisms.