Iesākumam ir ķecerīgs jautājums: «Kādēļ jums, pilsoņi, ir vajadzīga valsts?» Es pateikšu, kādēļ man to vajag. Es gribu, lai policija atrod slepkavas, lai tiesas spriež taisnīgi, lai maniem bērniem ir skolas, lai mazbērniem ir vecmātes un tīras slimnīcas.
To nevar viena ģimene, to var tikai visa tauta. Tā ir mana, un pieņemu, ka daudzu cēlā griba pēc valsts. No savām gribām es izšķiru, ka daļēji valsti gribu, jo ļaudīm ir zemiskas vēlmes, mantkārīgas tieksmes un vispār katrs kaut ko grib sev vairāk nekā citiem, bet visi kopā grib, lai būtu godīgi – katram pēc spējām un nopelniem utt. Lūk, šī cēlā griba veikt godīgu pārdali starp spējīgiem un tizliem, starp talantīgiem un neapdāvinātiem, starp absolūtiem muļķiem un gudriem, pat viediem ļaudīm ir valsts dilemma. Tieksmē pēc sociālā taisnīguma mainās valsts iekārtas, notiek dumpji, ļaudis dara lielākās negantības, lai tikai rīt viņu bērni dzīvotu labāk. Visā šajā jezgā ne reizi vien parādās priekšlikums, ka vajag apņemties par visām nejēdzībām laikus runāt, nākt un stāstīt valsts iestādēs, precīzāk runājot, ziņot. Tas taču ir cēli – ziņot par to, kas traucē dzīvot labāk visiem kopā. Tomēr šī prakse tautai ne visai patīk, jo ar mugurkaula smadzenēm ļaudis jūt, ka kaut kas nav labi. Paši taču bērniem saka: «Nesūdzies par brāli, ka viņš tev iesita, tieciet paši galā! Tā ir nodevība, brāļi viens otru nenodod!»
Es cenšos pateikt, ka Trauksmes cēlēju likums stāsies spēkā 1. maijā, tā pamatnozīme ir mudināt ziņot par kaut kādiem darba devēja pārkāpumiem. Es gribu pateikt, ka visa tā ziņošana cēlās idejas vārdā tik un tā ir nodevība! Gluži tāpat kā ģimenē, kad lielais brālis mazo klapēja, kārtība ir tā pati – tieciet paši galā! Ir arodbiedrība, ir tiesa, ir dažādi instrumenti! Mans iebildums ir, ka līdz ar cēlās trauksmes celšanu Latvijas valsts ir nolēmusi pilsoņos audzināt zemisku tieksmi – nodot savu tuvāko. Tas nav labi! Nodot principā nav labi, un cēlās idejas te ir liekas! Vēl pavisam nesen mums skolās mācīja, kā Pavļiks Morozovs nodevis savu tēvu kulaku padomju valsts taisnīgajiem. Kulaks tas pats uzņēmējs vien ir. Pagājušajā nedēļā, Valsts kancelejā prezentējot Trauksmes cēlēju likumu, kas spēkā stāsies šā gada 1. maijā, žurnālistus uzrunāja kāds Klāvs. «Runā, ziņo, neklusē!» teica labi samācītais zēns. Tulkojot – esi gatavs, puis, nodot savu tēti – uzņēmēju! Kazi, mamma palīdzēs sacerēt ziņojumu?!
Noslēdzoši par šo duālo jautājumu ir prasīt: kas ir pirmais – ģimene vai valsts? Un katrs no jums var atbildēt, kā saprot labāk. Tā būs katra izšķiršanās par totalitāru vai brīvu valsti. Par valsti, kurā pilsoņi nosaka kārtību, vai par valsti, kurā ierēdņi nosaka, kādi pilsoņi šajā valstī dzīvos. Izvēle ir katra galvā, un atgādināšu, ka demokrātija šajā lietā ir skriešanās ar muļķību. Jo īpaši par to vēlos norādīt likuma izstrādātājiem, kuri to radīja, vēl pirms 16. aprīlī Eiropas Parlamentā pieņēma Trauksmes cēlēju direktīvu. Tas nozīmē, ka pēc diviem gadiem šāds likums būs visā Eiropā un Latvija nebūs īpaša nodevēju valsts. Ierēdņi teiks – tā ir visur, un mēs to pieņemsim kā parastu kārtību.
