Vēl pavisam nesen, pateicoties psiholoģes un psihoterapeites Andrijas Likovas drosmei, visa sabiedrība uzzināja par notiekošo Jelgavas bērnunamā – bērnu raušanu aiz matiem, barošanu ar varu un citiem fiziskās un emocionālās vardarbības gadījumiem. Andrija pusgadu valsts pasūtījumā vērtēja bērnu individuālās vajadzības bērnunamā un savus novērojumus fiksēja, vēlāk nodeva atbildīgajām iestādēm. Pēc Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas izmeklēšanu rezultātiem mainījies gandrīz viss bērnunama darbinieku kolektīvs, ieskaitot vadību.
Savukārt biedrības Dzīvnieku brīvība aktīvisti ar apskaužamu regularitāti izgaismo dzīvnieku labturības pārkāpumus ūdeļu, vistu un cūku fermās. Ar neglaimojošiem video biedrība atklājusi visai sabiedrībai to, kā fermās notiek rupji dzīvnieku tiesību un likumu pārkāpumi. Cūku fermās atklāta dzīvnieku sišana, kā arī sivēnmāšu turēšana aizgaldos, kuros nav iespējams pat apgriezties. Savukārt vistu fermā ikviens varēja būt liecinieks nožēlojamiem turēšanas apstākļiem, ko fermas pārstāvji nodēvēja kā «atbilstošus normatīviem». Atsevišķu cilvēku drosme, spītējot bailēm, trauksmes sajūtai ikdienā un neziņai par nākotni, kā arī dažādu biedrību nerimstošie centieni sekot savai misijai ir tikai daži piemēri, kas izgaismo nepieciešamību pēc pienācīga tiesiskā rāmējuma, kā to darīt droši jeb Trauksmes celšanas likuma. Viens no pēdējiem 12. Saeimas paveiktajiem mājasdarbiem bija šī likuma atbalsts galīgajā lasījumā.
Šis likums ir tikai pirmā prove, jo būs liels izaicinājums domāt, kā dzīvē piemērot gandrīz katru tajā minēto pantu.
Trauksmes celšanas likums Latvijas gadījumā ir vajadzīgs kā tiesisks instruments, kas liek sasparoties un novērtēt, kur ir vajadzīgi uzlabojumi. Skaidrs, ka ne visus pārkāpumus iespējams nofiksēt un kontrolēt ar ārējiem spēkiem, tāpēc šāda iekšējas kontroles iespēja ir ne tikai atbalstāma, bet arī ļoti nepieciešama ārkārtas situācijās. Ja gribam, lai mūsu uzņēmējdarbības vide tuvinās «Rietumu standartiem», nepieciešama visas sabiedrības iesaiste ar mērķi panākt konstruktīvus, sistēmiskus uzlabojumus.
No vienas puses, ir gana daudz gadījumu, kad darbinieku ačgārno rīcību rezultātā atbildība jāuzņemas uzņēmumam. Tai pašā laikā var būt gadījumi, kad darbinieku var piespiest rīkoties pretēji likumam, un tieši šādos gadījumos Trauksmes celšanas likums ļauj pasargāt darbinieku, izgaismot nelikumības un galu galā saukt pie atbildības pašu uzņēmumu. Tas ir solis pretī to gadījumu risināšanai, kad uzņēmuma iekšienē visi jau gadiem zina par pastāvošajām nelikumībām, bet piever acis vai gluži vienkārši «skatās citā virzienā» bailēs par pašu labklājību un drošību.
Virkne piemēru zināma jomās, kas saistītas ar vides radīto piesārņojumu ražošanā. Un pat ja šobrīd, konstatējot piesārņojumu, piemēram, ražošanas teritorijai blakus esošajā upē, ir skaidrs, ka noteikti ķīmiskie sastāvi atrodami tikai konkrētajā uzņēmumā, ir ļoti grūti pierādīt pārkāpumu, ja nav neviena, kas to apliecinātu uzņēmuma iekšienē.
Skaidrs, ka šis likums ir tikai pirmā prove, jo būs liels izaicinājums domāt, kā dzīvē piemērot gandrīz katru tajā minēto pantu. Šī brīža likuma redakcijā faktiski iestrādātas Eiropas Padomes rekomendācijas, un noteikti jāseko uzlabojumiem. Turklāt jāatceras, ka Latvijas darba tirgus sava nelielā izmēra dēļ ļauj gandrīz katram darba devējam nojaust, no kuras puses «pūš vējš» brīdī, ja sākas kādas nebūšanas. Cilvēkus joprojām ir vienkārši atlaist, un ziņotājam var nākties pašam sevi izgaismot brīdī, kad nepieciešama aizsardzība. Tātad likums pēc būtības nerisina problēmu – kā turpināt darbu uzņēmumā, par kuru esi ziņojis, turklāt spiests šo faktu kādā brīdī atklāt. Visdrīzāk ir jārēķinās ar izstumtā lomu, kā arī ziņotāja «asti», kas, iespējams, vilksies līdzi arī nākamajās darbavietās.
Tomēr ieguvums noteikti ir atbildību sakārtošana – šis likums, no vienas puses, palīdz novērst, ka viena negodprātīga darbinieka rīcība var radīt kriminālatbildību visam uzņēmumam un, no otras, nodrošina likumīgu veidu, kā ziņot droši.
Trauksmes celšanas likums ir un paliks galējais mērs, ar kādu risināt samilzušus tiesisko pārkāpumu problēmjautājumus organizāciju iekšienē. Tomēr likuma mērķis ir veicināt pašsakārtošanos. Galvenais mājasdarbs, ko jau tagad būtu vērts paveikt katram uzņēmumam laikā, kad likums vēl ir ceļā uz tā ieviešanu praksē no nākamā gada maija, – izstrādāt iekšējo ziņošanas un pārkāpumu prevencijas mehānismu uzņēmumā. Tas jau būs liels solis pretī sakārtotākai, caurredzamākai videi.
