Latvijai ir vairāki savi bezgalīgie stāsti jeb mūžīgās problēmas, ko laiku pa laikam tiek mēģināts risināt, bet taustāma rezultāta joprojām nav. Viena no šādām problēmam ir siltumenerģijas jeb apkures parādu apjoms, kas lēšams vairākos miljonos latu.
Daļa siltumapgādes uzņēmumu gan pauž, ka situācija pamazām uzlabojas, taču daudzdzīvokļu namu apsaimniekotāji gan nav tik optimistiski. Redz, ja siltumapgādes uzņēmums ir saņēmis visu naudu no 60 dzīvokļu nama, tas vēl nebūt nenozīmē, ka visas 60 ģimenes arī ir samaksājušas. Ļoti reāls ir scenārijs, ka, piemēram, 53 dzīvokļi ir samaksājuši par siltumu, ūdeni, īpašumā esošajiem kaķiem un visu pārējo, bet atlikušie 7 – jau labu laiku nemaksā vispār neko. Tas nozīmē, ka apsaimniekotājs ir paņēmis 53 dzīvokļu maksāto apsaimniekošanas maksas veidā samakskāto naudu un pārskaitījis to siltumapgādes uzņēmumam par tiem 7 dzīvokļiem, kas nemaksā neko. Sliktāka situācija ir gadījumā, ja namā ir tikai četri dzīvokļi, no kuriem maksājumus neveic divi, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Lai uzlabotu situāciju ar parādiem, ir izskanējuši dažādi priekšlikumi, tostarp, noteikt, ka šādu parādu lietas tiesā izskatāmas paātrinātā kārtībā. Var saprast šīs idejas atbalstītājus. Nav noslēpums, ka Latvijā tiesu sistēma strādā slima bruņurupuča ātrumā, un vienas lietas izskatīšana visbiežāk ilgst vairākus gadus, un tam ir zināmas sekas. Proti, ja tiesvedību sāk pret iemītnieku, kura parādi par siltumu ir daži simti latu, tad, pilnībā tai noslēdzoties, šī summa jau var pārsniegt pāris tūkstošus latu, un to reāli piedzīt iespējas ir visai mazas. Tomēr šeit jāņem vērā vismaz pāris būtisku aspektu.
Pirmkārt, paātrinot komunālo parādu lietu izskatīšanu, automātiski tiktu garantēts, ka citu lietu skatīšana kļūtu vēl lēnāka nekā līdz šim. Savukārt pateikt, ka kāda joma ir tik ļoti svarīgāka par pārējām, lai personām, kas uz pilnīgu lietu izskatīšanu gaida divus gadus, liktu pagaidīt vēl tikpat ilgi, vienkārši nedrīkst. Latvijā ir pēdējais laiks reformēt pašu tiesu sistēmu, lai visu lietu izskatīšanu padarītu operatīvāku.
Otrkārt, vienkārša parādnieku izlikšana no mājokļa nereti nerisina parāda problēmu. Jārēķinās, ka bieži vien no dzīvokļiem tiek izliktas personas, kas nav maksājušas ne tikai par apkuri, ūdeni un atkritumu izvešanu, bet arī nav kārtojušas savas saistības pret banku, kur savulaik ņemts hipotekārais kredīts. Tas nozīmē, ka pēc izlikšanas visa nauda, kas iegūta no dzīvokļa pārdošanas, tiek bankai, bet konkrētajam namīpašumam joprojām paliek parāds.
Tātad ir skaidrs, ka, arī raugoties no šā aspekta, ir meklējams pavisam cits risinājums. Protams, vienmēr būs personas, kas vienkārši negrib maksāt parādus, taču visbiežāk cilvēki to vienkārši nevar atļauties. Tāpēc nav izslēgts, ka pārskatāmā nākotnē valdībai tomēr vajadzēs nonākt pie jautājuma par nodokļu likmju pārskatīšanu energoresursiem.